Satversmes tiesas lēmums, ka pret vardarbību ģimenē vērstā Stambulas konvencija atbilst Satversmei, atņem juridiskus argumentus tiem, kuri jau piecus gadus pretojušies tās pieņemšanai un ratifikācijai. Taču tās pretinieki Saeimā var rēķināties ar spēcīgu reliģisko organizāciju atbalstu, jo šis ir viens no trim jautājumiem, kuros baznīca cenšas ietekmēt politiku.

Stambulas konvencijas parakstīšana 2016. gadā nenāca viegli. Latvija bija palikusi pēdējā Eiropas Savienībā, kas to vēl nebija izdarījusi. Baznīcu atbalstīts, pret cīnījās toreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA). Aizgāja pat tik tālu, ka viņa vadītā Tieslietu ministrija (TM) bez konkursa pasūtīja pret konvencijas ratifikāciju vērstu “juridisko analīzi”, kuras autori atrada pēc izteikumiem sociālajos tīklos. Tas Latvijas politikā bija kas nepieredzēts (Rasnačs no intervijas Re:Baltica atteicās, jo kopš aiziešanas no politikas ar žurnālistiem nerunājot).

Beigās Māra Kučinska (ZZS) vadītās valdības vairākums konvencijas parakstīšanu atbalstīja, bet līdz Saeimas apstiprinājumam tā nenonāca. 2018. gada janvārī, kad to vajadzēja apspriest valdības komitejā, tā no darba kārtības pazuda.

Četru kristīgo konfesiju — katoļu, luterāņu, baptistu un pareizticīgo — līderi, aicinot politiķus dokumentu neatbalstīt, pauda, ka tā necīnās ar patiesajiem vardarbības cēloņiem, bet vairāki formulējumi apdraud tradicionālo sieviešu un vīriešu identitāti. Gan ZZS, gan NA, kas iebilda konvencijas ratifikācijai, argumentus balstīja baznīcas nostājā.

Konvencija palika guļam atvilknē Labklājības ministrijā, jo tai nebija Saeimas vairākuma atbalsta. To nekustināja arī nākamās valdības labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV). Iluta Lāce, kuras vadītais centrs Marta jau 20 gadus cīnās pret vardarbību Latvijā, atceras, ka sarunā Petraviča citējusi nevis konvenciju, bet ko par to sacījis Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. To apstiprina arī bijusī ministre. “Esmu audzināta pēc konservatīvām vērtībām un arī pārstāvu konservatīvas vērtības. Man ir svarīgi ieklausīties, ko par to domā un kādu viedokli pauž baznīca,” Petraviča sacīja Re:Baltica.

Lai izietu no partiju strīdu strupceļa un gūtu pārliecinošu atbildi, vai vairākas konvencijas normas atbilst Latvijas pamatlikumam un Saeima to var ratificēt, tieši pirms gada 21 deputāts no Jaunās Vienotības un Attīstībai/Par! vērsās Satversmes tiesā.

Viss sākās ar Šleseru

Satversme nosaka, ka baznīca ir atdalīta no valsts. To — ne bez asām diskusijām — 1922. gadā pamatlikumā ierakstīt prasīja sociāldemokrāti. Pamatā tāpēc, lai valstij tās nebūtu jāfinansē, un lai jaunajā valstī lauztu reliģisko organizāciju ietekmi uz lēmumiem.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas un baznīcas attiecības bija visnotaļ neitrālas. Ar tradicionālajām konfesijām noslēdza līgumus par to statusu. Saeimā pamatā nonāca likumprojekti, kas saistīti ar baznīcu īpašumiem un sakrālā mantojuma saglabāšanu.

Baznīcas politisko lēmumu pieņemšanā ievilka Ainārs Šlesers caur savām daudzajām partijām — Jauno partiju (JP), Jauno Kristīgo partiju (JKP), Latvijas Pirmo partiju (LPP), kas tautā ātri iegājās kā “mācītājpartija”, jo tajā iesaistījās vairāki mācītāji, un Par labu Latviju (PLL).

