Vai mani pārsteidz šāds notikumu attīstības process ar Latviju centrā? Nē, nepārsteidz. Kāpēc? Tāpēc, ka uzraudzības iestādei nav ieteicams izdarīties ar medijiem tik primitīvi un nepārdomāti (vieglprātīgi pavirši!), kā to paveica elektronisko mediju uzraudzības iestāde (NEPLP) ar šodien daudzkārtīgi citēto Āboliņu priekšgalā.
Kādi ir mani argumenti? Par to pašu Dožģ TV „ētera kurkuli“?
Šādi TV Dožģ strādāt nedrīkst, raidot no Latvijas (kur darbojas demokrātiskas valsts mediju funkcionēšanas noteikumi) un paužot bažas par okupantu armijas labsajūtu frontē. Vai šī bija medija mārketinga kampaņas uvertīra? Iespējams, taču paņēmiens nav akceptējams asiņaina kara apstākļos. Atbalstot okupantu ērtības, tiek kurināts Ukrainas karš. Vai bija pārkāpums? Jā, bija.
Kā var mediju sodīt par šādu rīcību? Var. Tieši tāpat, kā to dara darba vietā, ja cenšamies atlaist kādu no darba. Tad ir jāievēro noteikumi un precīzi jāreģistrē, atbilstoši jāformulē un jārīkojas atbilstoši likumiem. Tātad šajā gadījumā bija vajadzīgs apjomīgs, bezkaislīgs monitorings, profesionāla analīze un lietišķi, bezkaislīgi secinājumi un formulējumi. Kāpēc un kādēļ. Tad jautājumu nebūtu. Taču šī ekspertīze, kuru mums piedāvā Āboliņš, NEPLP un Drošības dienests, ir pavirša, virspusēja, ideoloģiski krāsota kā skaļu apgalvojumu vārstījums, kas nepierāda un nepārliecina. Pat rada pretēju efektu, graujot Latvijas mediju brīvības prestižu. Formulējumi „drauds valsts drošībai“ un „sabiedriskajai kārtībai“ ir frāzes, kuras lieto diktatūras, lai aizliegtu mediju darbu. Šīs pašas frāzes lieto Ķīnas un Orbāna valdības, ja vajag slēgt kādu no varai nepatīkamiem masu medijiem. Tās ir tukšas un kategoriskas. Šodien to pašu lieto arī Latvijas atbildīgā iestāde NEPLP, un tas ir nožēlojami. Paviršs bijis arī monitorings. Proti – pārāk maz novērotu faktu un nav argumentēts tendenču spektrs.