"Varbūt es varu braukt mājās?" tverdama pēc gaisa, lūdz sirma paciente Daugavpils reģionālās slimnīcas Covid-19 nodaļā. Viņi visi grib mājās, pie saviem mīļajiem, kurus nav redzējuši nedēļām ilgi. Daudzi viņus nekad vairs neredzēs. Dažiem mūsu žurnālisti būs pēdējie svešie ciemiņi, ko viņi savā dzīvē redzēs, neskaitot māsiņas un ārstus.

Tā ir Covid-19 teritorija - jau 18 Latvijas slimnīcās izveidoti šādi "karalauki", kuros ārsti dienām un naktīm cīnās ar nāvi. Dažos no tiem mums tika ļauts kļūt par lieciniekiem bezgalīgam cilvēcīgumam, bezspēcībai, pašaizliedzībai un tam, kā pierod pie sāpēm.

8. martā portāls TVNET publicēs trešo, šoreiz mūsu žurnālista un režisora Jāņa Vingra un operatora Jura Lisova veidoto sēriju "Viņpus durvīm" īsfilmu un rakstu ciklā "Covid-19 teritorija", kurā sekojam ārstu gaitām Covid-19 nodaļās dažādās Latvijas slimnīcās. Jaunajā sērijā -  Liepājas reģionālās slimnīcas Covid-19 nodaļa.

Mēs sākām šo projektu, jo negribam vairs zaudēt mūsu cilvēkus.

Mūs satrauc, ka mūsu ārsti izdeg, kamēr jaunu sazvērestību apjoms sabiedrībā un neticība mediķu, zinātnieku un valsts amatpersonu teiktajam, ārkārtas situācijai ieilgstot, aug. 

Mūs satrauc, ka ziņām par mirušajiem no Covid-19 katru dienu kāds sociālajos tīklos pieliek smejošu sejiņu, kamēr kādam citam tas nozīmē sagrautu nākotni.

Mūs satrauc, ka esam zaudējuši empātiju un vairs nemākam sajust otra cilvēka ciešanu atbalsi sevī, jo, kad mēs zaudējam empātiju, mēs zaudējam cilvēcīgumu.

Mūs satrauc, ka daudzi no mums ir apmulsuši, bezspēcīgi un tāpēc kļūst par vieglu ēsmu ambicioziem cilvēkiem, kas ražo konspirācijas, lai iegūtu popularitāti, ietekmi, slavu un naudu.  

Mēs saprotam, kāpēc cilvēki pievēršas konspirācijām - jo tās rada maldinošu piederības sajūtu. Laikā, kad daudzi zaudējuši darbu, spiež neapmaksāti rēķini un kredīti, aizmirsties izklaidēs nav iespējams un nosodīt  mistisku, nezināmu vīrusu ir pārāk bezjēdzīgi, cilvēki vienojas aiz kopīga “mēs”, kas notiekošajā vaino valdību, pasaules ekonomikas eliti, premjeru, Bilu Geitsu un mediķus, jo tas ir kaut kas reālāks par slimību, kas vēl nav skārusi pašu. Grēkāža, kurš būtu vainojams nācijas nelaimēs, meklēšana ir neatņemama sazvērestību sastāvdaļa, jo grēkāža meklējumi kaut nedaudz mazina aizvainojuma, bezspēcības un sagrauto cerību sajūtu, ko atnesusi pandēmija. Tāpēc tur, kur zinātnieki un mediķi redz vīrusa uzliesmojumu, sazvērnieki redz šauras, nīstamas cilvēku grupas koordinētu rīcību. Viņiem nav mērķa atrast jaunu, labāku risinājumu esošajai situācijai, viņu vienīgais mērķis ir atbrīvoties no bezspēcības un netaisnības sajūtas radītā negatīvisma un rast apmierinājumu, nomelnojot citus un graujot demokrātijas pamatus.

Tikmēr mediķi aizsargtērpos katru dienu pārkāpj slieksnim, kas savieno divas pasaules, divas atšķirīgas realitātes. Viņi turpina "sarkanajās zonās" glābt dzīvības, stājoties pretī vīrusam, dezinformācijai un nepamatotiem apvainojumiem. Aiz šī sliekšņa citas izvēles nav.