Pasaule kabatā ⟩ Lukašenko ar Rietumiem spēlēja teātri (8)

Ieraksts notika 2021. gada 10. martā.

Izvilkums no sarunas ar ekspertu.

Tātad, kā es esmu sapratis, pašreizējie protesti Baltkrievijā ir norimuši. Vai, jūsuprāt, tas nozīmē, ka Lukašenko ir vētru pārdzīvojis? 

Lukašenko ir pārdzīvojis šo vētras fāzi, taču tas nenozīmē, ka viņš ir pārdzīvojis visu vētru kopumā. Strukturālās izmaiņas, kuras ir notikušas Baltkrievijā un ir satricinājušas baltkrievu sabiedrību, nekur nepazudīs. Tas nozīmē, ka viņam būtu nepieciešams sagatavoties jaunam vētras vilnim. Pagaidām ir grūti pateikt, kad tieši šis vilnis ieradīsies, taču, visticamāk, tas nebūs rīt vai pēc dažām nedēļām. Stratēģiski un strukturāli viņa režīms ir grūti uzturams.

Tihanovskas kundze intervijā vācu laikrakstam «​Bild» ir teikusi, ka Lukašenko režīms kritīs jau šajā pavasarī. Jūs iepriekš teicāt, ka sacelšanās procesam varētu būt vairākas fāzes. Vai uzskatāt, ka Tihanovskas paredzējumam varētu būt sasaiste ar jūsu komentāru?

Kaut kāda sasaiste varētu būt, bet runājot par viņas apgalvojumu, es vēlētos vairāk saprast, kā tieši viņa definē savu laika rāmi. Es nezinu, kāpēc viņa uzskata, ka režīms varētu krist jau šajā pavasarī. Manuprāt, tas tik ātri notikt nevar. Es domāju, ka tā ir nedaudz nereālistiska domu gaita un šis ziņojums varētu būt domāts viņas atbalsta bāzes spēcināšanai. Pagaidām Baltkrievijā varam novērot to posmu, kurš realizējas tad, kad revolūcijas neuzvar. Kad revolūcijas neuzvar, parasti seko represijas un reakcijas – to pagaidām mēs varam novērot Baltkrievijā.

Tomēr stratēģiski Lukašenko režīms saskaras ar problēmām – ne jau tāpēc, ka valsts ir sadalīta, bet tāpēc, ka viņš vēlas vadīt jau tā sašķelto valsti šķeļošā veidā.

Viņš necenšas mazināt plaisas Baltkrievijas sabiedrībā. Viņš paspilgtina jau valstī eksistējošas problēmas. Viņam ir problēmas attiecībās ar Rietumiem (lai gan šī varētu būt mazākā no viņa problēmām) un arī problēmas attiecībās ar Krieviju. Viņa trīs lielo problēmu kombinācija (trešā problēma ir iekšējie protesti) rada zināmus izaicinājumus. Tajā pašā laikā es neuzdrīkstētos prognozēt, kad un kā norisināsies režīma sabrukums. Režīma izdzīvošanas iespējas īstermiņā tik un tā ir diezgan augstas.

Jūs minējāt, ka Lukašenko vēl arvien pārvalda Baltkrieviju šķeļošā veidā. Tomēr es uzskatu, ka viņam tomēr pēc šo protestu beigām būtu nepieciešams izveidot kaut kādu jaunu sabiedrības līgumu. Šajā kontekstā es tikai vēlētos pieminēt, ka Lukašenko nesen Baltkrievijā organizēja savu lojālistu sanāksmi – Baltkrievijas Tautas sapulci. Šajā sapulcē viņš arī runāja par nepieciešamību pieņemt jaunu konstitūciju. Mans jautājums jums – ko šāda sapulces organizēšana varētu pastāstīt par Lukašenko režīma nākotnes iezīmēm? Kā viņš turpinās valdīt pēc protestu beigām?

Šī sanāksme ir nenozīmīga. Tā mums neko jaunu nepastāsta. Tās uzdevums noteikti nav bijis veidot jaunu sabiedrības līgumu – tā ir tikai lojālistu sanāksme. Šie cilvēki sanāk kopā, lai paklausītos bosa runās. Viņi nediskutēja par jaunu sabiedrības līgumu. Jauns līgums Lukašenko ir nepieciešams ar cilvēkiem, kuri viņam pretojas, un ar cilvēkiem, kuri vēl nesen bija viņa atbalstītāji. Vecais sabiedrības līgums, kurš paredzēja pieņemamu labklājības līmeni sabiedrībai apmaiņā pret atteikšanos no brīvībām, ir miris. Šis līgums nevar tikt atjaunots gan tāpēc, ka represētie un apcietinātie cilvēki vairs lojalitāti pret režīmu neizjutīs, gan tāpēc, ka viņam nav naudas, lai nodrošinātu to labklājības līmeni, kuru valsts iedzīvotāji gaidīja un potenciāli varētu gaidīt tagad.

