Pk, 12.08.2022.

Antropologs: Zemā vēlētāju aktivitāte pašvaldību vēlēšanās ir bīstams signāls

TVNET
Antropologs: Zemā vēlētāju aktivitāte pašvaldību vēlēšanās ir bīstams signāls
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 7
"Nedēļas fokusā" ar Mārtiņu Dauguli sociālais antropologs un TVNET finanšu eksperts Andris Šuvajevs.
"Nedēļas fokusā" ar Mārtiņu Dauguli sociālais antropologs un TVNET finanšu eksperts Andris Šuvajevs. Foto: TVNET

"Zemā vēlētāju aktivitāte pašvaldību vēlēšanās ir bīstams signāls. Domājot par Saeimas vēlēšanām, lielais jautājums ir: vai kas tamlīdzīgs atkārtosies arī šajā gadā?" tā, atskatoties uz aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem, raidījumā "Nedēļas fokusā" ar Mārtiņu Dauguli izteicās sociālais antropologs un TVNET finanšu eksperts Andris Šuvajevs.

"Pašvaldību vēlēšanas notika maijā un jūnijā, un tajās nobalsoja 34% no visiem balsstiesīgajiem. Tas ir izcili zems rezultāts," tā Andris Šuvajevs. Tas bija par 16% mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās. Parasti vēlētāju aktivitāti uz augšu "pavelk" Rīgas pašvaldības vēlēšanas, bet arī Rīgā šī aktivitāte ir kritusies.

Šuvajevs norāda, ka tam par iemeslu varētu būt dažādu aspektu kombinācija. Vispirms jau var norādīt uz administratīvi teritoriālo reformu, kuras rezultātā Latvijā ir trīsreiz mazāk pašvaldību. Iespējams, situāciju ietekmējusi arī Covid-19 pandēmija. Tomēr, viņaprāt, šie 16% iezīmē kaut ko dziļāku un strukturālāku, ko jau vairāki pētnieki ir norādījuši. Viņš norāda, ka, pirmkārt, tas varētu būt politiskais viendabīgums attiecībā uz politisko vidi, it īpaši attiecinot uz pašvaldību vēlēšanām.

"Visi saukļi, politiskie piedāvājumi būtībā ir vienādi. Tie fokusējas uz labāku izglītību, bērnudārziem, uz visiem šāda veida jautājumiem. Cilvēki ir skaidri – viņi balso nevis par šīm idejām, bet gan par personālijām," tā izteicās Šuvajevs.

Viņaprāt, cilvēki jūt, ka politiskais piedāvājums nemainās, un līdz ar to veidojas jautājums – cik lielā mērā šīs pašas vēlēšanas ir demokrātiskas sabiedrības izpausme? Viņš uzskata, ka tas ir viens no aspektiem, kas notiks šī gada Saeimas vēlēšanās, - mēs redzēsim arvien lielāku un skaļāku moralizēšanu no partiju puses par pienākumu iet vēlēt, nevis sarunu par strukturāliem risinājumiem, kā veicināt demokrātiskas prakses sabiedrībā.

Eksperta skatījumā ar modeli "tev jāiet balsot" vien nepietiek. "Tā ir viena no liberālisma un liberālas sabiedrības iezīmēm - pieņēmums, ka pastāv kādas jau izveidojušās interešu grupas sabiedrībā, kuriem ir ļoti skaidras savas intereses. Un tad atliek tikai novēlēt par tām interesēm, kuras sabiedrībā ir dominējošās. Intereses vai politiskās prioritātes veidojas dialoga ceļā," tā Šuvajevs.

Viņaprāt, cilvēki bieži vien neapzinās savas intereses, ja viņiem nav sarunu ar citiem cilvēkiem apkārt, kas, iespējams, konfliktē ar viņu skatījumu.

"Varbūt vienmēr tā ir klišejiski teikt, bet šāda veida diskusija, pilsoniskie dialogi un sarunas telpas veidošana ir fundamentāls priekšnosacījums jebkāda veida ilgtspējīgai demokrātijas sabiedrībai," viņš piebilst.

Klimata konference Glāzgovā un zaļais kurss

"Šis ir aktuāls un svarīgs notikums Latvijas kontekstā tā iemesla dēļ, ka mums nav skaidras vairākas lietas. Pirmkārt, kur īsti ir Latvijas telpa visa zaļā kursa pozīcijā – vai mēs esam par vai pret, kuras ir tās nianses? Kā arī kurš virzīs šos zaļo kursu – vai tas būs publiskais vai privātais sektors?" izsakās sociālais antropologs.

