Brīdaga ir apdzīvota teritorija Viļķenes pagastā, uz Limbažu un Salacgrīvas novadu robežas. Lai atrastu šo vietu, norādes pa ceļam neatradīsi, jo iedzīvotāju skaits tajā ir tik mazs, ka to pat oficiāli nevar nodēvēt par ciemu. Tā ir viena no vietām, kurp padomju gados tika sūtīti režīmam nevēlamie elementi, lai netiktu sabojāts “labais” lielo pilsētu tēls. Mūsdienās Brīdagā vēl joprojām dzīvo cilvēki, tomēr pati vieta ir nepelnīti aizmirsta. Fenomens, ko dēvē par 101. kilometru, ir tik maz pētīts, ka pat pēc sarunas ar vairākiem cilvēkiem, kas dzimuši un auguši Padomju Savienībā, atklāju, ka ļoti daudzi par to nekad nav dzirdējuši. Protams, padomju gados par to skaļi neviens nerunāja un avīzēs nerakstīja, tomēr kopš PSRS sabrukuma ir pagājuši jau teju 30 gadi.

GPS laikmetā ceļu līdz Brīdagai atrast nav grūti. Braucot no Rīgas, to pavisam ērti var sasniegt pa Tallinas šoseju, jo ciems atrodas tikai nedaudz vairāk kā 10 kilometrus no tās. Dodoties uz turieni, gan aizdomājos, ka bez GPS šo vietu atrast varētu nākties ļoti grūti, jo uz Brīdagu nenorāda neviena ceļazīme, vismaz ne no šosejas puses. Pat ar navigāciju gandrīz palaidām garām necilo pagriezienu. Interesanti gan, ka sasniegt ciematu var no vairākām pusēm – tas ir pietiekami noslēgts no ārpasaules, tomēr ceļi to savieno gan ar tuvāko apdzīvoto centru Viļķeni, gan arī pa taisno iespējams izbraukt uz Salacgrīvu (lai gan ciems tehniski atrodas Limbažu novadā, tas atrodas tuvāk Salacgrīvas pilsētai nekā Limbažiem).

Brīdagas ciema atrašanās vieta FOTO: Google Maps

Sasniedzot ciemu, paveras diezgan interesants skats. Šķiet, vieta iekonservējusies laikā. Brīdagā ir divu veidu būves – barakas, kas celtas padomju gados, un ēkas, kas būvētas vēl pirms padomju laika netālu esošās muižas vajadzībām. Tāpat tur atrodas mazs un pieticīgs, bet ļoti skaists dievnams. Interesanti, ka vienīgā norāde uz Brīdagu ir zīme par tās kapiem, kuri atrodas tieši aiz baznīcas. Kapi arī tur ierīkoti ilgi pirms padomju varasiestādes nolēma, ka tur izmitinās tos, kurus nevēlējās redzēt pilsētās.

Brīdagas baznīca - atjunota ir visa baznīca, tomēr šādi tornis izskatījās pirms atjaunošanas. FOTO: TVNET

Ko nozīmē “101. kilometrs”?

Padomju Savienībā tika lepni sludināts, ka darbs ir ikkatra iedzīvotāja galvenā vērtība. Tikai pašsaprotami, ka teorijā un tajā, kas tika rādīts Rietumiem, nebija neviena cilvēka, kas nestrādātu, slaistītos, lietotu narkotikas un alkoholu vai, vēl ļaunāk, nodarbotos ar prostitūciju. Praktiski, protams, to nodrošināt nebija tik vienkārši. Padomju varasiestādēm bija jālemj, ko iesākt ar visiem, kuri neatbilst “ideālā” Padomju Savienības pilsoņa tēla. Atbilde ir gaužām vienkārša – tiem tika aizliegts dzīvot tuvāk par 100 kilometriem tādiem lielākajiem apdzīvotajiem centriem kā Maskava, Ļeņingrada, Rīga, Minska utt. Tādējādi tika pieņemts apzīmējums “101. kilometrs”. Tomēr tas nenorāda tikai uz vienu vietu, bet gan simboliski norāda, ka visus “nevēlamos elementus” nosūtīja trimdā savās mājās, uz dziļām nomalēm. Tāpat reizēm šajās zonās mājvietu rada politiski represētie, kuriem savā iepriekšējā dzīvesvietā nebija atļauts atgriezties.

