Faktomāts ⟩ Vai Krievijas apgalvojumiem par nacismu Ukrainā ir pamats?

Atbilstoši definīcijai termins nacisms saistīts ar uzskatu kopumu, kas negatīvi vēršas pret ebrejiem un citu rasu pārstāvjiem (kuri nepieder “baltajai rasei”). Nacisms saistīts arī ar ideoloģisku piesliešanos Nacionālsociālistiskajai strādnieku partijai, kura valdīja Vācijā no 1933. gada līdz 1945. gadam. Tas nozīmē, ka Rietumu politiskajā izpratnē nacisms tiek asociēts arī ar atbalstu Ādolfam Hitleram, holokaustu un antisemītismu.

Lai pamatotu nepieciešamību atbrīvoties no neonacisma, kurš “atkal pacēlis galvu Ukrainā”, Krievija atsaucas uz 20. gadsimtā izveidoto Ukrainas atbrīvošanas kustību, kuras līderis bija Stepans Bandera. 

Ukrainas atbrīvošanas kustība 20. gadsimtā

Ukrainas atbrīvošanas kustība dibināta 1929. gadā mūsdienu Rietumukrainas teritorijā, Galīcijā, ar mērķi panākt neatkarīgas Ukrainas valsts izveidošanu. Tobrīd Galīcija bija iekļauta Polijas sastāvā un kustības biedri bija Polijas pilsoņi. Kustības pirmajā kongresā tajā pašā gadā tika pasludināts tāds mērķis: “Tikai pilnīga visu okupācijas spēku izvešana no Ukrainas zemēm ļaus Ukrainas nācijai un valstij attīstīties.” Šīs tobrīd radikālās un teroristiskās organizācijas ienaidnieces bija visas valstis, kuras okupēja zemes, ko tās biedri uzskatīja par Ukrainai piederošām, – Padomju Savienība, Polija, Rumānija un Čehoslovākija.

Lai panāktu savu ambīciju piepildīšanos, organizācijai bija nepieciešami sabiedrotie. Ņemot vērā politisko klimatu 1930. gadu Eiropā, vienīgā iespējamā alianse bija Vācija. Arī Ukrainas atbrīvošanas kustības biedriem bija līdzīgas ideoloģiskas pamatnostādnes kā Eiropā tobrīd izplatītajiem autoritārajiem, politiski labējiem režīmiem. Par iedvesmas avotu kalpoja tobrīd Itālijā valdošais Benito Musolīni fašistiskais režīms.

1940. gadā organizācija sadalījās divos spārnos – centriski noskaņotajā Andrija Meļņika vadītajā un radikāli noskaņotajā S. Banderas vadītajā. Otrā pasaules kara laikā S. Bandera ieguva lielāku popularitāti ukraiņu nacionālistu aprindās. S. Bandera 1941. gadā pasludināja Ukrainas valstiskumu Ļvivā un apsolīja sadarboties ar Vāciju pēc tam, kad tā iebruka Padomju Savienībā 1941. gadā. No 1941. līdz 1944. gadam viņam pakļautie ukraiņu nacionālisti organizēja poļu un ebreju masu slepkavības un grautiņus.

Kā Ukrainā, tā starptautiski viņa personība vērtēta pretrunīgi. TVNET tiešsaistes portāls jau iepriekš rakstījis, ka Ukrainas rietumos daudzi S. Banderu uzskata par brīvības cīnītāju, kurš cīnījās pret Padomju Savienības un citu Eiropas varu kundzību pirms un pēc Otrā pasaules kara. Sevi viņi redz kā S. Banderas cīņas mantiniekus. Savukārt valsts austrumos S. Bandera bieži vien tiek uztverts pilnīgi citādi. Prokrieviskie spēki un separātisti viņu redz kā Hitlera sabiedroto, fašistu, kurš atbildīgs par desmitiem tūkstošu cilvēku nāvi.

Arī Latvijas vēsturei Otrā pasaules kara laikā nav viennozīmīgas interpretācijas. Tāpēc arī Latvijas vēsture nereti kļuvusi par veiksmīgu instrumentu Kremļa propagandas rokās. Vēsturnieks Normans Deiviss “Eiropas vēsturē” skaidro: “Padomju slepkavības un deportācijas 1940.-1941. gadā noteica, ka Vērmahta ierašanās sniedza [Baltijas valstīm] ilgi gaidīto atvieglojumu.” Līdzīga situācija piemeklēja arī ukraiņus. Tomēr arī viņiem bija izšķiroša loma nacistu sakāvē. Otrā pasaules kara laikā frontes līnija divas reizes šķērsoja Ukrainas teritoriju, paņemot 5 līdz 7 miljonu cilvēku dzīvību un iznīcinot simtiem pilsētu. Vismaz 7 miljoni ukraiņu dienēja Sarkanajā armijā un iesaistījās partizānu kustībā pret nacistisko okupāciju.

Kremlis nekļūdās, ja apgalvo, ka Ukrainas vēsturē ir cilvēki, kas ir atbalstījuši nacistiskās Vācijas politiku austrumos.

Taču jebkurš ukrainis, kurš uzskata, ka ir jācīnās par savas dzimtenes neatkarību, Kremļa acīs ir kara noziedznieks. Tāpēc ideoloģijai šeit pēc būtības nav nozīmes.

Vēstures sagrozīšana un vienkāršošana – instruments Krievijas rokās

Savas nacionālās vēstures rekonstrukcija un interpretācija ir bijis svarīgs jautājums Ukrainai pēc neatkarības atgūšanas. Padomju laikos nacistu noziegumi pret cilvēci un holokausts tika izmantoti padomju propagandas nolūkiem. Tādi notikumi kā Holodomors, kurā no 1932. līdz 1933. gadam aizgāja bojā 3-5 miljoni ukraiņu un kuru daļa starptautiskās sabiedrības atzinusi par apzinātu badu un genocīdu pret ukraiņu tautu, padomju vēstures grāmatās netika pieminēti. Tāpēc S. Banderas sarežģītā personība kļuva par vieglu mērķi padomju polittehnologiem. Arī mūsdienu Krievija nevēlas, lai Ukrainā veidotos savas vēstures versijas.

Vēstures apzināšanās Ukrainai nozīmē ne tikai savas pagātnes sarežģītāko mezglu šķetināšanu. Tā saistās arī ar savas identitātes apzināšanos, tādējādi atdaloties no “krievu pasaules”, postpadomju telpas, Eirāzijas un citiem Krievijas ģeopolitiskajiem projektiem. Krievijas asiņainais karš Ukrainā identitātes nostiprināšanos tikai paātrinājis. Starptautisko ziņu sižeti liecina, ka daļa ukraiņu nu ir pārtraukuši sarunāties krieviski, tā vietā izvēloties ukraiņu valodu, Ukrainas pilsētās (un plašākā reģionā) notikusi desovjetizācija, atbrīvojoties no padomju skulptūrām. Valstī neizbēgami nostiprinājies arī nacionālisms, ko šajos apstākļos var uzskatīt par pavisam normālu situāciju. Nacionālisms ir mazu un apdraudētu tautu balsts.

**

Sazvērestības teorijas un alternatīvā vēsture nav V. Putina un Kremļa izdomājums. Galu galā Dens Brauns dižpārdoklī “Da Vinči kods” aprakstīja, kā Vatikāns no pasaules slēpj netīrus noslēpumus, un seriālā “X-Faili” Skallija un Malders dzinās pakaļ citplanētiešiem.

Tomēr to izmantošana politikā ir bīstama, jo Ukrainas tautas genocīda upuri tādējādi tiek padarīti par ļaundariem.