Polijas vēstniece: Lietuvas-Polijas konstitūcija radīja tiem laikiem būtiskas pārmaiņas (3)

3.maijā gan Polijā, gan Lietuvā atzīmē 1791.gadā pieņemto Polijas-Lietuvas konstitūciju. Ja Polijā 3.maijs ir valsts svētki, tad Lietuvā šajā dienā ir atceres diena.

Kā skaidroja vēstniece, pamatojoties uz šo dokumentu par politisko sistēmu, vara ar pārvaldīto piekrišanu tika nodota valdniekiem. Tajā bija teikts, ka pilsoniskā brīvība un sabiedriskā kārtība ir vērtības, kurām jābūt līdzsvarā.

"1791.gada 3.maija konstitūcija arī skaidri izklāsta varu trīspusējo dalīšanu, kas tobrīd Eiropā nebūt nebija acīmredzama. Eiropā tajā laikā dominēja absolūtisma valdības no vienas puses un revolucionārajā Francijā notiekošo notikumu dinamika no otras puses," pauda Mihališina.

Viņa atzīmēja, ka 1791.gada 3.maija konstitūcija oficiāli sankcionēja Polijas un Lietuvas ūnijas - Polijas karalistes kroņa un Lietuvas lielhercogistes - pastāvēšanu viena valdnieka pakļautībā, ar kopēju parlamentu un koordinētu ārpolitiku, ar dažu institūciju nošķiršanu un nenozīmīgām likumu atšķirībām. Viens no tās galvenajiem nosacījumiem bija trīspusējas varas dalīšanas ieviešana, kur vissvarīgākā loma bija divpalātu Seimam.

Mihališina vērsa uzmanību, ka 1791.gada 3.maijā Varšavā pieņemtais pamatlikums ievērojami atšķīrās no ASV konstitūcijas. Kamēr ASV konstitūcija nodibināja valsti un deva tiesības nācijai, kas vēl veidojās, Varšavā pieņemtajam aktam bija reformistiska daba. Tas stiprināja Polijas un Lietuvas ūniju, kas tika dibināta uz 1569.gadā noslēgtās Ļubļinas ūnijas pamata un tās dibinātāja Polijas karaļa un Lietuvas dižkunigaita Sigismunda II Augusta mantojuma.

Vēstniece norādīja, ka pēdējā Jagellonu dinastijas valdnieka atstāto mantojumu turpināja 3.maija konstitūcijas un "Abu tautu savstarpējās apņemšanās" tēvi - apņemšanās ir Seima 1791.gada 20.oktobrī pieņemts tiesību akts, kas garantēja līdzsvaru starp poļiem un lietuviešiem varas īstenošanā un valdības amatos.

"Mūsdienu Eiropas realitātē, saglabājot cieņu pret valstu un tautu daudzveidību, Polija, Igaunija, Lietuva, Latvija un Ukraina, kā arī Baltkrievija un Moldova var atsaukties uz mūsu senču pirms vairāk nekā divsimt gadiem rādīto piemēru," pauda Mihališina.

Pēc Polijas vēstnieces paustā, neskatoties uz to, ka Romas katoļu reliģija konstitūcijā tika uzskatīta par dominējošo, valsts garantēja brīvību un aizsardzību citu reliģiju un rituālu piekritējiem. Situācija ar tautību bija tāda pati kā ar reliģijām. Tā bija atsauce uz ticību vienlīdzības tradīciju daudznacionālajā Polijas Republikā, ko garantēja Varšavas konfederācija, kuru Seimā 1573.gadā pieņēma Polijas un Lietuvas parlamenta deputāti.

"3.maija konstitūcija bija īpašs brīvības jēdziena iemiesojums, kopīgs Polijas un Lietuvas ūnijas pilsoņiem. Tas atsaucās uz labākajām republikas politiskajām tradīcijām un bija sava veida izaicinājums impēriskās Krievijas, militārās Prūsijas un Hābsburgu Austrijas absolūtajiem valdniekiem, kuri to uztvēra kā draudu," teica vēstniece.

