Pasaulē eksistē miljardiem fotogrāfiju, kurās iemūžināti olimpieši, kuri iekožas savās tikko saņemtajās medaļās. Kāpēc viņi to dara? Kā radusies šāda tradīcija?
Protams, senos laikos košana zelta medaļās bija vienīgais veids, kā noteikt, vai tā ir īsta, jo īstā zeltā, kas ir mīksts metāls, būs redzamas zobu koduma pēdas. Šāda zelta pārbaude gan nāk no ASV zelta drudža laikiem, kad kalnračiem bija jāpārbauda tīrradņi, vai tas ir īsts zelts.
Bet lielākā daļa olimpiešu droši vien jau zina, ka viņu zelta medaļu, kuras svars ir 500 - 800 g, tomēr pārsvarā veido sudrabs. Tikai medaļas pārklājumā ir 6g tīra zelta. Ja tas būtu tīrs zelts, balvas SOK izmaksātu aptuveni 17 miljonus ASV dolāru.
Bet mūsdienās, kā izrādās, šādi darīt liek neviens cits kā fotogrāfi.
Kad olimpisko spēļu uzvarētāji pozē savam uzvaras foto, fotožurnālistu jūra izmisīgi lūdz sportistus kaut ko darīt, nevis vienkārši stāvēt un smaidīt. Tā kā uzvarētājiem rokās nav nekā, radās tradīcija "našķoties" jeb iekosties savā pelnītajā medaļā.
Ja jums rodas jautājums, vai, to darot, kāds ir sabojājis zobu, atbilde ir: protams! 2010. gadā vācu kamaniņu braucējs Deivids Mollers, iekožoties savā sudraba medaļā, nolauza daļu zoba.