FOTO: Priekšplānā: Aleksejs Ļedjajevs un Ainārs Šlesers. Avots: Jaunās paaudzes mājas lapa

Taču līdz ar tradicionālajām konfesijām Šlesers politikas veidošanā iepina arī tādus veidojumus kā Prieka vēsts un Jaunā paaudze, kuru dievkalpojumos viesi bija atsevišķi LPP ministri un deputāti. Izskatās, ka tagad Jaunās paaudzes līderis Aleksejs Ļedjajevs kopīgas vērtības saskatījis citā politiķī — viņš manīts Alda Gobzema atbalstītāju pulkā politiķa pērn oktobrī rīkotajā mītiņa Esplanādē.

FOTO: Aldis Gobzems un Aleksejs Ļedjajevs (labajā pusē). Avots: Facebook lapa “Likums un kārtība”

Jaunā partija tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas vadībā panāca, ka Andra Bērziņa valdība 2001. gadā izveido Garīgo lietu padomi, kuru vada premjerministrs (padome pastāv joprojām, bet pēdējā informācija par tās sēdēm ir no 2019. gada). Pirms tam analogs veidojums darbojās kā zemāka līmeņa konsultatīva organizācija TM paspārnē. Tās mērķis — “koordinēt valsts un baznīcas sadarbību”, un viens no nolikumā noteiktajiem uzdevumiem — izstrādāt priekšlikumus un izteikt viedokli valsts iestādēm “sabiedrības audzināšanas jautājumos, lai sabiedrībā atjaunotu morāli ētiskās vērtības.”

Realitātē viens no mērķiem izrādījās topošais Seksuālās un reproduktīvās veselības likumprojekts. Šlesera partija vēlējās noteikt, ka sievietei pirms aborta obligāti jātiekas ar psihologu vai mācītāju, kurš varētu atrunāt pārtraukt grūtniecību. “Mēs gribam iesaistīt baznīcu aktīvā sociālā darbā,” toreiz medijiem teica Šlesers. Ierosme gan neguva atbalstu.

Vēlāk Jaunā Kristīgā partiju gribēja savākt 10 000 parakstu par abortu aizliegšanu, uzskatot, ka to var atļaut vienīgi, ja grūtniecība apdraud sievietes veselību vai iestājusies pēc vardarbības. Parakstus vāca pirms un pēc dievkalpojumiem Sv. Jēkaba katedrālē. Arī šī iniciatīva neizdzīvoja.

Taču 2005. gadā pēc LPP iniciatīvas Satversmē izdevās ierakstīt, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, lai gan Civillikums jau liedza viendzimuma laulības. Par grozījumiem nobalsoja 67, pret pieci un atturējās astoņi — daži Saeimas deputāti no Jaunā laika un tagadējās Saskaņas sastāvdaļām. Viņu balsojumu no zāles pavadīja saucieni: “Kauns! Kauns!”

2011. gada vēlēšanās Šlesera vadītā partija PLL neiekļuva Saeimā, taču pa viņa iemīto taciņu turpināja iet politiķi no citām partijām, no kurām sevišķi aktīva bijusi Nacionālā apvienība. Rasnačs ieviesa pirmslaulību kursus, lai sargātu laulības institūtu un mazinātu šķiršanās. Kursus gan apmeklēja tikai 16 pāri. NA ar Imantu Parādnieku priekšgalā vairākkārt neveiksmīgi mēģinājusi apgrūtināt abortu veikšanu, piemēram, pirms tam nosakot obligātas konsultācijas ar psihologu (to nepieņēma, sieviete vajadzības gadījumā var saņemt valsts apmaksātu konsultāciju pie psihologa vai cita ārsta).

FOTO: LETA

Pāris mēnešus pēc 2020. gada novembrī pieņemtā ST sprieduma, kas nosaka valstij par pienākumu aizsargāt un atbalstīt arī viendzimuma partneru ģimenes, NA iesniedza Saeimā jaunus Satversmes grozījumus, kuros rakstīts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību — “savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis).” Grozījumi pašlaik atrodas izskatīšanā Saeimas komisijās.

Savukārt 2015. gadā Saeima pieņēma tā sauktos “tikumības grozījumus” Izglītības likumā, kuros skolām uzdots nodrošināt tikumisko audzināšanu atbilstoši Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene. Par to aktīvi iestājās no Saskaņas ievēlētā Jūlija Stepaņenko. Skolā var runāt par seksuālo dzīvi un veselību, ja to atļauj vecāki.

