/nginx/o/2021/08/30/14031270t1haee0.jpg)
“Kad Jānim kļūst grūti, uzlieku sarkano klauna degunu, aizveru acis un – esmu Dakteris Jaukulis. Tad ceļu turpina viņš, un man ir daudz vieglāk,” tā saka Dakteris klauns, kurš jau desmito dienu brauc pa Latvijas ceļiem, veicot savu īpašo Labdarības velomaratonu bērnu atbalstam, kuriem nākas ilgstoši ārstēties slimnīcā. Šodien neliels ieskats Jāņa Taukuļa piedzīvojumos.
Kas ir maratons? Tas ir ceļš, izaicinājumu pilns ceļš. Bērniem, ilgstoši atrodoties slimnīcā, šis veseļošanās maratons mēdz būt emocionāli grūts. Šo ikdienu palīdz atvieglot Dakteri klauni, strādājot slimnīcās.
18. augustā 20 dienu garā velomaratonā devās Dakteris klauns Jānis Taukulis. Katru dienu nobraucot 100 kilometrus, Jānis plānojis pieveikt 2000 kilometrus. Savu maršrutu viņš izveidojis bezgalības zīmes veidolā, tas ved cauri pilsētām, kur slimnīcās strādā Dakteri klauni. Nu jau nobraukts gandrīz 1000 kilometru, apceļotas trīs Latvijas slimnīcas.
Pavadonis lietus
“Šodien dodos vienā trakā piedzīvojumā!” tā vēsta Jānis labdarības biedrības “Dr.Klauns” facebook un instagram kontos.
No Rīgas, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas laukumiņa Dakteri Jaukuli pavada bērni, mediķi un kolēģi klauni. Jau pēc sešām stundām Jānis ziņo – esmu nokļuvis Aizkrauklē. Ceļā velobraucēju pavada busiņš, kuru rotā akcijas atbalstītāju logo un iedvesmojoši uzraksti. Pirmās septiņas dienas pie busiņa stūres ir fotogrāfs Ēriks Dreimanis, kurš atsaucās klaunu aicinājumam palīdzēt. “Es piekritu, jo jutu ka mana palīdzība ir nepieciešama. Turklāt sagadījās, ka man tieši ir brīvs laiks un ceļot pa Latviju man patīk jau sen. Par Dr. Klauniem biju tikai dzirdējis, neko vairāk nezināju,” tā Ēriks.
No Jāņa ierakstiem: “Šodien nākamie 100 km: Aizkraukle – Sala – Jēkabpils – Nereta. Līst, pa īstam izjūtu kārtīgu lietu. Esmu izmircis kā slapja žurka, nākas divas reizes nomainīt visas drēbes līdz pat apakšbiksēm. Bet nav jau ko brīnīties, ir augusta vidus, lietus ir visai parasta parādība... Kamēr šoferis brauc lielu gabalu pa priekšu, es atrodu sev jaunu draugu gliemezīti Bubū... Parunājamies. Man bail, kas notiks ar mani tālāk...” Par spīti lietus gāzmām, kas sitas sejā, mūsu Jaukulis vēl iespēj dzīt jokus!
Vingrošanas rīti
20. augusts. “Minos uz Daugavpili. Katru dienu ceļā pavadu aptuveni sešas stundas ar visām pauzītēm. Braucot pa grants ceļiem gar klajiem laukiem, ir pretvējš, brauc, kā gribi, tevi sagaida vējš…
Šodien laikam ir tā diena, kad muti nevajag virināt, jo karma nav mazais bērns. Atliek tikai pateikt, ka visiem viss ir kārtībā un lietus šodien nav lijis, kā esmu gar zemi… un lietus arī uzlīst. Nelielās traumas sadziedēju ātri.
Esmu vienā no galvenajiem mērķiem – Daugavpils reģionālajā slimnīcā, te strādā manas foršās klaunu kolēģes Kristina Aleksandrovna un Tatjana Steļmaka. Šodien viņām pievienojas
Zelma Magazniece, attraukusies no Rīgas. Mani sagaida slimnīcas mediķi, tas ir ļoti patīkami. Uzzinu, ka ļoti daudzi no šīs slimnīcas kolektīva atbalsta Dakterus klaunus. Ar kolēģēm otrā rītā jautri pavingrojam. Nobraukti jau 423 kilometri.”
Lai Dakteris klauns varētu labi paveikt savu darbu, svarīgs ir ne tikai emocionālais noskaņojums un enerģija, bet arī fiziskā forma. Jānis to pierāda godam, jo daudzviet sarīko rīta vingrošanu.
