Ļiss ir izdzīvotājs! Sešu suņuku no Ukrainas skaudrie dzīvesstāsti

Pirms vairāk nekā diviem gadiem šosejas malā netālu no Ivanofrankivskas - pilsētas Ukrainas rietumos - garāmbraucēji pamanīja rudu spalvu kamoliņu. Pa gabalu dzīvnieks izskatījās kā notriekta lapsa, bet izrādījās, ka tas ir neliels suņuks. Apskatot cietušo dzīvnieku tuvāk, veterinārārsts konstatēja, ka tas ne tikai pakļuvis zem automašīnas riteņiem, bet uz viņu arī šauts - mugurkaulā bija iestrēgusi lode. Tolaik Ukrainu vēl neplosīja karš. Suņuks izrādījās izdzīvotājs - atlaba, vien abas pakaļkājas palika paralizētas. Viņu nosauca par Ļisu, latviski Lapsiņu. Kad Krievijas uzbrukumi Ukrainai kļuva aizvien intensīvāki, Ivanofrankivskas patversmes darbinieki saprata, ka kara apstākļos aprūpēt sunīti invalīdu nespēs. Tā nu ar Latvijas brīvprātīgo atbalstu Ļiss nonāca “Ulubelē” - meža ieskautā dzīvnieku patversmē netālu no Rīgas. Te Ļiss tika pie jaunas palīgierīces, kas ļauj sešus gadus vecajam sunītim ne vien pārvietoties, bet arī skriet un rotaļāties. “Viņam ir bentlija klases rati, ar kuru palīdzību Ļiss ne vien skrien, bet pat apskrien citus,” smejas “Ulubeles” vadītāja Ilze Džonsone. 

Katrs ar savu dzīvesstāstu

Šo gadu viņa raksturo kā pagājušu “Ukrainas zīmē”. Neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā “Ulubele” pieņēma sarežģītu lēmumu - izmitināt pie sevis suņus no Ukrainas. Latvijā ir 26 dzīvnieku patversmes, bet tikai “Ulubele” uzņēma tik daudz - 40 suņus. Lai to izdarītu, brīvprātīgie no Latvijas devās uz Ļvivu, uz kurieni jau bija pārvietoti dzīvnieki no citām patversmēm, kas atradās kara skartajās pilsētās. Turpat mitinājās uz ielas atrastie mājdzīvnieki, kas pārbīlī no raķešu triecieniem bija noklīduši vai tika burtiski izmesti no vilciena, kad tajā centās iespiesties no kara šausmām bēgošie cilvēki. Ierodoties Latvijā, dzīvnieku karantīnas periods bija ilgs - 73 dienas. Lielākā daļa drīz vien atrada jaunus saimniekus un mājas, bet seši suņuki no Ukrainas joprojām atrodas patversmē. “Tie ir krancīši, vecumā no 2 līdz 8 gadiem - visi saulaini un komunikabli,” saka Ilze Džonsone.

“Dažkārt nevar saprast, kāpēc vieni dzīvnieki tiek paņemti, bet citiem paiet garām. Agrāk vai vēlāk katrs no viņiem atradīs īsto saimnieku.”

Ļisam “Ulubele” meklē atbildīgus saimniekus, kas izprot, ko nozīmē aprūpēt sunīti ar īpašām vajadzībām.

Kopumā “Ulubelē” mitinās ap 500 dzīvnieku - ne vien suņi un kaķi, bet arī truši, žurkas, kazas un pat auni, kas tika atrasti klaiņojam Rīgā “Teikas” rajonā. “Ulubele” ir no kill patversme, kurā ikviens dzīvnieks uzturas neierobežotu laiku un tiek ārstēts, aprūpēts, līdz viņu izvēlas jauns saimnieks. Tas iespējams, tikai pateicoties līdzcilvēkiem, kuri atbalsta patversmi ar ziedojumiem. Arī 40 no Ukrainas atbraukušie kara bēgļi kopš pirmās uzturēšanās dienas patversmē tika aprūpēti, pateicoties ziedojumiem. Ilze saka, ka ļoti cer: Ļiss un pārējie no Ukrainas atradīs savu ģimeni un pametīs “Ulubeles” patvērumu vistuvākajā laikā.

Heidi

Pārbijušos bēgot no raķetēm Heidi pamanīja līdzjūtīgi cilvēki un nogādāja tuvākajā patversmē, no kurienes tā tālāk nonāca Latvijā. Sunīte ir draudzīga un labsirdīga saskarsmē ar cilvēkiem, bet nedraudzējas ar citiem suņiem. Var dzīvot ģimenē ar maziem bērniem. Heidi patīk garas pastaigas un uzmanība. Ļoti pozitīva sunīte, kura alkst mīlestības un drošības, Heidi raksturo “Ulubeles” darbinieki. Heidi lieliski prot uzvesties iekštelpās - nedemolē un negrauž.