FOTO: LETA

Nav zināms, kā izmaiņas ietekmējušas jauniešu zināšanas par reproduktīvo veselību, nedz arī vai pieaudzis neplānotu grūtniecību skaits un seksuāli transmisīvo slimību izplatība, jo šie jautājumi nav pētīti, norāda Iveta Ķelle, kuras vadītā biedrība Papardes zieds izglīto jauniešus. “Domāju, ka tur būtu visādi brīnumi, bet mums šādu datu nav.”

Trīs izšķirīgie jautājumi

Pēdējā laikā baznīcu politikā interesē galvenokārt trīs jautājumi: Stambulas konvencija, viendzimuma partnerattiecību, kā arī eitanāzijas regulējums, liecina Re:Baltica analīze.

Stambulas konvencijas ratifikāciju iepriekšējā Saeimā 2018. gadā izdevās apturēt, lielā mērā pateicoties baznīcas vadības spiedienam. Katoļu arhibīskaps Stankevičs pat apmeklēja atsevišķas frakcijas un politiķus, lai atrunātu no apstiprināšanas. Viena no tām bija Augusta Brigmaņa vadītā ZZS, kuras premjers tobrīd vadīja valdību, un deputāti pēc Stankeviča vizītes nolēma ratifikāciju neatbalstīt. Brigmanis Re:Baltica saka, ka kā politiķis ticies gan ar esošo, gan bijušo katoļu baznīcas vadību, tāpat ar luterāņu baznīcas galvu. Pamatā runa esot bijusi par baznīcas īpašumtiesībām vai sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, kas interesējuši arī baznīcu, bet runa bijusi par viedokļa izteikšanu, ne uzspiešanu.

Šogad martā Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā nonāca vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju parakstītā Manabalss.lv iniciatīva “Par labu nāvi — eitanāzijas legalizēšana”. Uz sēdi bija aicināti divi mediķi un četru konfesiju pārstāvji: Stankevičs, Vanags, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas virspriesteris Nikolajs Tihomirovs. Iepriekšējās sēdes protokolā gan bija teikts, ka uz eitanāzijas jautājuma apspriešanu aicinās “ekspertus medicīnas jomā un citas iniciatīvas būtībā ieinteresētas personas.”

FOTO: Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Pareizticīgās baznīcas virspriesteris Nikolajs Tihomirovs, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns. Avots LETA un LBDS

Apspriešanā visi uzaicinātie bija pret iniciatīvu legalizēt eitanāziju. Stankevičs argumentēja, ka tā ir pretrunā ārsta misijai un Hipokrāta zvērestam. Šterns atsaucās uz novērojumiem, ka valstīs, kur atļauta eitanāzija, kritēriji kļūstot aizvien vaļīgāki. Savukārt Tihomirovs eitanāziju raksturoja kā legālu slepkavību, kas padara ārstus par slepkavām. Klātesošie mediķi — onkologs Vilnis Sosārs un Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente Iveta Golubovska — sacīja, ka vispirms jāsakārto visu līmeņu medicīna, īpaši paliatīvā aprūpe. Deputāti paklausījās un iniciatīvu noraidīja.

Vaicāta, kurš ierosināja aicināt baznīcas pārstāvjus, komisijas priekšsēdētāja Janīna Kursīte-Pakule (NA) Re:Baltica apgalvo, ka, “liekot roku uz sirds”, viņa tā nebija. Kāds esot ieteicis uzaicināt arhibīskapu Vanagu, bet Kursīte-Pakule neatceras — kurš. “Jūs man uzdodat jautājumu apmēram kā čekā,” saka deputāte. Pārējos baznīckungus uzaicinājusi, lai būtu “politkorekti, un kāda no konfesijām neapvainotos”. “Baznīca ir dalīta no valsts, bet baznīcas pārstāvji, ticīgie, arī ir daļa no valsts. Jautājumos, kas ir reliģiski ētiski, viņus nedrīkst diskriminēt un viņiem ir jāizsaka savs viedoklis. Mācītāji ir tie, kuri uzklausa cilvēku pēdējo gribu, pieņem grēksūdzi,” pamato Kursīte-Pakule.

Konkrētos aicinātājus neatceras arī citi komisijas deputāti. Deputāts Ilmārs Dūrītis (A/P) atminas, ka bija spriešana par aicināmajiem mediķiem, taču ne mācītājiem. Komisijai ir WhatsApp čats, kurā mēdz pārspriest uzaicinātās personas, taču šajā reizē tas nav noticis. Dūrītis ieteicis aicināt divus speciālistus, kuri rakstījuši disertācijas par eitanāziju, taču tas nenotika. “Varēja paustais viedoklis būt līdzsvarotāks, varēja būt no otras puses vairāk šo cilvēku,” spriež Dūrītis.

