Likums “Par policiju” jau šobrīd paredz, ka policists atrodas valsts aizsardzībā, tomēr praksē policistiem par savām tiesībām bieži vien ir jācīnās, paļaujoties vien uz saviem spēkiem. Tikmēr Tieslietu ministrija šādus grozījumus vairāku iemeslu dēļ neatbalsta.
Raidījuma “de facto” rīcībā nonācis video, kurā redzamā sieviete dusmojas uz policistiem, kas, sargājot zemessardzes mācību teritoriju,
apturēja automašīnu, kurā viņa sēdēja blakus šoferim. Tā kā viņam nebija līdzi autovadītāja apliecības, viņa personības noskaidrošanai tika izsaukta ceļu policijas ekipāža. Video redzams, kā sieviete, kas ar šādu kavēšanos nav mierā, policistus visādi apsaukā un kādā brīdī pat mēģina aizbraukt projām.
Tagad viens no policistiem pret sievieti ir vērsies tiesā ar civilprasību par viņas izteikumu atzīšanu par godu un cieņu aizskarošiem un morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Pirms tam viņam pašam bija jānoskaidro atbildētājas personība, deklarētā dzīvesvieta, jāsagaida atbilde, jāceļ prasība tiesā, pilnā apmērā nomaksājot valsts nodevu. Lai pārvarētu visus birokrātiskos šķēršļus, policistam bija jāiegulda savi personīgie resursi – nekāds atbalsts no Valsts policijas (VP) viņam šai lietā netika sniegts, zināms “de facto”.
Tagad IeM ierosinātais Krimināllikuma pants, kas paredzētu kriminālatbildību par varas pārstāvja goda un cieņas aizskaršanu, ja tas veic tam uzliktos dienesta pienākumus sabiedriskās kārtības jomā, visticamāk, attiektos arī uz šādiem gadījumiem. Ministrijā uzskata, ka likuma grozījumi varētu palīdzēt šādas situācijas novērst.
“Kādēļ šajā situācijā mēs uzsvērām šo atbalstu saviem darbiniekiem? Jo Covid-19 laikā cilvēki vairs nevērtē godu un cieņu tā, kā tas varbūt tika vērtēts pirms gadiem 10 un 20.
Šobrīd jau šī demokrātija ir pāraugusi visatļautībā, un cilvēki nerēķinās ar šīm sekām, kas varētu iestāties,” skaidro IeM parlamentārā sekretāre Signe Bole.
Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrība (LIDA) kopumā grozījumu ieceri un virzību atbalsta, tomēr vērš uzmanību uz to, ka jau šobrīd vairākos likumos ir mehānismi, kas domāti policistu aizsardzībai, taču tie netiek pilnvērtīgi izmantoti.
LIDA valdes priekšsēdētājs Armands Augustāns tagadējo situāciju, par ko stāstot LIDA biedri, raksturo šādi: “Dienests ir radījis to situāciju, ka labāk es neko nesaku, ka man iespļāva sejā, nekā ja es pateikšu, ka man iespļāva. Jo tad es saņemšu pretī: bet tu taču pats pieļāvi, ka tev iespļāva! (..) Un viņš saka: OK, nu labi, tad es labāk aizmirstu par šo situāciju un dzīvoju tālāk. Un tad viņam tas viss krājas, krājas kaut kur iekšā, apziņā un zemapziņā. Rodas tālāk jau šī problēma, un viņš uz darbu vairs negrib iet, jo viņš saprot – ak dievs, ja es kaut ko ne tā izdarīšu, mani sodīs, bet, ja man kaut ko izdarīs, tad faktiski aizstāvība labākajā gadījumā būs no arodbiedrības, bet dienests vispār man pateiks, ka pats vainīgs esi. Nu te ir tas, kas ir jāmaina. Tā ir tā attieksmes maiņa, par ko mēs runājam gadiem ilgi jau.”