Vēl interesantāka ir Brīdagas dīvainā atrašanās vieta. Ciems atrodas tādā kā krustpunktā starp vairākām apdzīvotām vietām, tāpat arī tam netālu garām stiepjas viens no svarīgākajiem un noslogotākajiem Latvijas autoceļiem. Izkāpjot no mašīnas, viss, ko iespējams saklausīt, ir putnu čalas gaisā, kā arī kāda piemājas suņa rejas. Ciema apstaigāšana neaizņem vairāk par pāris minūtēm, tomēr tajā pašā laikā iespējams ieraudzīt un uzzināt ļoti daudz.

Divas no trim padomju laikā celtajām barakām šobrīd ir sagruvušas, tomēr tās vēl joprojām stāv. Trešā baraka vēl joprojām tiek apdzīvota. Laipnā sarunā ar mani iesaistījās vietējā iedzīvotāja Rita Taimiņa, kurai ir jau 85 gadi. Viņa Brīdagā dzīvo kopš 1978.gada, kā pati smejas, ir senākā ciema iedzīvotāja. Tāpat viņa ir vienīgā Brīdagas pastāvīgā iedzīvotāja, kura tur dzīvo jau kopš padomju gadiem.

Brīdadziete Rita Taimiņa FOTO: TVNET

Rita man laipni stāsta par to, kā cilvēki Brīdagā aizvadījuši ikdienu, kādus darbus darījuši, kā sadzīvojuši un kā izklaidējušies. Viņa ir arī viena no tām, kura uz dzīvi Brīdagā pārcēlās brīvprātīgi: “Es te ieprecējos,” viņa nosmej. Ciemā viņa dzīvoja kopā ar savu vīru, kurš mūžībā devās 1995.gadā, un bērniem.

Brīdadziete atzinīgi vērtē to, ka pavisam nesen, 2009.gadā, tika atjaunota Brīdagas baznīca, kura celta vēl pirms padomju režīma ienākšanas Latvijā. Tāpat viņa arī atceras lūgšanu namu, kas reiz bija ciemā, tomēr ticis nojaukts. Padomju gados gan baznīca netika īpaši izmantota: “Tā stāvēja tukša, tikai tik, cik lai bēres pavadītu, ielika zārku, bet ikdienā baznīcā nebija nekā,” stāstīja Rita.

Tomēr viņu bažīgu dara tas, ka vēl joprojām nav nojauktas sagruvušās barakas. Arī trešā baraka, kurā mīt Rita un vēl daži cilvēki, nav “pirmā svaiguma”. Ir nepieciešama jumta nomaiņa, tomēr, pēc iedzīvotājas paustā, viņiem tikai sola un sola, bet darīts nekas netiek.

“Kad vienai barakai vējš jumtu norāva, skanēja tā, ka likās, ka zeme brūk kopā… Šai mājai jau jumts arī jāmaina – ir caurs un tek –, bet neviens neko nedara.”

8

Pašvaldībai pieder tikai viena no trim barakām, abas sagruvušās atrodas uz privātas zemes, tāpēc arī to novākšana ir apgrūtināta.

Daudzi pieņem, ka dzīve "101. kilometrā" droši vien bija līdzīga izsūtījumam Sibīrijā. Rita gan norāda uz pretējo. Zināmi ierobežojumi ir bijuši, tomēr būtu maldīgi pieņemt, ka cilvēki 101. kilometrā dzīvoja līdzīgos apstākļos kā politiski represētie un izsūtītie. Rita stāsta, ka bija gan ūdens, gan elektrība, tāpat arī mežs ir bagāts ar dažādām veltēm. Cilvēkiem arī nebija liegts brīvi pārvietoties, vien vajadzēja atskaitīties vietējam milicim, kas ciemu uzraudzīja.

