Astoņus kilometrus no Kijevas mazā Irpiņas pilsētiņa šajā karā ir saplosīta gabalos. To ieņēmuši okupanti, un cilvēki tagad bariem plūst prom pa saspridzināto tiltu, pār kuru sniedzas improvizētas pārejas stalažas.
Viņu ir simtiem. Vecīši un jaunieši, pārsvarā sievietes ar bērniem, daudzi uz rokām nes ievainotos, citi cieši krūtīm piespieduši savus mājdzīvniekus. Ar pašu nepieciešamāko sažņaugtās rokās.
Kāda vecāka kundze maziem solīšiem cenšas akurāti likt no pārguruma sāpošās kājas uz grīļīgajiem dēlīšiem. Viņa savā dzimtajā pilsētā, iespējams, vairs nekad neatgriezīsies. Kāds vīrietis stāsta, ka krievi likuši visiem vīriešiem noģērbties kailiem un pārbaudījuši, vai kādam nav nacistu tetovējumi, tad likuši sēdēt pagrabā trīs dienas.
Tāda ir kara seja. Nežēlīga, pretīga, sāpīga. "Vai cilvēki spēj mainīt savu uzvedību, vai arī vēsture atkārtojas bezgalīgi un cilvēki ir uz visiem laikiem nolemti atkal un atkal no jauna izdzīvot pagātnes traģēdijas, nemainot neko, izņemot dekorācijas?" jautā izraēliešu vēsturnieks Juvāls Noa Harari. Mēs viņam neatbildēsim. Pagaidām vēl ne.
TVNET žurnālista Jāņa Vingra reportāžas no Ukrainas lasāmas šeit!