/nginx/o/2021/08/25/14017934t1h67be.jpg)
Meitēns, pusaudze, atrodas slimnīcā pēc suicīda mēģinājuma, un ne jau pirmo reizi – šoreiz viņa gribēja nonāvēties, norijot vairākus rozā zīmuļus. Kad ejam garām viņas palātai, meitene uz mums nereaģē. Mēs tā piesardzīgi virzāmies garām un dodamies tālāk pa nodaļas gaiteni. Pēkšņi sākas kaut kāds juceklis – medmāsas skraida šurpu turpu, visapkārt jūtams satraukums, atmosfēra piepeši kļūst smagnēja. Ieraugām, ka pusaudzes palāta ir tukša…
Speciāli TVNET – Dakteri Klauni stāsta par savu darba ikdienu.
Cenšamies noskaidrot, kas un kā, patērgājam ar māsiņām: izmetam pa jokam, padzenam melno humoriņu, un hop! – jau jūtams lielāks miers.
Lūkojamies apkārt – visu meklētā pusaudze jau vizinās pa gaiteni ratiņkrēslā, turklāt brauc atmuguriski. Mēs turpinām gaitenī strādāt ar citiem bērniem, bet ik reizi, kad meitene ripina mums garām, sākam spēli – it kā viņa mēģinātu mums uzbraukt. Jūtams, ka spēle viņai patīk – viņa brāžas mums virsū, bet mēs (“Āāāāāā!!”) mūkam. Veidojas tādas kā aprautas etīdes. Pēc laiciņa meitene dodas uz savu palātu. Mēs uzdrošināmies iet viņai līdzi.
Ieejam palātā. Mans pārinieks Saša (Dr. Augs) pirms laika ir slimnīcā saticis šo pusaudzi, viņš zina, kā meiteni sauc. Es sāku iepazīšanos: “Dakteris Sedhet.” Saša turpina: “Dakteris Augs.”
Meitene jau ir gatava pateikt savu vārdu, bet piepeši Saša pievēršas man: “Tu nekad, NE-KAD neuzminēsi, kā viņu sauc!!” Meitene sparīgi māj ar galvu: jā, jā, tiešām neuzminēsi!! Es atbildu: “Challenge accepted!”
Tad Saša – tā ir ļoti svarīga nianse! – uz palātas durvju stikla uzzīmē “karātavas” (ir tāda spēle, kur par neuzminētiem vārda burtiem vari tikt pakārts).
Meitene jau berzē rokas, es cītīgi gatavojos. Nosaucu vienu burtu: bladāc, es trāpu! Tad saku nākamo burtu: atkal pareizi! (Bet meitenei tiešām ir ļoti rets vārds, nekad tādu nebiju dzirdējis.) Un arī trešo burtu nosaucu pareizi: jā, ir! Paliek tikai viens neuzminēts burts.
Es nosaucu burtu, bet – garām! Dr. Augs “karātavās” svinīgi iezīmē cilpu. Meitene aizrautīgi smejas. Es ar visu ķermeni rādu, cik ļoti vēlos dzīvot: “Nēē, nenogalini mani! Nē, nē, tikai ne to!”
(Neliela atkāpe. Pirms mēs ienācām, pusaudzei nācās klausīties notācijas par tēmu, ka dzīve ir vērtība, ka viss sliktais paies, būs labi… Viņa kā sastingusi lūkojās telefonā, varu iedomāties, cik apnicīgi un bezjēdzīgi viņai šķita šie vārdi.)
Es izšauju vēl vienu burtu: atkal garām! Saša jau zīmē manu galvu cilpā. Es rādu, cik baisi cilpa savilkusies ap manu kaklu un kā es gandrīz mirstu – meitene skaļi smejas! Un tad es kļūdos trešo reizi. Pagriežos pret meiteni. Skatos viņai acīs. Tieši acīs. Viņa paliecas uz priekšu un ieurbjas manī ar skatienu. Es turpinu skatīties. Viņa arī. Un es jūtu, ka mēs tiešām ieskatāmies viens otrā, tā pa īstam. Rodas vārdos neizsakāma vienotība.
Un tajā brīdī es piepeši kaut kā zinu, kāds burts jānosauc. Es šauju… un uzminu! Es esmu šokā, arī meitene ir ļoti pārsteigta – pēc mūsu spēcīgā skatiena es pēkšņi pateicu pareizi!
Mēs kopā svinam, ka man izdevās tikt laukā no nāvējošās cilpas. Es skaļi saucu: “Ā-a-a-a, mums ir kontakts!” Viņa kliedz: “Mums ir kontakts!” Un mēs līksmojam.
Bet nu neliela notikušā analīze. Pašnāvības mēģinājums ir agresija, kas vērsta pašam pret sevi. Un pats cilvēks ir gan agresors, gan upuris.
Savukārt mūsu spēlē meitenei bija agresora loma (ierasta enerģija viņai), bet upuris bija cits cilvēks, es, Dakteris Klauns. Tādējādi viņai radās iespēja atbrīvoties no savas agresijas. Jums vajadzēja redzēt, ar kādu prieku viņa izbaudīja savu varu, kad es jau gandrīz karājos karātavas cilpā!
Mēs spēlējām, un tajā brīdī, kad ieskatījāmies viens otram acīs, kad skatieni savienojās, agresors un upuris beidzot atrada kontaktu, viņi burtiski saplūda vienā veselumā. Meitene tik ļoti priecājās, svinot savu uzvaru pār mani, jo tajā mirklī izgaisa viņas smagums – nebija vairs ne agresora, ne upura.
Daktera Klauna darbs – tas nav par izvairīšanos: sak, neskarsim šo tēmu, jo tā ir pārāk sāpīga. Dakteris Klauns caur spēli nonāk pie uzticības pilnām attiecībām ar bērnu, un pēc tam kopā ar bērnu ienirst reālā notikumā. Pat tad, ja ir ļoti noticis kaut kas ļoti briesmīgs un smags.
* * *
Jau deviņus gadus Dakteri Klauni ierodas pie bērniem vairākās Latvijas slimnīcās, atbalsta mazos pacientus.
Slimnīcas klauni nodarbojas ar terapiju – medicīniskā klaunāde ir īpaša psiholoģiskā atbalsta forma, un, lai to īstenotu, ir nepieciešamas plašas zināšanas un smalka jutība.
Dakteri Klauni tiek profesionāli apmācīti, mācības regulāri turpinās, notiek supervīzijas psihoterapeita vadībā. Tam visam ir nepieciešami līdzekļi.
“Dr. Klauns” ir labdarības organizācija, kas darbojas tikai no ziedojumiem. Palīdzēt var ikviens, un tas ir ļoti vienkārši – atliek tikai noformēt ziedojumu www.drklauns.lv vai arī labdarības kampaņas laikā iegadāties saldējumu “Tio” vai sarkano klauna degunu “Rimi” veikalos.
Mēs kopā spējam radīt labvēlīgu vidi slimnīcās, lai bērni var izveseļoties ātrāk un vieglāk.
Šis īsais stāsts ir fragments no topošas grāmatas par Dakteru klaunu ikdienas dzīvi, ko kopā veido biedrības “Dr.Klauns” māksliniciskais vadītājs Igors Narovskis un žurnāliste Nataļja Policja.