“Visi dzīvojām draudzīgi, tāpat kaimiņiem gāju palīgā - gan matus varēju nogriezt, gan arī sadakterēt kaut ko,”

8

viņa atklāj. “Viņi man teica, ka man jāver vaļā savs salons,” Rita ar ironiju piebilst. Lielākajā no apkārt esošajām mājām pat esot darbojies veikals.

Brīdagas ciems. Attēlā redzamas visas trīs barakas ēkas un fonā arī baznīca. Tagad gan skats ir nedaudz citāds. Barakas ir sagruvušas un teritorija aizaugusi. FOTO: TVNET

Tagad tuvākā apdzīvotā vieta ir 11 kilometru attālumā esošais Viļķenes ciems. Ikdienā gan bez mašīnas tādu ceļu mērot ir ļoti grūti, tāpēc vienīgā iespēja ir autobuss, kurš kursē vien trīs reizes nedēļā. Taču pārtikas preces vietējiem iedzīvotājiem piegādā uz pašu ciemu: “Brauc te sestdienās un dažreiz arī pirmdienās ar mašīnu un svarīgākās lietas var nopirkt, nu, ja vajag kaut ko speciālu, tad jāmeklē kāds ar mašīnu un jābrauc uz Viļķeni, citu variantu nav.” Tāpat Rita arī atklāj, ka pašvaldība palīdz, ja ir nepieciešams tikt pie kāda ārsta: “Piezvanu sociālajam dienestam, tie atbrauc, savāc mani, aizved uz Limbažiem pie ārsta un pēc tam atved atpakaļ.”

Kopumā brīdadziete ir ļoti apmierināta ar savu dzīvi ciemā. Taujāta, vai nav domājusi kādreiz pārcelties, viņa kategoriski ideju noraidīja, atklājot, ka tās ir viņas mājas un tās negrasās pamest. Viņa ar prieku stāsta par visu, ko ir paveikusi gan apkārtnes iekārtošanā, gan arī dodoties meža darbos, kas principā tajā laikā bija viens no galvenajiem ienākumu avotiem ciemā dzīvojošajiem. Tomēr daži arī strādājuši netālu esošajos kolhozos un citos uzņēmumos.

Ritai arī bija iespēja pārkvalificēties un strādāt ražošanā kādā no kolhoziem, tomēr viņai tas nebija pa prātam un, starp citu, viņai ļoti labi patika strādāt ar savu vīru mežā. Viņa arī norāda, ka nekad nav bijušas kādas konfliktējošas sajūtas par cilvēkiem, kas tur dzīvoja, jo, kā izrādās, piespiedu kārtā uz Brīdagu, vismaz pēc viņas ierašanās 1978.gadā, netika atvesti ļoti daudzi.

Vienīgā vēl apdzīvotā baraka, kurā mīt Rita un vēl daži cilvēki. FOTO: TVNET

Uz atvadām Rita nosaka, ka Brīdagā viņa ir pavadījusi ļoti raženu dzīvi un, viņasprāt, tas, ko cilvēki varētu domāt par pašu vietu un “101. kilometra” fenomenu kopumā, visticamāk, neatbilst tai dzīvei, kādu viņa tur ir aizvadījusi un vada vēl joprojām. Lai gan pēc Padomju Savienības sabrukuma lielākā daļa iedzīvotāju pazuda, viņa ir priecīga, ka ne pēc tā, ne arī pēc vīra nāves nav pametusi Brīdagu. “Tās ir manas mājas, esmu te strādājusi un iekārtojusi, nemaz negribas doties nekur citur,” Rita piebilst, jau atvadoties.

Pēdējo reizi pirms došanās prom, uzlūkojot gan baznīcu, gan apkārtesošās mājas, pie sevis nodomāju, ka Brīdaga nav vis parasts ciems.

Lai gan no ārpuses tas ne ar ko daudz neatšķiras no jebkuras citas apdzīvotas vietas Latvijā, tajā tomēr ir sajūtama vēstures dvaša, kura līdz galam, vismaz Latvijas vēstures grāmatās, vēl nav izzināta, bet kurai noteikti vajadzētu veltīt kaut nedaudz uzmanības.

8