:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Bakas, poliomielīts, stingumkrampji, tuberkuloze, vēdertīfs, trakumsērga, holēra, malārija. Nāvējošās kaites, kas aiznesušas miljoniem dzīvību, mūs nebiedē. Gluži vienkārši tāpēc, ka pret tām ir vakcīnas. Mēs zinājām, ka pret HIV vīrusu joprojām nav vakcīnas, tomēr kopumā jutāmies aizsargāti, līdz mūsu komforta zonu pirms dažiem gadiem “uzlauza” jaunais koronavīruss.
Mēris zemnieka mājā varēja ierasties kā “mazs, smuks sunītis ar zvārgulīti kaklā”, dzīparu kamoliņš, valdziņš vai putns. Lai padzītu mēri, istabā uz pannas bija jākvēpina vecas ādas un jāskandē: "Mēra Indriķi! Nenāc manā mājā, man ir divi melni suņi, divi melni kaķi, tie tevi ēdīs, tie tevi plēsīs, tie tavus kauliņus skrubinās." Latvietis nāvei pretī stājās ar pozitīvismu: “Es par mēri nebēdāju, Mēram vārdu i zināju…”