Runājot par konstitūcijas nozīmību mūsdienās, vēstniece akcentēja, ka tā ir piemērs Polijas un Lietuvas ūnijas iedzīvotāju vēsturiskajam ieguldījumam starptautiskajā demokrātijā. Viņas ieskatā, nākamajām paaudzēm tā var būt vērtīga mācība par mīlestību uz brīvību un iecietību.

"Mēs kopā svinam 3.maija konstitūciju, kas tika pieņemta pirms 230 gadiem, un šis fakts parāda, ka Polija un Lietuva ir dziļi iesakņojušās republikas tradīcijās, un uzsver vērtības, uz kurām balstās mūsu valstis šodien," teica Mihališina.

Runājot par to, kā konstitūcija mainīja Polijas un Lietuvas attiecības, Polijas vēstniece norādīja, ka Krievijas cariene Katrīna II nevarēja pieņemt Polijas un Lietuvas parlamenta sniegtās demokrātiskās reformas un iejaucās. Rezultātā konstitūcija tika piespiedu kārtā atcelta 1792.gadā, "de iure" tā vairs nebija spēkā no 1793.gada. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Polijas un Lietuvas ūnija atkal tika sadalīta 1793.gadā un 1795.gadā un vairāk nekā simts gadus bija izdzēsta no Eiropas kartes.

Mihališina uzsvēra, ka nākamajām poļu paaudzēm 3.maija konstitūcija bija iedvesma cīņā par brīvību, tas deva cerību uz izdzīvošanu un neatkarības atgūšanu. Neskatoties uz Krievijas un Prūsijas varasiestāžu aizliegumiem, konstitūcijas gadadiena tika nelikumīgi svinēta visu XIX gadsimtu.

"3.maija konstitūcija bija svarīgs punkts, lai saglabātu nacionālo identitāti poļiem un lietuviešiem, kuri nākamajās sacelšanās 1830. un 1863.gadā cīnījās pret carisko Krieviju, lai atgūtu bijušās kopīgās valsts neatkarību," teica vēstniece.

Pēc viņas paustā, liberālo sacelšanos sakāve neizdzēsa kopības sajūtu par 3.maija konstitūcijas radīšanu to tautu elites sirdsapziņā, kas reiz apdzīvoja kopējo tēvzemi.

Vēstniece vērsa uzmanību, ka 1561.gadā, piedzīvojot Maskavas karaspēka iebrukumu Ivana Bargā vadībā, Gothards Ketlers nolēma nodot viņam pakļautās zemes - mūsdienu Latvijas zemes, tai skaitā arī Kurzemi, Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam.

Mihališina teica, ka vajadzētu paturēt atmiņā, ka "Abu Tautu Republikas" robežās ietilpa dažādas zemes, tai skaitā Inflantija un Kurzeme. Šo zemju pārstāvji piedalījās Lielā Seima sēdēs un veicināja konstitūcijas pieņemšanu.

"Tāpēc esmu pārliecināta, ka visas mūsu reģiona tautas, tai skaitā latvieši, var uzskatīt 3.maija konstitūcijas mantojumu arī par savu tradīciju. Atcerēsimies arī, ka tās vērtības, kas veido mūsdienu Eiropas pamatu, kalpoja par piemēru jau 3.maija konstitūcijas autoriem," pauda vēstniece.

Tāpat viņa izteica prieku, ka Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ir pieņēmis ielūgumu piedalīties svinīgajos atceres pasākumos Varšavā, kas norisināsies par godu 3.maija konstitūcijas pieņemšanas 230.gadadienai.

"Mūsu draudzīgo valstu - Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas prezidentu kopīgā dalība šajos pasākumos būs īpaši simboliska un kļūs par svarīgu notikumu, kas atgādinās starptautiskajai sabiedrībai šā vēsturiskā akta - 3.maija konstitūcijas nozīmi," norādīja Mihališina.