Iestiklotais nāves koridors: Juris gribēja dzīvot. Ļoti

Juris Beinārs bija dzīvespriecīgs vīrietis, viņš vairāk nekā 20 gadus bija nostrādājis par autobusa šoferi. Uldis savu tēvu raksturo kā pozitīvu cilvēku, kurš vienmēr bijis gatavs palīdzēt citiem.

"Pirms nedaudz vairāk nekā pusotra gada viņš devās pensijā, taču turpināja strādāt - viņam patika viņa darbs," atceras Uldis. Pirms trīs gadiem Jura sieva nomira, un kopš tā laika viņš savā Iļģuciema dzīvoklītī dzīvoja viens. Tomēr tas viņu neatturēja baudīt dzīvi. "Kopā ar savu ģimeni viņu bieži apciemoju, mazmeitiņa viņam bija ļoti mīļa," stāsta Uldis.

Juris nebija Covid-19 noliedzējs, nebija no tiem, kas iebilst pret vakcīnām un maskām. Viņš pat neesot kautrējies aizrādīt cilvēkiem, kuri autobusā atradās bez maskas, vai stāvēja pārāk tuvu vadītāja kabīnei.

"Tētis ievēroja visus noteikumus un ierobežojumus, tomēr visvairāk viņš gaidīja, kad būs iespēja vakcinēties, jo viņš zināja, ka ir riska grupā, tāpēc gribēja sevi pasargāt," atceras Uldis.

Tomēr, pat ievērojot visus ierobežojumus, pilnībā izvairīties no saslimšanas nav iespējams. Vīruss sasniedza Juri. Ar Covid-19 viņš inficējās otrā pandēmijas viļņa laikā janvāra beigās. Kā oficiālais inficēšanās datums norādīts 31.janvāris, tomēr Uldis atklāj, ka pirmos simptomus Juris sajutis jau pirms tam. "Brīdī, kad parādījās aizdomas, ka viņš varētu būt inficējies, tētis uzreiz pārtrauca kontaktus ar apkārtējiem un devās pašizolācijā," stāsta Uldis. Viņš tēvam veda uz mājām ēdienu, laiku pa laikam abi aprunājās caur atvērtu logu. "Viņš pats nelaida mani iekšā, teica, ka jāietur distance," ar smaidu atceras Uldis.

Slimības gaita sākotnēji bija salīdzinoši viegla, īpašu sūdzību nebija. Lūzuma punkts bija, kad strauji uzkāpa temperatūra. Juris sazinājās ar ģimenes ārsti, kura ieteica lietot antibiotikas un, ja situācija neuzlabojas, sazināties ar Neatliekamo medicīnisko palīdzības dienestu (NMPD). Juris sekoja instrukcijām, taču situācija neuzlabojās un 7.februārī viņš tika ievietots slimnīcā.

"Tas bija laiks, kad bija ļoti daudz saslimušo, varēja redzēt, ka ārsti ir noguruši," stāsta Uldis. Viņš ar tēti esot sazinājies telefoniski, jo apciemot viņu nebija iespējams. Varēja tikai ar slimnīcas personāla starpniecību nodot paciņas. "Mēs tikai sūtījām viens otram īsziņas, jo tētim nebija spēka, lai runātu pa telefonu, tas viņam bija pārāk nogurdinoši," saka Uldis.

Uldis arī parāda saraksti ar tēti, tā vēl joprojām ir saglabāta telefonā. Jura atbildes uz dēla jautājumiem ir strupas un aprautas. Viņš neizplūst garās detaļās un uz jautājumiem "kā tu jūties" atbild "bez izmaiņām". "Principā, pēdējie vārdi mūsu starpā bija tikai lasāmi telefona ekrānā, tos pat nevarējām pateikt viens otram," stāsta Uldis.

Pēdējā ziņā, kuru Juris nosūtīja sava dēlam, lasāms "Nelīdz", kā atbilde uz Ulda norādēm, lai tēvs pajautā slimnīcas personālam pretsāpju medikamentus. "Pēc tam viņš vairs neatbildēja un es sāku uztraukties," atceras Uldis. Kad visi centieni sazināties ar tēvu beidzās neveiksmīgi, viņš nolēma zvanīt uz slimnīcas informatīvo tālruni. Tur viņu informēja, ka Juris pārvests uz intensīvās terapijas palātu (ITP).

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) virsārste - pneimonoloģe Zaiga Kravale stāsta, ka komunikācija saslimušo radinieku un tuvinieku starpā notiek ļoti aktīvi. "Nodaļā telefons zvana nepārtraukti, pat naktī, jo visi grib zināt, kāds ir pacienta stāvoklis."  Kravale norāda, ka ir ļoti daudz tādu pacientu, kuri pat atrodoties ITP, paši ir spējīgi runāt pa telefonu un to arī dara.

Ārste noraida baumas, ka pacientiem telefoni netiek doti. "Kad cilvēks nonāk slimnīcā, visas viņa mantas tiek paņemtas uzglabāšanā līdz laikam, kad būs skaidrs, kurā nodaļā un palātā šis pacients atradīsies. Pēc tam, protams, pacientam pēc viņa pieprasījuma telefons vai citas mantas tiek izsniegtas," stāsta Kravale. Viņa min, ka slimnīca atsaucas radinieku aicinājumam sazināties ar pacientiem ar video zvana palīdzību. Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka nereti ITP atrodas cilvēki, kurus infekcija ir ļoti novājinājusi un tāpēc var gadīties, ka pacients fiziski nespēj izmantot mobilo telefonu. 