Viņaprāt, tas ir viens no politiski un ekonomiski neatrisinātajiem izaicinājumiem, jo dzirdam, ka vajadzīgas milzīgas summas, lai pārveidotu sociāli materiālo infrastruktūru par labu zaļajai politikai. Tajā pašā laikā dzirdam, ka valstij ir jāmazina budžeta deficīts, jo ir inflācija un jāmazina parāds. Tas nozīmē, ka investīcijas ir jāsamazina.

"Tā ir pārliecība, ka privātais sektors un privātas kredītiestādes, lielās enerģijas kompānijas, kā arī jebkuras lielas korporācijas būs tās, kas virzīs pārmaiņas. Latvijas gadījumā tas viens no jautājumiem," viņš piebilst. 

"Šobrīd ir sajūta, ka zaļais kurss kļūst par ekonomisku pasākumu. Par zaļo kursu mēs runājam tikai un vienīgi tādā emisiju samazināšanas aspektā. Tomēr apsvērums un izpausmes ir daudz un dažādas," viņš piebilst. 

Onkoloģijas finansējums kā piemērs par Latvijas finanšu politiku un budžeta veidošanu

Veselības ministrija vasarā pieprasīja 100 miljonus eiro onkoloģijas finansējumam. Tika piešķirti 30 miljoni jeb aptuveni 30% no prasītā.

"No antropoloģiskas un žurnālistikas pieejas būtu svarīgi saprast – kāpēc. Joprojām tas nebeidz pārsteigt, cik grūti ir saņemt atbildi uz šādu jautājumu," viņš saka. 

Šuvajevs spriež - loģiski domājot, būtu tā, ka ir vairākas ministrijas, kas ir izvirzījušas savus pieprasījumus un tos iesniegušas. Iespējams, ka šie pieprasījumi summējas lielās un apjomīgās summās, un ir skaidrs, ka visiem neiedos pieprasīto. Tomēr ir jābūt noteiktiem kritērijiem, pēc kuriem tiek lemts par to, kas būs vērtīgs un cik lielā mērā šo vērtīgo programmu atbalstīsim. "Piekļūt šādiem kritērijiem nevar, jo, visticamāk, šādu kritēriju nav," viņš piebilst.

Jautājot Finanšu ministrijai, kurš pieņēma lēmumu, ka tiek piešķirti 30, nevis 100 miljoni, atbilde ir – Ministru kabinets (MK). Tomēr MK neizveido, bet gan pieņem šo lēmumu. 

"Mani kā pilsoni tas darītu bažīgu, jo tas, kas tas būtībā ir (un ko tas atgādina), ir politiskais tirgus. Tie, visticamāk, ir cilvēki, kas sanāk kopā, un, vadoties pēc kādiem nejaušiem apsvērumiem, izlemj, cik lielā mērā finansēsim attiecīgo nozari," spriež antropologs.

Viņaprāt, ilgstoša un institucionāla iezīme Latvijas plašākā politiskajā sabiedrībā ir, ka visi jautājumi, kas saistās par un ap naudu, tiek nodoti “ekspertiem” vai cilvēkiem, kuri sauc sevi par tādiem. "Pastāv pieņēmums, ka tāda naudas politika ir jātur pēc iespējas tālāk prom no demokrātiskiem apsvērumiem, jo, nedod dievs, tiešāk sāks finansēt ko tādu, ko mēs patiesībā kā sabiedrība vēlamies," viņš piebilst.

"Mēs esam ļoti pieraduši veikt konceptuālo nošķirtību starp sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem. Tas ir viens no politiskajiem izaicinājumiem – saredzēt sociālos jautājumus, to ekonomisko vērtību," skaidro antropologs.

7.oktobra Ministru kabineta sēde un neizbēgamo jautājumu atlikšana

Šajā sēdē ministri centās izvairīties no lēmuma pieņemšanas par nepieciešamo "lokdaunu". Viņaprāt, 7. oktobra sēde ir zīmīga Latvijas 2021. gada vēsturē, jo tajā varēja novērot vairākas iezīmes, kas raksturīgas Latvijas politiķiem. Pirmā no tām ir neizbēgamu lēmumu atlikšana, ko varēja novērot pandēmijas plašākajā politiskajā vadībā kopumā.

