Patstāvīga pārvietošanās uz skolu vai mājām, izmantojot sabiedrisko transportu – tā ir ikdiena bērniem no septiņu gadu vecuma. Tomēr pārvietošanās bez pavadoņa var radīt vairākās problēmsituācijas, kuru laikā bērns var apjukt, nobīties vai pieņemt nepareizus lēmumus. Tādos gadījumos ikviena sabiedrības locekļa atbildība ir viņu uzrunāt un palīdzēt situācijas atrisināšanā.
Valsts policijas pēdējo gadu dati par bērnu iesaisti ceļu satiksmes negadījumos rada raizes – 2021. gadā cietuši 409 bērni līdz 14 gadu vecumam, savukārt 2020. gadā – 456 bērni. Arī šī gada pieejamā statistika par pirmo pusgadu nav iepriecinoša, jo ceļu satiksmes negadījumos iekļuvuši 182 bērni.
Lai gan šie dati aptver vēl citus negadījumus, neskaitot sadursmes uz gājēju pārejām, pie ceļa braucamās daļas un citviet, joprojām ir novērojama liela proporcija negadījumu, no kuriem varētu izvairīties, ja vecāki, sabiedriskā transporta šoferi un citi līdzcilvēki pievērstu uzmanību mazo satiksmes dalībnieku gaitām.
Bērnu drošība uz ceļa un sabiedriskajā transportā – kopējā sabiedrības atbildība
Lai mazinātu negadījumu skaitu, būtiski, ka katrs procesā iesaistītais apzinās savu lomu un atbildību. "Vecāku primārais uzdevums ir izstāstīt bērnam, kā droši pārvietoties ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī uz ceļa, ejot uz mājām vai skolu. Ja vecāki par to neparūpēsies, ar šo problēmu saskarsies citi – sabiedriskā transporta vadītāji, līdzbraucēji vai iesaistītie dienesti," norāda Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš.
Viņš uzsver, ka autobusu vadītāji ir apmācīti, kā rīkoties gadījumos, kad bērns pabraucis garām savai pieturai vai iekāpis nepareizajā autobusā, taču jāatceras, ka vadītāju galvenais uzdevums ir nogādāt visus pasažierus līdz saviem galamērķiem.
"Tik vien kā sava telefona numura uzrakstīšana uz lapiņas, ko bērns vienmēr nēsā līdzi kabatā vai citur, var atrisināt daudzas problēmas. Tā autobusa vadītājs vai citi līdzbraucēji varēs ātri sazināties ar vecākiem, lai informētu par situāciju, bērna atrašanās vietu un vienotos par tālāko rīcību," stāsta Kristiāns Godiņš.
Vecākiem jāveido veselīgs priekšstats par palīdzības lūgšanu problēmsituācijās
Bieži vien, nonākot problēmsituācijā uz ielas vai sabiedriskajā transportā, bērni baidās lūgt palīdzību līdzcilvēkiem. Tas skaidrojams ar to, ka jau no agras bērnības tiek mācīts, ka sveši cilvēki ir slikti un ar viņiem nedrīkst runāt.
"Lai bērnos radītu drošības sajūtu, ka viņi var lūgt līdzcilvēku palīdzību, vecākiem ir jāmāca, kā rīkoties jebkurā dzīves situācijā, kurā bērns var justies apjucis vai apmaldījies. Vislabāk to varam parādīt ar piemēriem, kā tādās situācijās rīkojamies mēs paši," komentē psihoterapeits Artūrs Miksons.
Viņš uzsver, ka bērnus jau no agras bērnības nedrīkst biedēt, stāstot par svešiniekiem un viņu ļaunajiem nodomiem, vai vainot bērnu par viņa neizdarību vai neapķērību, piemēram, pabraucot garām savai pieturai.
Bērna pirmā pieredze, pārvietojoties bez pavadoņa – kam pievērst uzmanību?
Lai pārliecinātos par savas atvases drošību ceļu satiksmē, eksperti aicina vecākiem kopā ar bērniem vairākkārt iziet maršrutus, ko bērni mēros patstāvīgi.
Organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa norāda: "Ir svarīgi tam veltīt laiku un uzmanību, jo dažkārt mēs, vecāki, pat nevaram iedomāties par dažādajām potenciālajām problēmsituācijām – līdz pat tādām detaļām, kā lāstekām no blakus māju jumtiem vai bērnu grūstīšanos pie ceļa, gaidot transportu."
Bīstamas situācijas var rasties arī šķērsojot ielu pie gājēju pārejas vai luksofora – abos gadījumos bērnam jāatgādina, ka ir jāpārliecinās par drošību pirms ceļa šķērsošanas – arī tad, ja deg zaļais gaismas signāls. Savukārt vecākiem jāparūpējas par atstarotājiem diennakts tumšajā laikā – iešūtie atstarotāja elementi var būt aizsegti ar mugursomu vai nodiluši.
Turpretim ģimenēm, kuras dzīvo mazpilsētās vai reģionos, jāpievērš pastiprināta uzmanība bērnu drošai uzvedībai uz ceļa, jo var gadīties, ka bērnam jāšķērso ceļš bez gājēju pārejas vai luksofora vietās, kur automašīnu pārvietošanās ātrums ir divreiz lielāks nekā pilsētā.
"Ir būtiska atšķirība starp satiksmi pilsētā un ārpus tās, jo visticamāk ārpus pilsētas gar ceļu nebūs ietves. Šādā gadījumā bērnam ir jāsaprot, pa kuru pusi iet, lai redzētu pretim braucošās automašīnas. Mazapdzīvotās vietās apgaismojums ir daudzreiz mazāks vai nav vispār. Tāpat arī jāatgādina par to, ka, izkāpjot no autobusa, nedrīkst uzreiz skriet pāri ceļam – ejot pa priekšu autobusam, vadītājs var bērnu nepamanīt, savukārt, ejot no aizmugures, autobusa lielo gabarītu dēļ bērns var nepamanīt pretējā joslā braukošo transportlīdzekli," stāsta Kristiāns Godiņš no Autotransporta direkcijas.
Pareiza rīcība, redzot sabijušos vai apmaldījušos bērnu
Svešu bērnu nav – ja publiskā vietā pamanīts nobijies bērns bez pavadoņa, ikviena sabiedrības locekļa atbildība ir viņu uzrunāt.
Labs jautājums, ar ko uzsākt sarunu ar bērnu, ir: "Vai Tev viss kārtībā? Es redzu, ka esi satraucies, tādēļ vēlos Tev palīdzēt." Gadījumā, ja bērns atbild, ka viss ir kārtībā, vēlams tomēr nogaidīt un pārliecināties par bērna drošību. Ja mazais pasažieris noslēdzas vai neatbild, tad jāizvairās no tieša acu skatiena ar bērnu, jo tas var viņu sabiedēt.
Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību bērniem ar invaliditāti – bieži vien viņi pārvietojas kopā ar pavadoni, taču tā var būt, piemēram, vecmāmiņa, kurai nepieciešama fiziska palīdzība.
Lai uzzinātu vairāk par bērnu drošību ceļu satiksmē, aicinām noskatīties TVNET un Autotransporta direkcijas tiešsaistes diskusiju "Bērnu drošība ziemas tumšajā laikā – kam pievērst uzmanību uz ceļa un sabiedriskajā transportā?"
