Kopš vispārējās mobilizācijas pasludināšanas, Krievijā novērojamas panikas ainas, kas atgādina Padomju Savienību 80.gados. Toreiz notika iesaukšana Afganistānas karā, lai mobilizētu kaujām ar mudžahedīniem. Gan tad, gan tagad sabiedrība reaģē vienādi negatīvi. Tolaik neviens nevēlējās braukt uz Kabulu, bet šodien negrib uz Ukrainas fronti.

Lielajām, agresīvajām valstīm ir grūti atgūties no propagandas radītā transa. Pēc pirmā pasaules kara Vācijai bija grūti saprast, ka viņus uzvarēja, nevis kāds „nodeva“ vai „iedūra dunci mugurā“. Bija vajadzīgs vēl viens zaudējums otrajā pasaules karā un demilitarizācija rietumu režīmā, lai piespiestu vāciešus saprast ko un kā viņi nodarīja citām Eiropas tautām. Tas, ka agresors pats sevi traktē kā upuri, nav nekas neparasts. Līdzīgi rīkojas arī agresīvi cilvēki. Tieši tāpat kā ietiepīgas un varmācīgas valstis. Krievija ir tieši šāda – agresīva valsts, kas pati sevi iztēlo kā upuri. Visi citi ir vainīgi pie tā, kas Ukrainā notiek, lai gan paši šo karu iesāka. Lielākā muļķība ir cerēt, ka biznesa darījumi mazinās kara iespēju. Angela Merkele pat pakļāva visu Vācijas ekonomiku krievu izejvielu atkarībai, cerot, ka naudas dēļ Kremlis vairs nekaros ar rietumiem. Taču kļūdījās. Nafta/gāze ir Putina kodolieroči un šo aspektu Merkele nesaprata.

Komentāri (5)CopyLinkedIn Draugiem X