"Ir grūti lēmumi, kuru gadījumā ikviens zina, ka agri vai vēlu tie būs jāpieņem. Tomēr tajā politiķu mijiedarbībā pastāv iespēja šos lēmumus atlikt. To arī varēja redzēt šajā gadījumā, ka "lokdauns" tāpat tika pieņemts," viņš skaidro.

Otrs, kas atklājās, ir neslēpta zinātniskās ekspertīzes politizēšana, kā arī mēģinājums no atsevišķiem politiķiem savā veidā kontrolēt to, ko zinātnieki pēc tam teiks vai neteiks publiskajā telpā. Viņaprāt, tas ir mēģinājums zinātniekus un ekspertus ieraut līdzi politiskajā spēlē.

"Zinātnieki un eksperti tiek uztverti kā interešu grupa, gluži kā kāds lobists, kurš atnāk un mēģina “izlobēt” savas zinātniskās intereses. Nebūt nav tā, ka zinātniekiem un ekspertiem vienmēr ir taisnība, bet, ja par viņiem sāk domāt kā par interešu grupu, tad ir skaidrs, ka šāda veida politiskās manipulācijas pavisam noteikti var tikt vērstas dažādos un neparedzamos virzienos," izsakās Šuvajevs.

Viņš piebilst, ka pats galvenais, kas pārsteidza, - politiķi īsti “netver bildi”, kas notiek sabiedrībā, kā arī to, kā sabiedrība var nolasīt šos dažādos lēmumus.

"Redzējām, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits domāja, ka, pieņemot "lokdaunu", valdībai ir jāiet mājās jeb jādemisionē. Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece domāja, ka "lokdauns" novedīs pie koalīcijas starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (VARAM) Artūrs Toms Plešs domāja, ka, pieņemot "lokdaunu", to nevarēs atcelt pēc trim nedēļām. Kultūras ministrs Nauris Puntulis domāja, ka teātrī neviens neinficējas. Reira komentāri, viņaprāt, vispār nav komentējami.

Tas, manuprāt, liecināja par tādu politisku spēju trūkumu. Šeit arī var redzēt problēmu, cik lielā mērā valsts kā orgāns “pazīst” sabiedrību," viņš piebilst.

Zibenīgais ātrums Latvijas-Baltkrievijas robežas jautājumu pieņemšanā

"Manuprāt, no politiskās analīzes perspektīvas, liberālisms Latvijā atklāja savus limitus," tā Šuvajevs.

Viņaprāt, tas, cik ātri valdība pieņēma lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu uz robežas salīdzinājumā ar “ātrumu”, kādā tika pieņemti lēmumi par pandēmiju, bija kas pārsteidzošs.

Pandēmijas aspektā bija nemitīga lēmumu atlikšana, bet robežas brīdī reakcija bija zibenīga.

"Situācijas vadību lielā mērā bija jāpārņem iekšlietu ministrei, kas nāk no pašpasludinātas liberālas partijas un kura pieņēma lēmumus, kas bija ļoti grūti atšķirami no lēmumiem, kurus pieņemtu pašpasludināts konservatīvs politiķis. Arī fakts, ka ministre šo notikumu laikā paspēja par tiem arī pajokot sarunu festivālā “Lampa”, atstāja tādu nepatīkamu “garšu”," viņš izsakās.

Vienīgais diskurss bija, ka nepieciešams stiprināt robežu. Viņaprāt, bija pārsteidzoši, ka tas tiešām bija vienīgais diskurss, kas bija pieņemams.

Tāpat nemitīgi tiek runāts par hibrīdkaru. Kas tas īsti ir? Uz to, viņaprāt, ir grūti atbildēt. "Tas apraksta stāvokli, kurš, kā antropoloģijā teiktu, ir tāds liminālais stāvoklis. Tas ir kaut kas pa vidu starp karu un mieru," skaidro antropologs. Tomēr pēc viņa izpratnes juridiskā situācijā ir vai nu karš vai miers.

"Tas, ka tika izmantots šis hibrīdkara diskurss, lai pamatotu nevalstisko organizāciju (NVO) un mediju nepielaišanu pie robežas, likās ļoti aizdomīgi," viņš secina.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu