Pati vainīga, ka izvaroja

Bija piektdienas vakars neilgi pirms pērnajiem Ziemassvētkiem. Aiz loga ātri satumsa. Pandēmijas dēļ Elīna* (29) ierasto pasēdēšanu ar draugiem bija pārcēlusi uz Zoom platformu. Viņa bija norunājusi ar Aivi*, ka pēc tam atnāks pie viņa iedzert vīnu.

Tikšanās beidzās ar iesniegumu policijai par izvarošanu.

Es viņam uzticējos

Abi ir pazīstami jau sen – ne reizi vien gājuši kopā uz ballītēm, vīnojuši, pļāpādami par piedzīvojumiem, mākslu, mūziku. “Ļoti šarmants vīrietis,” saka Elīna.

Liktenīgā vakara sākums ne ar ko neatšķīrās — vīns, sarunas —, bet tad Aivis piedāvājis halucinogēnās sēnes. Elīna piekrita. Šodien viņa sev to pārmet, bet toreiz uzticējusies Aivim un prātā neienācis, ka varētu notikt kas nelāgs.

Elīna apgalvo, ka skaidri atceras tikai to, ka neilgi pēc tam vīrietis sācis viņai pieskarties, pašas sacīto “nē” un mēģinājumus izvairīties no pieskārieniem. Pēc tam filma trūkst, uzplaiksnī tikai daļas. “Piemēram, ļoti spilgti atceros, ka viņš dara lietas un es saku “nē, nepieskaries man”.” Nākamā atmiņa jau ir rīts, kad viņa pamodusies viņa miteklī kaila.

Savākusi mantas, sieviete devusies mājās un zvanījusi draudzenei. Viņa, noklausījusies notikušo, mudinājusi Elīnu pārvarēt bailes un vērsties policijā.

Pēc vairākkārtējiem iedrošinājumiem Elīna saņēmusies piezvanīt.

Drīz likumsargi bija klāt.

Murgs iecirknī

Policisti sievieti uzklausīja un kopā devās uz iecirkni rakstīt iesniegumu. “Viņi bija ļoti laipni,” atminas Elīna. Tur viņa sabija vairākas stundas. Nopratināšanas telpā nāca un gāja dažādi darbinieki. Ienāca arī kāds civilā apģērbā, un, nestādoties priekšā (policistam tas ir jādara), apsēdās Elīnai pretī un sāka apšaubīt viņas teikto. “Jūs tiešām gribat liecināt? Aizskriesiet pie viņa atpakaļ, pēc tam iesniegumu atsauksiet,” dzirdēto atstāsta sieviete. Vīrietis arī uzsvēris, ka Elīna “pati vainīga”, jo salietojusies. “Par to vēl sodiņu maksāsiet,” viņš teicis. “Tajā brīdī es sapratu, kāpēc sievietes nevēršas policijā,” nosaka Elīna. “Ja es būtu skaidrā prātā un viss šis nebūtu noticis, man būtu viņam ko pateikt, kā sevi aizstāvēt (..) Ar asarām acīs viņam jautāju: vai jums kā vīrietim tiešām šķiet normāla šāda attieksme pret sievieti? Paskatieties uz mani!” Atbildes nebija.

Pabeidzis monologu, nepazīstamais telpu pameta. Elīnas teikto apliecina Re:Baltica rīcībā esošā viņas sarakste ar draudzeni, kurai viņa rakstīja katru brīdi, kad nopratināšanas telpā palika viena. Sarakstē ir pieminēti gan neidentificētā policista komentāri, gan tas, ka viņa nezina viņa vārdu.

Neatkarīgi to pārbaudīt nav iespējams, jo nopratināšanas telpas nefilmē, bet iecirkņa novērošanas kameru ierakstus glabā trīs mēnešus. Iecirkņa priekšnieka pienākumu izpildītāja Oskara Čugunova rīcībā šādas informācijas neesot – esot aprunājies ar maiņā strādājošajiem un “netika konstatēts, ka kāds ir mēģinājis sievieti atrunāt rakstīt iesniegumu vai kā savādāk izteicis komentārus”, viņš teica Re:Baltica.

Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks sacīja, ka esot ierosinājis dienesta pārbaudi. Tiesa, nav skaidrs, ko šādos apstākļos, kad nav ierakstu, iespējams objektīvi noskaidrot. “Mums grūti pārbaudīt sievietes sniegto ziņu patiesumu. Viņa saka tā, policisti ir iztaujāti, viņi pauž citu viedokli,” saka Ruks. Viņš savā pieredzē dienestā neesot redzējis, ka policijas darbinieki neētiski izturētos pret seksuālā vardarbībā cietušo, jo “visi saprot, ka šis ir jūtīgs jautājums”.

Ar ģimenes vardarbības jautājumiem strādājošā centra Marta vadītāja Iluta Lāce gan nav pārsteigta, jo līdzīgi stāsti dzirdēti iepriekš. Viņa to sauc par institūciju vardarbību pret cietušo. “Visam procesam būtu jābūt vērstam uz to, ka tu iedrošini cilvēku iestāties par savām tiesībām, nevis atrunā,” saka Lāce.

Arī Elīnas advokāte Zaiga Buklovska atzīmē, ka pirms vairākiem gadiem personīgi saskārusies ar tādu pašu attieksmi seksuāla rakstura nozieguma gadījumā: “Tas bija mēģinājums atrunāt rakstīt iesniegumu – ko tu ņemies, ko tu dari, tas nav nekas tāds”.

“Neiejūtīga attieksme, cietušā vainošana viennozīmīgi atkārtoti traumē cilvēku,” uzsver psihoterapeite Ilze Treimane. Tas vēl vairāk iedragā paštēlu un mazina uzticēšanos drošības iestādēm. Pēc viņas vārdiem, iemesli šādai rīcībai var būt ļoti dažādi – izdegšana, iemaņu trūkums, pašu nesadziedētas traumas, kas traucē empātijai.

Sveicināts, varmāka

Elīnas gadījumā atrunāšanas mēģinājums nebija vienīgā nepieņemamā rīcība. Tas bija tikai sākums.

Viņu iztaujāja telpā ar daļēji stiklotām sienām, tāpēc no turienes varēja redzēt, kas notiek iecirknī, – un otrādi. Durvis bieži bija puspavērtas, un kādā brīdī Elīna saklausīja uz iecirkni atvestā Aivja balsi, kurš stāstījis, ka viss ir pārpratums un viņai vienkārši patīk brutāls sekss.

“Es nepagriezu galvu, nepaskatījos uz viņu, pēc balss atpazinu un, tā kā biju stiklotā telpā, viņš noteikti mani redzēja. Atspulgā redzēju, ka tas ir viņš,” atstāsta Elīna. Aivis viņu ieraudzījis. “Viņš jautāja — Elīna, tev viss kārtībā?” Tobrīd viņai viss iekšā sācis trīcēt.

Šo epizodi Re:Baltica nenoliedz arī pats Aivis, kurš gan neatzīst, ka Elīnu būtu izvarojis. Viņa interpretācijā sekss bija norunāts un Elīna bija iniciatore. Izvarošanu Elīna esot izdomājusi, lai kaitētu Aivja brālim – politiķim.

VP priekšnieks Ruks saka, ka caurspīdīga nopratināšanas telpa nav labākais risinājums. Ja tā tiešām noticis, tad visdrīzāk tāpēc, ka Gogoļa ielas iecirknis ir noslogots un citas telpas nebija. Taču situāciju varēja novērst, ja policisti pirms aizdomās turamā atvešanas sazinātos ar kolēģiem, kas pratina Elīnu. “Varbūt nebija telpu, varbūt nepadomāja, varbūt nebija koordinētas darbības. To mēs vērtēsim pēc dienesta pārbaudes. Ja ir bijuši pārkāpumi, par tiem nāksies atbildēt,” viņš uzsver.

Lāce atklāj, ka arī viņu klientes ir pieredzējušas līdzīgas situācijas. “Mūsu pieredzē arī ir gadījumi, kad cilvēks vēršas policijā pēc izvarošanas, un blakus ir citi policisti vai pat aizturētie, kuri vēl atļaujas komentēt šo gadījumu.” Tāpat ir nepieļaujami iecirknī sastapties ar savu pāridarītāju. “Mēs seksuālās vardarbības gadījumos pat prasām šķirtās tiesas sēdes, lai nebūtu jāsastopas ar šo cilvēku. (..) Tu tikko esi piedzīvojis no šī cilvēka visbriesmīgāko, ko tu vari piedzīvot. Un te viņš ir, te viņam atkal ir iespēja ietekmēt tevi,” viņa skaidro. Nodrošināt pienācīgu vidi nav grūti – jābūt slēgta tipa telpai, kurā iespējamais upuris jūtas droši, un durvīm jābūt ciet.

Nemazgāties vairākas dienas

No iecirkņa Elīna ar policistiem devās uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu (RAKUS) un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centru. Pirmajā apskatītu ārsts, otrajā jānodod analīzes. Taču ginekoloģiskā apskate RAKUS nenotika, liecina Re:Baltica rīcībā esošais izraksts no slimnīcas. Tajā teikts, ka ārsts sarunā ar vecāko inspektoru noskaidroja ​​— tiesu medicīnas ekspertu attiecīgajā laikā nav iespējams nodrošināt, bet apskati tiek rekomendēts veikt tikai viņa klātbūtnē.

Vedot Elīnu mājās, policisti esot ieteikuši līdz apskatei nemazgāties. Tā bija sestdienas nakts. Pirmoreiz nomazgāties pēc notikušā Elīna varēja pirmdienas pēcpusdienā, pēc eksperta apskates. “Es jutos pretīgi, netīra. Emocionāli un fiziski,” viņa saka.

Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra (VTMEC) direktora vietniece Inga Martinova norāda, ka biomateriālus var ievākt piecu dienu laikā, taču “tā ir neērtība pašai sievietei, jo viņa nevar mazgāties”. Ierastā prakse ir materiālu savākt pēc iespējas ātrāk.

Taču, izrādās, brīvdienās un pēc darba laika VTMEC eksperti Rīgā nestrādā – ir dežurējošais eksperts, ar ko sadarbojas policija. VP sākotnēji apgalvoja, ka eksperts sestdienas vakarā Elīnu apskatīt nevarējis, jo Covid-19 ierobežojumu dēļ slimnīca nav pieļāvusi nepiederošu personu klātbūtni, un materiālu varēja noņemt arī bez viņa klātbūtnes. Slimnīca noliedz abus apgalvojumus – tiesu medicīnas ekspertus Covid-19 laikā slimnīcā laida, un bez viņiem tiesību noņemt materiālus slimnīcai nav.

Pēc norādes, ka skaidrojumi nesakrīt ar reālo situāciju, VP tomēr izdevās rekonstruēt notikušo, un izrādījās, ka eksperts vienkārši nav bijis pieejams, bet tā nevajadzētu būt un tā neesot norma. Šis esot bijis “tāds ļoti neveiksmīgs izņēmuma gadījums”. Sīkāk skaidrošot dienesta pārbaudē.

Lāce norāda, ka likt izvarotai sievietei vairākas dienas nemazgāties nav cilvēka cienīgi.

Ko saka policija?

Vārds pret vārdu.

Iecirkņa priekšnieka pienākumu izpildītājs Čugunovs Re:Baltica apstiprina, ka Elīna tiešām pērn decembrī vērsās ar iesniegumu un šobrīd turpinās pirmstiesas izmeklēšana (proti, policija arvien nav nolēmusi, vai lūgt celt apsūdzību).

Iecirknī tiešām ir nopratināšanas telpa ar daļēji caurspīdīgām sienām. Teorētiski ir iespējams, ka ar sievieti runāja darbinieks, kas nebija policista formā, jo sevišķi smagos noziegumos piesaista kriminālpoliciju, kuras darbinieki var būt civilā apģērbā.

Vai sieviete tiešām atradās konkrētajā telpā, vai iespējamais varmāka viņu varēja redzēt, vai darbinieks izteicis piezīmes, ko Elīna sauc par centieniem atrunāt rakstīt iesniegumu, vai viņš neiepazīstināja ar sevi — šādas informācijas Čugunova rīcībā neesot.

Savukārt VP priekšnieks Ruks sarunā ar Re:Baltica vairākkārt atkārto, ka viņam aizdomas raisot sievietes izšķiršanās par policijā pieredzēto runāt vairākus mēnešus pēc notikuma. “Par [izvarošanas] faktu cilvēks neslēpa, pārvarēja barjeru. Kas traucēja pārvarēt emocionālu barjeru pastāstīt, ka policija neprofesionāli rīkojās? Kāpēc tagad — pēc astoņiem mēnešiem — ir kaut kādas pretenzijas? Man tas nav izprotams. Protams, tiesības vērsties ir jebkurā brīdī, bet loģika nedaudz man nelīmējas kopā,” spriež Ruks.