Tiesa, ne visās Saeimas komisijās apspriedes ir vienos vārtos.

Kad Sociālo un darba lietu komisija decembrī sāka spriest, kā ierakstīt likumā ST lēmumu par viendzimuma pāru vecāku tiesībām uz bērna piedzimšanas atvaļinājumu, izteikties bija uzaicināts arī arhibīskaps Stankevičs, bet viņš no konfesijām bija vienīgais. Piedalījās dažādu viedokļu un profesiju pārstāvji, no tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) līdz jaunatnes organizācijas Protesti biedriem.

Komisijas priekšsēdētājs Andris Skride (A/P) stāsta, ka arhibīskapu ieteicis uzaicināt LGBT tiesības aizstāvošās nevalstiskās organizācijas Mozaīka valdes loceklis Kaspars Zālītis. Zālītis Re:Baltica saka, ka to darījis, jo apvienībai ar arhibīskapu bijušas sarunas par šo tematu. “Ņēmām vērā, ka viņam ir ietekme, un viņš ir atvērts, lai runātu,” stāsta Zālītis.

“Gribētos piedāvāt, lai mēs to risinām nevis šķeļot, bet vienojot sabiedrību. Sabiedrībā šobrīd ir novērojama viedokļu polarizācija. No vienas puses tiek vākti paraksti un Saeima bombardēta, lai reģistrētu partnerattiecības. Tas izraisa konservatīvās sabiedrības daļas pretenzijas, un rodas spriedze no abām pusēm,” komisijā teica Stankevičs, aicinot “satikties pa vidu” un meklēt risinājumus, kas neskar reliģiskas vai ideoloģiskas dabas jautājumus. “Tas varētu būt kopīgas deklarētās mājsaimniecības un savstarpējās aprūpes likums.”

LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns norāda, ka baznīcai ir tiesības paust viedokli tieši tāpat kā jebkuram demokrātiskas sabiedrības loceklim. Problēmas rodas, ja viedokli mēģina uzspiest. “Ir divas galējības. Viena, ja uzskata, ka reliģija ir tikai privātai dzīvei un personīgas attiecības ar Dievu, bet otra — kad reliģiju politizē, kad reliģiskā organizācija zaudē spēju distancēties, skatīties uz lietām un kritizēt,” spriež Tēraudkalns. Latvijā, viņaprāt, šādu distanci neizdodas ievērot.

Savukārt jurists un bijušais politiķis Ringolds Balodis, kurš pētījis valsts un reliģijas attiecības, nepiekrīt apgalvojumiem par baznīcas pārmērīgi lielo lomu politikā. “Baznīcas ietekme ir vāja. Nedomāju, ka tas ir tāds spēks, ar kuru pietuvinoties kāda politiska partija var justies stabili. Ietekmes ziņā īpaši neatšķiramies no kādas Rietumeiropas valsts,” uzskata Balodis.

Dots devējam atdodas

Atbildes, kāpēc politiķiem baznīcas atbalsts ir svarīgs, ir vienkāršas — personīgā pārliecība vai cerība uz atbalstu vēlēšanās (vai abi kopā).

Piemēram, par Šlesera ievēlēšanu Rīgas domē aģitēja Ļedjajevs. Publisku paldies PLL 2010. gadā katoļiem svarīgajos Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā izteica kardināls Jānis Pujats. Tā viņš esot pateicies par partijas atbalstu obligātajai Bībeles mācībai skolās, kas mācību programmās joprojām ir izvēles priekšmets. Aglonas apmeklētājiem bez maksas dalīja ūdens pudeles ar PLL zīmolu.

FOTO: Priekšplānā: Ainārs Šlesers un kardināls Jānis Pujats Saulkrastu apvedceļa svinīgā atklāšanā 2007. gadā. Avots: LETA

Politiķu slavēšana vai aģitēšana baznīcās akadēmiski ir maz pētīta. Politoloģe Simona Gurbo to aplūkoja doktora disertācijai pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Toreiz dievkalpojumos un svētrunās cilvēki aicināti lielākoties vienkārši piedalīties vēlēšanās, konkrētu aģitāciju atklāja divās krievu draudzēs (par LPP un Saskaņu). Taču šie pāris gadījumi neliecinot par tendenci, ka Latvijā dievkalpojumos notiktu politiskā aģitācija, uzskata Gurbo.