Kad ierodas savā dzimtajā pilsētā Lubānā, viņš izsludina, ka gaida lubāniešus deviņos no rīta pie vidusskolas. Pēc rītarosmes visi stājas uz starta līnijas un apbrauc goda apli caur Lubānas centru, pāri Aiviekstes tiltam un tālāk līdz Lubānas robežzīmei.
Aizkustinoši, ka rīta vingruma brīdī piedalās arī Dzintra Zariņa, viņas braucamrīks gan ir pavisam cits. Kā raksta Dzintras meita Iveta: “Mamma nu gan zina, ko nozīmē ilgstoši būt slimnīcā! Mūsu mamma ir cīnītāja un, lai cik brīžiem grūti, viņa turas un iedvesmo citus!” Dzintru vietējie ļaudis sagaida ar ovācijām, Dakteris Jaukulis uzdāvina viņai īpašo maratona T-kreklu. Un vēl Jāņa sirdi sasilda tas, ka rīta pasākumā ieradies brašais puika Ralfs Ķeveris: “Ralf, tu esi superpuika! Viņš ir viens no tiem bērniem, kāpēc ir šis maratons un kāpēc es šajā maratonā piedalos!”
Vairākas vietējās dāmas uz velosipēdiem pavada Jāni vēl aiz Lubānas robežas, bet viņa mamma Dace kopā ar dēlu sirsnīgi norullē pat 34 kilometrus. Sparīga ģimene!
Atceroties ceļu uz Lubānu, Jānis ir atklāts: “Visgrūtākais ir braukt līdz Lubānai (savām mājām). No Rēzeknes ir tikai 60 kilometri, bet, lai sasniegtu ik dienu plānotos 100 km, man jābrauc pa visādiem maziem meža ceļiem, es tos labi pārzinu, bet tie man liek attālināties no māju ceļa. Tas uzsit nelielu dusmu, jo apzinies, cik tuvu esi, bet netiec uz mājām.”
Palīdz vietējie
Tālajā ceļā netrūkst piedzīvojumu. Ezerniekos Jānim un ceļa biedram Ērikam ir plāns pagatavot burgerus uz vienreizējā grila. Taču izrādās – nav sērkociņu! “Mēs ar Makgaivera cienīgu paņēmienu – baterija, folija un kociņš – mēģinām iekurināt grilu. Bet – baterija nodeg, nekas nesanāk.” Labi, ka ir zināms, ka 13 km attālumā var iegādāties burgerus, turp arī komanda dodas un 23.00 tiek pie kārotā.
Ezerniekos notiek arī ķibele ar busiņu. Taču vietējie ir izpalīdzīgi. Vispirms nāk talkā kāds zvejnieks, palīdz ievilkt mašīnu. Bet pēc stundas – galīgā nekurienē – buss atkal saniķojas! Jānis dodas ceļā ar velosipēdu, brauc, kamēr sameklē palīgus. Beidzot komanda tiek līdz Rēzeknei, bet pēc tam busiņš vairs neelpo. Visu glābj tas, ka naktsmājas paredzētas viesu namā “Zaļā sala”.
”Te mājo superīgie Rita un Viktors! Viktora teiktais, ka rīts ir gudrāks par vakaru, mums palīdz nomierināties. Un no rīta Viktora pavadībā mēs tiekam skaidrībā ar busa tehniskajām ķibelēm. Paldies milzīgs!! Varam doties tālāk.”
Klauni Cēsīs un Valmierā
“Pamanu, ka Latgalē cilvēks Daktera klauna halātā ar sarkano degunu vairumam autobraucēju neko neizsaka, taču, iebraucot Vidzemes teritorijā, skan mašīnu taures, sveicieni un uzgavilējumi. Tas ļoti iedvesmo!” raksta Jānis.
Nobraucis gandrīz 800 km, Jānis piestāj Cēsīs, lai satiktos ar atbalstītājiem, draugiem un Cēsu klīnikas mediķiem. “Mani sagaida superīgās klaunu kolēģes – Iveta Rozentāle un Sintija Markova. Ar Sintiju jeb Dr.Bambuk var kalnus gāzt un arī traks palikt! Mani intervē, bet viņa vienkārši ņem un atbild manā vietā, spraucas visur, kur vajag un nevajag! Tad vēl paķer manu velosipēdu un aizlaižas!
Jautri! Cēsu slimnīcā sagaida medicīnas personāls, velta man sirsnīgus ceļa vārdus un novēlējumus! Patīkams siltums, lai dotos tālāk savā ceļā.
Šodien sajūtos arī kā filmu zvaigzne. Pa ceļam uz Valmieru mani filmē televīzija, un es jūtos kā F1 sportists, kurš lielā ātrumā traucas pa trasi garām filmēšanas kamerām.