Pagaidām ir grūti spriest, kā varētu norisināties jauna sabiedriskā līguma rakstīšana. Es pieļauju, ka Lukašenko vajadzēs kļūt maigākam viņa iekšpolitikā, taču visticamāk, ka ir jau par vēlu. Viss, ko mēs zinām par šā režīma nākotni, ir tas, ka šis režīms paļausies uz vēl lielāku, nevis mazāku represīvo aparātu. Tādām sanāksmēm kā Baltkrievijas Tautas sapulcei nav vietas režīma attiecību veidošanā ar sabiedrību. Es domāju, ka mēs varam sagaidīt vairāk varas, vardarbības un represiju.

Jūs jau minējāt, ka Lukašenko režīms paļaujas tikai uz vardarbību, lai turētos pie varas. Tomēr ilgtermiņā šādi jau režīms nevar izdzīvot, ne?

Ir ļoti grūti spriest. Šāda pieeja nav stratēģiski ilgtspējīga, bet Lukašenko režīma izdzīvošana vai neizdzīvošana būs saistīta ar daudziem faktoriem. Viens no tiem ir notikumi starptautiskā līmenī. Kā mēs varējām novērot jau pagājušajā gadā, starptautiskā vide nebija labvēlīga revolūcijas uzvarai. Lukašenko stingri atbalstīja Krievija un sniedza viņam visus nepieciešamos resursus – propagandas, diplomātijas, ekonomiskos, varas un citus.

Tajā pašā laikā Rietumi no cīņas izvairījās. Rietumi nedarīja to, ko no tiem gaidīja Baltkrievijas pilsoniskā sabiedrība. Lukašenko pretī stāv ļoti sašķelti un neizlēmīgi Rietumi, kuri īsteno bezzobainu politiku. Tas viss Lukašenko palīdz. Gan Putins ar viņa sniegto palīdzību, gan Rietumi ar savu pasivitāti palīdz Lukašenko izdzīvot.

Taču es tik un tā neuzskatu, ka Lukašenko režīma ilgtermiņa izdzīvošanas stratēģija var būt balstīta tikai uz represijām, tāpēc viņš varētu arī izvēlēties būt piekāpīgāks.

Pagaidām mēs redzam to, ka Lukašenko ir sācis vairākas krimināllietas pret biznesmeņiem, baņķieriem un nedaudz liberālākiem tehnokrātiem. Visi šie cilvēki tagad tiek vajāti. Tāpēc es jau teicu, ka diktators vada sašķeltu valsti šķeļošā veidā – manuprāt, ar šādu stratēģiju izcīnīt uzvaru nav iespējams.

Runājot par ārējiem faktoriem, pagaidām Krievijas informatīvajā telpā tiek izplatīti jauni ziņojumi par iespējamu Baltkrievijas un Krievijas apvienošanu. Šāds projekts jau iepriekš ir bijis apspriests, bet pēdējos gados tas ir ticis nedaudz aizmirsts. Vai domājat, ka pašreizējo protestu kontekstā tas atkal ir atdzīvojies?

Pirmkārt, Krievijas medijos īsti neparādās ziņojumi par abu valstu apvienošanu. Drīzāk tiek runāts par integrācijas turpināšanu. 31 vai 33 ceļa kartes – tās neparedz abu valstu apvienošanu un Baltkrievijas kā suverēnas valsts pazušanu. Šīs ceļa kartes paredz Baltkrievijas strukturālās atkarības no Krievijas palielināšanu. Šis nav nekas jauns. Šī ir politika, kuru Lukašenko ir veicis praktiski jau kopš atrašanās pie varas. Baltkrievija ir palikusi arvien vairāk atkarīga no Krievijas ekonomiski, militāri un pat kulturāli. Tieši Lukašenko bija tas, kurš baltkrievus nosauca par pirmās šķiras krieviem. Viņš arī nav darījis neko, lai izmainītu Baltkrievijas izglītības politiku.

Šāda politika ir bijusi pilnībā pieņemama Maskavai, jo šī politika ir Baltkrieviju de facto paturējusi Krievijas ietekmes sfērā. Ja ir tāds līderis kā Lukašenko, abām valstīm formāli apvienoties nav nepieciešams. Vajadzīgs ir vienkārši uzturēt šo strukturālo atkarību pašreizējā līmenī. Pirms pagājušā gada notikumiem Krievijas pozīcija lēnām gravitēja uz to, ka būtu iespējams šo atkarību uzturēt ar mazākām izmaksām. Šī politika ir pagaidām tikusi apturēta, taču ne pārrauta.

Es domāju, ka tagad Kremlis mēģina šo politiku atkal iedarbināt.

Krievija vēlēsies maksāt mazāk par to lojalitātes līmeni, kuru tā iegūst no Lukašenko režīma.

Piemēram, mēs varam novērot dažu eksporta plūsmu pārorientāciju no Lietuvas uz Krievijas ostām. Tāpat mēs redzam pieaugošu militāru sadarbību ar Krieviju – tiks izveidoti jauni treniņu centri un tiks veiktas vairākas kopīgas militārās mācības. Tātad Krievija vēlas iegūt to pašu lētāk, bet es nedomāju, ka dienaskārtībā būtu Baltkrievijas suverenitātes atdošana.

Jebkurā gadījumā – vai domājat, ka Krievija pagaidām pilnībā kontrolē Baltkrievijas ārpolitikas trajektoriju, vai arī Lukašenko vēl arvien ir palikušas kādas manevra iespējas?

Krievija pilnībā nekontrolē Baltkrievijas ārpolitiku. Lukašenko vienmēr ir iespējams izdarīt vismaz kaut ko autonomu, taču Krievija kontrolē kritiskus Baltkrievijas ārpolitikas elementus un ir vienmēr to darījusi. Tā ir bijusi Rietumu ilūzija, ka visi šie pompozie forumi, kurus Rietumu līderi apmeklēja Minskā, visi šie rokasspiedieni ar Lukašenko un kopīgie plāni ar Latviju rīkot kopīgu hokeja čempionātu liecināja par pagriezienu Lukašenko ārpolitikā.

Nekāds Lukašenko ārpolitiskais pagrieziens nebija. Bija vienkārši dialoga imitācija, jo tādā veidā prezidents no Rietumiem varēja iegūt naudu.

Tomēr piešķirtā nauda, viņaprāt, nav bijusi pietiekami liela. Tas arī ir iemesls, kāpēc viņam ir bijis tik viegli aizmirst visus Rietumiem draudzīgos gadus. Viņa pasaules redzējums ir tāds pats kā Kremlim. Šajā pasaules redzējumā NATO un demokrātija ir drauds viņa palikšanai pie varas. Tāpēc viņš pieder pie tās pašas autoritāro līderu saimes, pie kuras pieder arī Kremlis.

Kamēr vien Lukašenko ir pie varas, Kremlim nav nepieciešams kontrolēt visu. Tas zina, ka paša Lukašenko instinkti Baltkrieviju paturēs to valstu grupā, kurām ar Krieviju būs draudzīgas attiecības. Rietumiem šo visu vajadzētu saprast, jo Rietumos vēl arvien ir cilvēki, kuri uzskata, ka Lukašenko vēlētos balansēt pret Krieviju un Baltkrievijas ārpolitiku dažādot. Putins ir vienīgais iemesls, kāpēc tas nenotiek. Es uzskatu, ka tā nav, taču paies kāds brīdis līdz Rietumi to visu sapratīs.

Diemžēl mēs jau atkal Rietumos redzam diskursu, ka pret Lukašenko nepieciešams būt maigiem un nevajag ķerties pie sankcijām.

Tas tāpēc, ka sankciju piemērošana liks viņam Baltkrievijas sabiedrību padarīt par ķīlniekiem. Vēl svarīgāk – ja mēs būsim pret Lukašenko stingri, tad tas viņu iedzīs Kremļa rokās. Šis arguments ir kļūdains, jo ignorē to, ka Lukašenko nekur netiks iedzīts. Viņš skaidri apzinās savas attiecības ar Krieviju un šo attiecību sarkanās līnijas. Vēl jo vairāk – viņš apzinās izaicinājumus, kuri viņu sagaidītu saistībā ar tuvāku virzību Rietumiem.