Kādu tēlu iedomājas rīdzinieks, dzirdot vārdu “bezpajumtnieks” vai tā rupjāko variantu “bomzis”? Visdrīzāk kādu piecdesmitgadīgu vīrieti ar alkohola vai citu atkarību, kurš nekur nestrādā, ir nolaidies un ļoti smird. Dažiem pat rodas vēlme “izskaust bomžus” no pilsētas. TVNET tiešsaistes žurnāls KLIK nolēma izpētīt, kas tiek darīts, lai situāciju uzlabotu.
Varbūt ir vērts sākt ar iepriekšminēto bezpajumtnieku aprakstu. Protams, dažas pazīmes ir patiesas. Tomēr īstais “portrets” ir diezgan tālu no stereotipiskā attēlojuma. Pietiek pieminēt, ka lielākā daļa bezpajumtnieku necieš no atkarībām.
“Ir indikācijas, ka sabiedrībā dominē problēmas skarto nosodījums un vainošana,” norādīts 2021. gada Rīgas domes pētījumā, kas ir veltīts šai problēmai.
Turklāt viņi visbiežāk paliek bez mājokļa kādu kritisku notikumu dēļ: vecāka (bieži mātes) nāve, šķiršanās, veselības problēmas, darba zaudējums. Citas pazīmes ir nepilna ģimene (tikai māte) un kopumā vājš sociālā atbalsta tīklojums, jo ir maz draugu un nav laulātā. Vidusmēra bezpajumtniekam arī ir profesija un darbs, ko viņiem ļoti bail zaudēt. Un esošo situāciju uztver kā pagaidu, no kuras vēlas tikt ārā, apgalvo autori.
Proti, tas nenozīmē, ka visi ir tādi. Rīgas dome norāda, ka ir personas, kam bezpajumtniecība ir dzīvesveids, galvenais ienākumu avots ir ubagošana, un šādu dzīvesveidu viņi ir izvēlējušies labprātīgi. Atrisināt viņu problēmas ir ļoti sarežģīti, jo paši nespēj un negrib pielāgoties sabiedrības normām, kā arī palīdzēt sev.