Drīz esmu Valmierā. Pie Vidzemes slimnīcas mani sagaida ļoti silti un sirsnīgi. Piepeši tuvojas kāda veca babiņa… bet tā tak ir Daktere Babulis, mana foršā kolēģe Ilze Zariņa ar tēju un pīrādziņiem. To jau Ilze prot, sirsnīgi parūpēties par citiem,” raksta Jānis.
Pēc pasākuma slimnīcas pie Dr.Jaukulis dodas uz Valmieras novada pašvaldību, tiekas ar novada domes priekšsēdētāja vietnieku Ričardu Gailumu, kurš izsaka pateicību par ceļojuma cēlo mērķi atbalstīt bērnus un viņu ģimenes, uzsver, ka akcija ir atgādinājums, ka kopā varam paveikt daudz, ka Dakteri klauni ir nozīmīgs atbalsts bērniem un viņu ģimenēm.
Jānis raksta: “Ir neaprakstāmi patīkami, ka sabiedrība novērtē šo maratonu un tā mērķi! Dzirdot katru labo vārdu, ko man kāds pasaka, tālākais ceļš man atver laimes maliņu aiz katra pelēkā mākoņa.”
Atkal lietus
“8. diena. Braucu uz Aloju. Sāk smidzināt neliels lietus, tāpēc ar kolēģi nolemjam atvilkt elpu un doties pusdienās. Tomēr pauze neko nedod, lietus tik turpina līt! Tā nu saņemos un turpinu ceļu. Pēc 20 kilometriem kājas ir izmirkušas un apstājos malā uzaut sausas zeķes. Kā jūs domājat, tas palīdz? Jā, pirmās piecas minūtes! Atmetu ar roku un atlikušos 20 kilometrus nobraucu slapjš. Esmu tik izmircis kā vēl nekad! Taču iedvesmo tas, ka šodien nakšņoju foršās klaunu kolēģes Līgas Siliņas mājās. Jau pavisam drīz esmu sauss, paēdis un sasildījies! Un maratonā nobraukti jau 884 kilometri.
Ieripoju Zvejniekciemā! Tas liecina, ka ir noslēgusies devītā maratona diena, kopā jau nobraukti 984 kilometri. Maratons ir pusītē!”
Jānis jau visu laiku nebrauc kā Dakteris klauns. “Kad esmu uz lielajām šosejām, es braucu kā Jānis, bet, kad tuvojos kādai pilsētai, uzvelku halātu, uzlieku sarkano degunu un esmu Dakteris Jaukulis. Mazais deguntiņš man gan vienmēr ir līdzi, un kad Jānim paliek grūti, uzlieku degunu, aizveru acis, ieelpoju un – esmu Jaukulis. Ceļu tad turpina viņš, un man kļūst tā viegli un priecīgi,” atklāj Jānis.
Un vēl Dr.Jaukulis piebilst: “Ja savā ceļā ieraugāt zaļu vīriņu uz velosipēda, kam seko vai pa priekšu brauc Dakteru klaunu busiņš, tad ziniet – tas esmu es! Es braucu, lai atbalstītu bērnus slimnīcā, bet arī ikviens no jums var ko darīt, atbalstīt Dakterus klaunus, lai šī palīdzība kļūtu iespējama.”
* * *
Jau deviņus gadus Dakteri klauni ierodas pie bērniem vairākās Latvijas slimnīcās, atbalsta mazos pacientus.
Slimnīcas klauni nodarbojas ar terapiju – medicīniskā klaunāde ir īpaša psiholoģiskā atbalsta forma, un, lai to īstenotu, ir nepieciešamas plašas zināšanas un smalka jutība.
Dakteri klauni tiek profesionāli apmācīti, mācības regulāri turpinās, notiek supervīzijas psihoterapeita vadībā. Tam visam ir nepieciešami līdzekļi.
“Dr. Klauns” ir labdarības organizācija, kas darbojas tikai no ziedojumiem. Palīdzēt var ikviens, un tas ir ļoti vienkārši – atliek tikai noformēt ziedojumu www.drklauns.lv, vai arī labdarības kampaņas laikā iegadājoties saldējumu “Tio” vai sarkano klauna degunu “Rimi” veikalos.
Savukārt, Dr.Klaunu labdarības velomaratona atbalstam pievienojās tādi uzņēmumi kā Virši, Veloprofs, Sante, Bite un Magnum.
Mēs kopā spējam radīt labvēlīgu vidi slimnīcās, lai bērni var izveseļoties ātrāk un vieglāk!