Labdaris Bordāns

Pašlaik par lielāko baznīcas draugu statusu politikā konkurē divas Saeimas partijas — Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija —, no kurām pēdējās priekšrocība ir TM sniegtās iespējas.

Kad pērn īsi pirms Ziemassvētkiem, cenšoties apturēt Covid-19 izplatību, valdība lēma aizvērt ciet teju visu, kas vēl bija palicis vaļā, durvis nenācās slēgt pārtikas veikaliem un baznīcām. Lai gan ierobežojumi bija, baznīcas darbs pilnībā netika pārtraukts ne mirkli.

“Ir svarīgi, ka tādā sarežģītā laikā cilvēkiem ir pieejama garīgā aprūpe, stiprinājums, atbalsts, ko reliģiska organizācija var sniegt,” saka teologs Tēraudkalns. “Baznīca, protams, bet mans jautājums — kāpēc tikai?” spriež Tēraudkalns. Garīgu piepildījumu pandēmijā vajadzēja ne tikai ticīgajiem, tāpēc būtu bijis labi, ja, piemēram, atvērti paliktu arī muzeji.

Tieslietu ministrs Bordāns Re:Baltica saka, ka neviens nav liedzis neticīgajiem kļūt par ticīgajiem. Pēc viņa domām, vieni un tie paši cilvēki iet gan uz baznīcām, gan muzejiem. “Atbalstīt tikai tiktāl, cik tas ir plašākas sabiedrības ieguvums. Piemēram, Rīgā, es domāju, ka tūristi pārsvarā brauc skatīties, lai man piedod kolēģi, nevis Finanšu ministrijas ēku, bet Doma baznīcu,” saka Bordāns.

Pandēmijā baznīcām pēc TM priekšlikuma piešķīra ap 490 tūkstošiem eiro krīzes atbalstam garīgajam personālam un komunālajiem maksājumiem. Vismaz pirmajā piegājienā šie atbalsta pasākumi nebija veiksmīgi. Par personālu bija jābūt veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām, un reliģiskajām organizācijas ienākumiem attiecīgajā mēnesī jākrīt par vismaz 30% pret tādu pašu periodu iepriekšējā gadā. Izrādījās, ka kritēriji neatbilda faktiskajai situācijai.

Pirmajā piešķīrumā TM 2020. gada pavasarī rēķināja, ka atbalstam vajag ap 236 000 eiro. Faktiski izlietoja tikai 68 000 eiro, pārējā nauda palika valsts kasē. Otrajā reizē šogad aprīlī piešķīra 253 000 eiro, un tās precīzs izlietojums vēl nav zināms.

Papildus tam pēc TM vēlmes 75 000 eiro valdība piešķīra dievkalpojumu tiešraidēm. Parasti sabiedriskajos medijos dievkalpojumus translē ik svētdienu, ar īpašu programmu Ziemassvētkos un Lieldienās, bet ministrija vēlējās raidījumos atspoguļot vairāk draudžu un izmantot arī mazāk skatītus kanālus, piemēram, brīvpieejā esošos Re:TV vai RīgaTV 24. Elektronisko mediju uzraugs, kas parasti konkursos dala medijiem valsts naudu, šoreiz to darīt atteicās.

Tāpēc ministrija piešķīra naudu bez konkursa: vienreiz Latvijas Raidorganizāciju asociācijai, otrreiz Katoļu baznīcas informācijas aģentūrai, kas bez atlīdzības to sadalīja tālāk. Tas bija labākais, ko ministrija varēja izdomāt.

Sakritība vai ne, bet Bordāns — līdztekus armijas komandierim Leonīdam Kalniņam, pianistam Vestardam Šimkus, disidentei Lidijai Doroņinai-Lasmanei — kļuvis par vienu no Katoļu baznīcas informācijas aģentūras rīkotās kampaņas “Tiecības” sejām. Tā sākās pērn gada beigās un aicina aktualizēt ticības un garīguma nozīmi cilvēku dzīvē.