Elīna norāda, ka pēc iesnieguma par izvarošanu vēlreiz vērsties policijā neiedomājās. Arī pirmo reizi viņa to darīja tikai ar draudzenes atbalstu. Ar Re:Baltica viņa piekrīt runāt tagad, kad pierimušas emocijas, jo cer, ka tas palīdzēs citām sievietēm saņemt pienācīgu attieksmi, nonākot šādā situācijā.

Tomēr, lai gan Elīna nav iesniegusi sūdzību par policijas izturēšanos, Ruks solīja ar viņu sazināties. Līdz raksta publicēšanai tas gan vēl nebija noticis.

Sola vadlīnijas

“Ir labi policisti un ir slikti policisti. Kā paveicas. Es domāju, ka mums būtu tas jānovērš, vienkārši jābūt profesionāļiem,” uzsver Lāce.

Ruks uzsver, ka 2021. gadā nevar būt situācija, kurā policists neizprastu, kas ir vardarbības upuris un kā ir jārīkojas. Viņš ir pārliecināts, ka policisti rīkojās adekvāti.

Arī Valsts policijas koledžas (VPK) Humanitārās katedras vadītāja Evita Lipe uzskata, ka topošie likumsargi apmācībās iegūst pietiekami iemaņu, lai strādātu ar seksuālā vardarbībā cietušajiem. Šie jautājumi un praktiskie darbi iekļauti vairākos studiju kursos.

Ir arī speciāla tālākizglītības programma, kas ilgst divas darba dienas. To policisti apmeklē brīvprātīgi. Pērn to izdarīja 29 no Rīgas reģionā strādājošajiem vairāk nekā 2000.

Ruks mazo atsaucību skaidro ar slodzi un darbinieku trūkumu — lai varētu divas dienas mācīties, policists tai laikā jāatbrīvo no tiešajiem pienākumiem. Neskatoties uz to, no nākamā gada programmas apmeklēšana būšot obligāta.

Koledžas pārstāve gan norāda — aizspriedumu par seksuālo vardarbību sabiedrībā joprojām ir daudz, un policija nav atrauta no sabiedrības. Vienā no saviem pētījumiem par seksuālo vardarbību viņa testējusi arī koledžas pirmkursniekus. “Pētījumā parādījās, ka jaunieši, kas nāk pie mums mācīties, viņiem arī ir diezgan šādu aizspriedumu. (..) Kā piemēru es varu minēt, mīts, ko viņi atbalstīja, ka, piemēram, sievietēm, kurām iepriekš bijušas seksuālas attiecības, nevajadzētu sūdzēties par izvarošanu. Dažām sievietēm izvarošana varētu nākt par labu. Vai ka seksuāli pieredzējušas sievietes necieš no seksuālās vardarbības,” atstāsta Lipe.

Jāatzīmē, ka līdzīgu uzskatu 2014. gadā Saeimas Juridiskās komisijas sēdē pauda ģenerālprokuratūras virsprokurore Elita Jurkjāne. Sēdē tika apspriests aicinājums paaugstināt minimālo sodu par izvarošanu, ja cietušais ir pieaugušais. Jurkjāne uzskatīja, ka izmaiņas nav nepieciešamas. “Tiešām šie izvarošanas gadījumi atšķiras viens no otra. Ir gan šīs līdzdalības formās izdarītās izvarošanas. Tāpat ir tādas izvarošanas, kuras grūti pat nosaukt par izvarošanām, kur pati cietusī ir arī lielā daļā vainīga pie tā, kas ar viņu ir noticis. (..),” toreiz pauda virsprokurore. Neskatoties uz sabiedrības sašutumu, Ģenerālprokuratūra neatvainojās, jo darbiniece “var paust savu viedokli”.

Lāce norāda, ka papildus policistu apmācībām jābūt arī konkrētām vadlīnijām, kā policistam šādu noziegumu izmeklēšanā rīkoties. Ruks uzsver, ka to jau šobrīd jāzina katram policistam, bet piekrīt, ka vadlīnijas varētu noderēt, tāpēc “nekavējoties sāks darbu” pie to izstrādes.

“Ja policisti ko tādu ir pieļāvuši, tad es atvainojos,” saka Ruks.

*Personu vārdi ir mainīti, bet redakcijai tie ir zināmi.