Lai arī vakcinēšana pret Covid-19 valstī notiek lēnāk, nekā mēs vēlētos, un izredzes to pabeigt jau šogad ir tikpat lielas kā Gobzemam kļūt par premjerministru, ir sākta nākamās prioritārās grupas vakcinācija. Proti – tiek vakcinētas personas ar smagām hroniskām slimībām.
Šis it kā šķiet loģisks un labs lēmums, bet latvietis jau nebūtu latvietis, ja nesāktu skaust un nosodīt. Tāpēc likumsakarīgi, ka pirmie, kas publiski dalījās ar prieku par saņemto vakcīnu, saņēma nopēlumu amplitūdā no “Kā tad tā?” līdz pat “Kādā sakarā jaunai sievietei pienākas vakcīna, ja tik daudz senioru paliek bešā?!”
Acīmredzot daudziem joprojām nav skaidrs, ka hroniski slims cilvēks var būt arī pirms pensijas vecuma. Un hroniski slims cilvēks var būt arī tad, ja vizuāli par to nekas neliecina. Slimību vēsturi parasti neviens neuztetovē uz pieres un neskraida apkārt, nepazīstamiem cilvēkiem stāstot par savām veselības problēmām.
Nākamais nosodījuma vilnis bija no cilvēkiem, kuri uzskata, ka principā ir pilnīgi neētiski vakcinēt jebkuru citu, kamēr atlicis kaut viens nesapotēts seniors. Redz – kā gan jums vispār sirdsapziņa ļauj domāt par savām hroniskajām veselības problēmām, ja Kuldīgas pusē ir vairāki nevakcinēti deviņdesmitgadnieki.
Jā, protams, kārtība, kādā tikt pie potes, nav skaidra nevienam. Saprotams, ka Kurzemes un citiem vecļaudīm varētu būt problemātiski pieteikties rindai internetā vai apzvanīt ģimenes ārstu un atbildīgās institūcijas, lai noskaidrotu kā tikt pie potes. Bet ko tieši ar šo faktu iesākt hroniski slimajiem? Apbraukāt valsts reģionus un uzmeklēt visus pensionārus, kas nav tikuši pie vakcīnas? Gaidīt, saslimt un mirt augstāka labuma vārdā?