Ministrs to par interešu konfliktu neuzskata, bet uzbrukumi par to nozīmējot “ticības un sirdsapziņas vajāšanu.”

Bordāns Re:Baltica norāda, ka ir praktizējošs katolis, taču “es sevi uzskatu par ļoti grēcīgu cilvēku, viens no grēcīgākajiem, varētu teikt”. Viņaprāt, cilvēkiem neesot jābaidās skaļi apliecināt savu piederību kādai grupai. “Mana personīgā un kristīgā pārliecība ir, ka stigmatizēt nevienu grupu nedrīkst. Ir jārūpējas par viņu pamattiesībām,” viņš saka. Tāpat Bordāns uzsver, ka piedalīšanās tieši katoļu rīkotā kampaņā esot vien sakritība. Proti — viņi uzrunāja. “Ja būtu mani uzrunājuši pareizticīgie, arī nebūtu atteicis,” skaidro ministrs.

Tieslietu ministrija ar reliģiskajām organizācijām pandēmijas laikā regulāri sazinājusies gan Whatsapp grupā, gan video konferencēs, intervijā stāstīja arhibīskaps Vanags. Bordāns skaidro, ka Whatsapp operatīvi nodod informāciju gan par konsultatīvās padomes sēžu sasaukšanu, gan valdības lēmumiem. Vai tādas grupas ir arī citām nozarēm, ministrs neatbildēja. Re:Baltica apvaicājās pāris citām Tieslietu ministrijas konsultatīvajām padomēm, piemēram, Maksātnespējas jautājumu konsultatīvajai padomei šāda čata neesot. Tieslietu padomei, kura apvieno tiesu, ģenerālprokuratūras, zvērinātu advokātu un notāru vadību, arī nē.

Iet, kur aicina

Ko par sadarbību ar politiķiem saka pašas baznīcas? Re:Baltica vērsās pie četru lielāko konfesiju — katoļu, luterāņu, baptistu un pareizticīgo — vadītājiem.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Vanags piedaloties visur, kur aicina. “Gandrīz vienmēr tie ir bijuši jautājumi, kas tieši skar baznīcu, ja neskaita priekšlikumu par eitanāziju, kur mūsu pārstāvjus acīmredzot pieaicināja tādēļ, ka jautājums ir saistīts ar baznīcas aizstāvētajām vērtībām,” rakstiski atbild Vanags. Pēc savas iniciatīvas tikšanās rīkojot par tematiem, kas tieši skar baznīcu, piemēram, LELB likums vai likumprojekts par Sv. Pētera baznīcu. Vanags attiecības ar politiķiem raksturo kā “konstruktīvi sadarbīgas”. “Mēs, protams, redzam un vērtējam politiķu labos un ļaunos darbus. Taču, ja jautājums ir par to, vai kādi politiķi ir mēģinājuši manipulatīvi izmantot mūsu baznīcu sava reitinga celšanai, tad pēdējās desmitgadēs es to neesmu novērojis,” saka Vanags.

“Politiķi ir tādi paši cilvēki kā pārējie, daļa no viņiem ir draudžu locekļi,” saka Stankevičs, kas arī piekrita saziņai tikai rakstiski. “Baznīca aicina rūpēties par kopējo labumu, un tādēļ aicina savu draudžu locekļus uzņemties līdzatbildību par valsti un iesaistīties politikā.” Savu lomu viņš redzot kā politiķus konsultējošu — ja aicina izteikties, tad arī izsakās.

Savukārt baptistu bīskaps Šterns ir aicināts uz viedokļu apmaiņu, bet ne individuālām sarunām. Šterns uzstāj, ka apzinās, ka baznīca ir šķirta no valsts, taču esot labi, ka arī tai dota iespēja izteikties. “Tomēr kristieši ir diezgan liels procents Latvijā. Ir labi uzklausīt, kāds ir mūsu redzējums, aiz kura stāv viena liela daļa Latvijas sabiedrības,” uzskata baptistu bīskaps.

Pareizticīgo baznīca neatsaucās aicinājumam izteikties.

Izšķiršanās vēl priekšā

Kas tālāk notiks ar Stambulas konvencijas ratificēšanu? Satversmes tiesas spriedums Saeimai to apstiprināt neuzliek par pienākumu – tā ir politiska izšķiršanās. Re:Baltica frakciju aptauja liecina, ka arī šobrīd nav skaidrs, vai tai pietiks balsu.