ITP Juris pavadīja vairākas dienas. Lai palīdzētu elpot, viņam pie deguna tika pieliktas īpašas caurulītes skābekļa plūsmas nodrošināšanai. Tas bija ļoti nogurdinošs un stresa pilns laiks Uldim un ģimenei.

"Katru dienu zvanīju uz slimnīcu un jautāju par jaunumiem, katru dienu viena un tā pati atbilde - bez izmaiņām," rūgti nosaka Uldis.

Viņš gan min, ka ik pa laikam telefona otrā galā viņam kāds deva mazu cerību, ka varbūt tētim izdosies izķepuroties. "Mēs visi uz to cerējām." 

Kravale norāda, ka saprot, ka pacientam bieži vien ir daudz radu un tuvinieku, kuri par viņu uztraucas un visi grib zināt, kāds ir viņa stāvoklis. "Es ļoti labi saprotu tuviniekus, kuri interesējas par pacienta stāvokli - tas ir stresa pilns laiks visiem - tomēr cilvēkresursi slimnīcā nav nebeidzami, un laikā, kad nodaļā ārstējas daudz pacientu, ir jāsaprot, ka visi vēlas saņemt ziņas par saviem tuviniekiem, tāpēc labāk būtu izvēlēties vienu cilvēku saziņai ar ārstu," aicina Kravale.

Cerība saruka vēl vairāk, kad skābekļa padeve caur kanilēm nedeva cerētos rezultātus un Jura stāvoklis turpināja pasliktināties. Viņš ITP bija pavadījis vien trīs dienas, tad tika pārvests uz Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļu (RAN), kur viņam tika uzlikta skābekļa maska. Maskā viņš pavadīja vairākas dienas.

Uldis atceras, ka kārtējo reizi iztaujājot māsiņu par tēta stāvokli, medmāsa esot stāstījusi, ka situācija esot slikta. "Viņam laikam bija apnicis cīnīties, jo māsiņa teica, ka vienā brīdī, kad neviens neskatījās, viņš masku vienkārši noņēmis," saka Uldis, viņš ilgi klusē... Arī skābekļa maska nedeva cerētos rezultātus un, situācijai pasliktinoties, tika pieņemts lēmums pieslēgt Juri pie mehāniskā plaušu ventilatora.

No brīža, kad Uldis savu tēvu bija redzējis pēdējo reizi, bija pagājušas jau gandrīz divas nedēļas. Jau vairāk nekā nedēļu viņš ar tēvu nebija ne runājis, ne kā citādi sazinājies, jo Jurim tas prasītu ļoti lielu fizisku piepūli un skābekļa daudzums ķermenī visu laiku turējās ļoti zemā līmenī.

Pie mākslīgā plaušu ventilatora Juris pavadīja gandrīz desmit dienas. Visu šo dienu laikā viņu aprūpēja vairāki ārsti. Uldim un ģimenei atlika mājās gaidīt, kad no slimnīcas dos ziņu par notikumu attīstību.

"Mēs bijām izmisumā, nezinājām, ko iesākt, atlika vienīgi zvanīt uz slimnīcu un visu laiku jautāt vienu un to pašu - vai ir kas mainījies," saka Uldis.

Neilgi pēc tam, kad Juris tika pieslēgts pie mākslīgā plaušu ventilatora, viņam parādījās arī citas blakus problēmas, piemēram,  atteicās darboties nieres. "Tas bija mans lūzuma punkts, es nolēmu doties uz slimnīcu, man vajadzēja vēl vismaz pēdējo reizi viņu ieraudzīt," stāsta Uldis. Viņš devās uz Paula Stradiņa klīniskās universitāte slimnīcu un viņu ielaida nodaļā.

"Tur bija tāds garš iestiklots koridors un man teica, lai pieeju pie piektā boksa un paskatos - aiz stikla tur viņš gulēs. Es piegāju klāt un ieraudzīju viņu pieslēgtu pie visiem tiem aparātiem."

Neilgi pēc tam Juris nomira. Uldis saņēma skaudro ziņu no slimnīcas, ka par spīti atdzīvināšanas pasākumiem, Jura dzīvību glābt neizdevās

"Es vēl joprojām atceros, kā ar viņu janvārī runājām, ka tiklīdz būs iespēja, viņš vakcinēsies. Viņš gribēja vakcinēties un viņš pavisam noteikti gribēja dzīvot," savu stāstu nobeidz Uldis.

Iepazīstoties ar Jura stāstu, Kravale atklāj, ka atceras šo pacientu. Viņa nebija Jura ārstējošā ārste, tomēr viņa atminas, cik pozitīvi kolēģe Juri raksturoja. "Viņš stāstīja kolēģei par savu darbu. Cik ļoti viņam tas paticis. Stāstīja, ka, lai izbrauktu turp un atapakaļ šo maršrutu ir nepieciešamas gandrīz 4 stundas. Maza atpūta...un atkal ceļā," min Kravale. Viņa piezīmē, ka Jura nāvi pārdzīvoja viss kolektīvs.  

Te Kravale arī min, ka šobrīd ārstiem vissmagākā ir apziņa, ka no nāves varēja izvairīties. "Lielākā daļa mūsu pacientu ir nevakcinēti...

Pirmajos viļņos veicām savu darbu, saprotot, ka vienīgais aizsargmehānisms pret vīrusu bija ierobežojumi. Tagad nāk klāt apziņa, ka cilvēks varēja no tā izvairīties, bet izvēlējās to nedarīt," saka Kravale.