“Ulubelē” domā, ka reiz viņai bijis mīlošs un rūpīgs saimnieks - ārstējis sunītes traumēto pakaļkāju, izdarot visu, lai to saglabātu.

Basja

Basja ir piecus gadus veca, liela auguma kucīte, atbraukusi ar bēgļu busiņu no Ukrainas. Dzīvespriecīga, mīļa un prātīga. Neskatoties uz viņas lielo augumu, Basja ir uzmanīga saskarsmē ar maziem bērniem. Citu suņu starpā gribēs būt galvenā. Derēs gan dzīvei dzīvoklī, gan privātmājā ar žogu - prot uzvesties iekštelpās. Ideāls ģimenes suns, tikai pagaidām viņai vēl nav savas ģimenes.

Bella

Safrizēta un sapucēta Bella varētu kļūt par žurnāla vāka modeli. Pagaidām Bellai jādod laiks, lai aprastu ar dzīves pārmaiņām un nomierinātos.

Informācija par viņas iepriekšējo dzīvi ir skopa, gandrīz nekāda – “Ulubelē” zina vien to, ka viņa Ukrainā patversmē dzīvojusi jau kādu laiku. Vai viņas uzvedību noteikusi pirmskara dzīves sliktā pieredze vai kara laika briesmas, var tikai minēt. Belliņa ir bezgala mīļa un draudzīga ar cilvēkiem, suņiem un visu pasauli, ja vien iegūst drošības sajūtu. Tiklīdz komunikācija vai pastaiga iziet “ārpus rāmjiem”, viņa saspringst un ieņem aizsargpozīcijas.

Belliņa pieplok pie zemes, un tālākā pārvietošanās ir kā partizānu karā – puspiesēdienā vai lienot uz vēdera.

Tajā brīdī gribas viņu cieši apskaut, samīļot un pateikt, ka vairs nav no kā baidīties un slēpties. Viņa klausās, bet netic. Vēl netic.

Brunis

Brunis “Ulubelē” ieradās ar vārdu Kitajec un savu stāstu. Sešus gadus vecā Kitajeca dzīvesstāsts bija bēdīgs. 

Uz Ivanofrankivskas patversmi viņu pirms pieciem gadiem atveda saimnieki – vāju, gandrīz izģindušu, ar ielaistu iekaisumu strutojošā degunā un smaganās.

Patversmē iekaisumu izārstēja, suni sakopa un pienācīgi baroja. Taču atklājās, ka jaukajam, smaidīgajam suņu puikam ir iedzimta problēma – lieku zobu dēļ ir nepareizs sakodiens, kas ne tikai padara Kitajeca izskatu amizantu - šķiet, ka viņš vienmēr smaida, bet reizēm izraisa iekaisuma procesus, kas ir sāpīgi un bīstami. Šai īpatnībai būs jāpievērš uzmanība arī turpmākajā dzīvē. “Ulubelē” iesaukts par Bruni, viņš ir kā laba noskaņojuma aplikācija – parunājies ar Bruni, un laimes hormonu dienišķā deva garantēta.

Naurīc

Naurīc “Ulubelē” nonāca ar plēstām brūcēm galvā un ķermenī – sakoptām, bet vēl nesadzijušām. Latvijas bēgļu busā suni ielika, lai dotu viņam iespēju izdzīvot. Dzīvnieks bija savainots, bez cerībām uz veiksmīgu atveseļošanos karalaika apstākļos.

Latvijā patversmē viņš nonāca bez vārda un biogrāfijas. Tieši šeit Naurīša dzīvē tika atšķirta jauna lappuse.

Viņš ir gadu vecs, dzīvespriecīgs un aktīvs suns. Karš ir bijusi robežšķirtne viņa liktenī – cik ļoti tas ietekmējis dzīvnieku, rādīs laiks, taču izskatās, ka veselīgā dzīves uztvere Naurītim bijusi kā amortizācijas spilvens pret neaptveramām briesmām. Naurīc ir augumā neliels, smalkas uzbūves puika ar nenokausējamu enerģiju. Nešaubīgi - mazliet blēdis un mazliet bosiks. Virpuļviesulis un pozitīvisma lādiņš vienā sunī. “Ulubelē” saka: tāds mini haskijs savās labākajās izpausmes formās.