Uz jautājumu, kā rīkosies jaunais labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP), viņš atbild, ka vēl nezinot. “Man ir savs viedoklis, bet vispirms gribu aprunāties ar valsts sekretāru un sekretāra vietnieku,” pauž Eglītis. Šāda saruna notikšot drīzumā, viņš sola. Tikmēr Ministru prezidents Krišjānis Kariņš no Eglīša gaida rīcību. “Sagaidu no Labklājības ministrijas plānu par Stambulas konvencijas izpildi un īstenošanas pasākumiem Latvijā,” norāda Kariņš.

Daļa frakciju nav apspriedušās un nonākušas pie kopīga viedokļa. “Vēl neesam plānojuši lemt, kad virzīs uz Saeimu, tad arī domāsim,” saka Uldis Augulis, ZZS Saeimas frakcijas vadītājs. Arī KPV LV šis jautājums “neesot prioritāšu sarakstā”. “Esam frakcijā runājuši par to, bet kamēr nav svaigāks viedoklis, atturēšos komentēt,” izvairīgs ir frakcijas vadītājs Māris Možvillo.

Abas partijas – Jaunā Vienotība un Attīstībai/Par!, kas vērsās Satvermes tiesā, apliecina, ka domas nav mainījuši un ratificēšanu atbalstīs.

Saskaņas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs stāsta, ka tās balsojums nebūs monolīts. “Nevaru pateikt cik, bet būs tādi, kas balsos stingri “par”, tie būs tie, kas ar konvenciju būs iepazinušies, jo tā informācija, ar ko baida, tur nav. Būs arī tādi, kas ieklausīsies garīdznieku vārdos,” lēš Urbanovičs. Viņš sagaida, ka diskusijas frakcijā aktualizēsies, kad jautājums nāks tuvāk, tāpēc pats savu nostāju vēl neatklāj, jo grib “būt moderators”.

Jaunās konservatīvās partijas un Nacionālās apvienības frakciju vadītāji Juris Jurašs un Raivis Dzintars saziņai neatsaucās.

Kontekstam: Cik Latvijā ir kristiešu?

“Uz papīra” Latvija ir kristiešu valsts — baznīcu iesniegtie dati TM rāda, ka no nepilniem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju 1,3 miljoni pieder kādai no draudzēm. Cik no viņiem regulāri apmeklē dievkalpojumus, nezina neviens. 2018. gadā veikta SKDS aptauja rāda, ka 42% Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par kristiešiem. Vēl 34% tic Dievam, bet sevi par kristiešiem neuzskata.

 
Ticīgo skaits Latvijā
Infogram

Kas ir Stambulas konvencija?

Stambulas konvencija ir Eiropas Padomes dokuments, kas vēršas pret vardarbību pret sievietēm, tajā skaitā ģimenes attiecībās. EP mudina to piemērot arī pret vardarbību ģimenē, kas vērsta pret bērniem vai vīriešiem. Konvencijas mērķi ir izveidot visaptverošu palīdzības sistēmu upuriem (specializēta un vispārpieejama bezmaksas palīdzība), faktiskās dzimumu līdztiesības palielināšana (seku traumatisma apzināšanās, upura nevainošana), kā arī vardarbības kriminalizēšana un sodīšana. Valstīm, kas pievienojušās konvencijai, ir pēc četriem gadiem jāatskaitās ekspertu grupai. “Konvencija iedod prasību regulāri turēt šo jautājumu politiskajā darba kārtībā un nepārtraukti uzlabot gan likumus, gan pakalpojumu iespējas,” stāsta centra Marta vadītāja Iluta Lāce.

Konvenciju atvēra parakstīšanai 2011. gadā un tai ir pievienojušās 44 EP valstis.

Ratificējušas un stājusies spēkā: Albānija, Andora, Austrija, Beļģija, Bosnija – Hercegovina, Horvātija, Kipra, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Gruzija, Vācija, Islande, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Malta, Monako, Melnkalne, Nīderlande, Ziemeļmaķedonija, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Sanmarīno, Serbija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija, Šveice.

Parakstījušas, bet nav ratificējušas: Armēnija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Latvija, Lihtenšteina, Lietuva, Moldova, Slovākija, Ukraina, Lielbritānija.

Nav pievienojušās: Azerbaidžāna, Krievija.