Patversme kā ielāps

Notikumi Ukrainā ietekmē arī dzīvi “Mežavairogos”. Pavasarī, kad Krievijas okupantu armija vienu pēc otras plosīja Ukrainas pilsētas, brīvprātīgie no “Mežavairogiem” devās uz Ukrainu, lai nogādātu barību Odesas dzīvnieku patversmēs. “Mežavairogu” vadītāja Danuta Priede saka, ka gada garumā patversmei nācies izjust ekonomiskās lejupslīdes sekas. “Šogad patversmē uzņēmām vairāk klaiņojošo suņu nekā iepriekšējos piecus gadus attiecīgajā periodā. Turklāt iezīmējas negatīva tendence - patversmē nonāk vairāk dzīvnieku, kuru saimniekiem, mainoties dzīves prioritātēm, sarūk atbildīgums pret mājdzīvniekiem. Patversmes ir tās, kas grūtos brīžos pilda ielāpa funkciju.” Arī adoptēto dzīvnieku skaits ir sarucis, jo cilvēki nopietni izvērtē, vai varēs atļauties uzturēt dzīvnieku. Danuta Priede stāsta, ka emociju iespaidā paņemto un atgriezto dzīvnieku skaits nav pieaudzis, jo “arī pandēmijas laikā izvērtējām, kam dodam dzīvnieku”. Vēl viņa pamanījusi, ka pieaudzis to dzīvnieku skaits, kas patversmē nonākuši pēc gados veca saimnieka nāves. Bieži vien šie dzīvnieki ir veci un sliktā stāvoklī.

Viņai prātā palicis gadījums ar laimīgām beigām.

Kad nomirusi sunīša vārdā Tuziks saimniece, dzīvnieks bijis tādā stresā, ka izlēcis pa logu.

Apzinoties, ka suns viens mājās palikt nevar, bet ģimenei nav iespējas būt vienmēr kopā ar to, tuvinieki aizveda suņuku uz patversmi. Tagad Tuziks ir mainījis vārdu uz Tuzo un nonācis pie jaunas saimnieces, ar kuru izveidojusies lieliska simbioze. "Tuzo kopā ar saimnieci Mārupes pamatskolā pirmdienās pasniedz ķīmiju,” smejas Danuta, piemetinot, ka tas ir lielisks piemērs, kā vienmēr var atrast izeju no sarežģītas situācijas - bērniem mācību stundas ir priecīgākas un sunītis saņem cilvēku siltumu.

Kaķi, kuriem nav ēdiena un siltuma

To, ka šogad bezmājas suņu ir vairāk, stāsta arī Daugavpils dzīvnieku patversmes vadītāja Oksana Bondare. “Parasti pie mums gadā nonāk 30, 40 suņu, bet šogad 60. Pandēmijas laikā mira veci cilvēki, bet tagad daudzi brauc prom no Latvijas.” Lai gan Daugavpilī turpinās bezmāju kaķu sterilizācija, patversmē dzīvo 150 kaķi. “Desmit gados esam sterilizējuši ap pieciem tūkstošiem kaķu, katru gadu ap 400, tomēr dzīvnieku kolonijas aizvien ir.” Pēc viņas domām, kaķu skaitu neizdodas tik ātri samazināt, jo ir cilvēki, kas no laukiem atved kaķēnus uz pilsētu un vienkārši izmet.

Patversmes saimniecei prātā palicis kāds nepatīkams gadījums. Ģimene atstāja labu iespaidu un pārliecināja patversmes darbiniekus, ka vēlas rūpēties par sunīti. Viņiem adopcijā iedeva skaistu bezšķirnes kucēnu.

Pēc kāda laika uz patversmi piezvanīja kaimiņi un pastāstīja, ka sunenīte ir pie ķēdes, bez barības un ūdens.

“Kad atbraucām, ieraudzījām, ka kucīte izģindusi sēž pie ķēdes šķūnīša tuvumā.” Protams, dzīvnieks atgriezās patversmē.

Nedusmojieties, lūdzu, ka ne par Ziemassvētkiem...

“Nedusmojieties, lūdzu, ka ne par Ziemassvētku gaidīšanas prieku. Un nesakiet – cik var lūgt un lūgt.” Šāds ieraksts pirms dažām dienām parādījās biedrības Dzīvnieku SOS Facebook lentā. “Situācija ir vienkārši traģiska: Ventspils dārziņos pamestie kaķi mirst badā!” Dzīvnieku aizstāvji runā par kaķu koloniju Ventspils novada Tārgales pusē, kurā ir ap 50 kaķu. “Nedaudzie cilvēki, kam tur rūp viņu liktenis, vienkārši nespēj tikt galā. Neviens no viņiem nav miljonārs, šajos grūtajos laikos saņem lielos rēķinus un skaita naudiņu. Tomēr viņi dalās savā mazumiņā ar pamestībā salstošajiem un izsalkušajiem, jo citādi nevar.” Lūdzot palīdzību Ventspils bezmāju kaķiem, kas ir bez barības un pajumtes, Dzīvnieku SOS akcentē, ka novadā ir vairākas klaiņojošo kaķu kolonijas, bet dzīvnieku sterilizācija turpinās gausi.

Lūdzu, nepaejiet garām tai tantītei, kura rīta agrumā tipina ar barības trauciņu pie ielu kaķiem.

"Nopērciet kaut vai dažas saujas dzīvnieku barības vai vienu bundžiņu konservu, ja varat - iedodiet cilvēkam kaut vai pāris eiro. Tas neglābs pasauli, bet var izglābt kādu nelaimīgu dzīvībiņu.”