Dezinformācija un viltus ziņas ir aktuāla mūsdienu problēma, tomēr tas nav nekas jauns. Senās Romas ģenerāļi dezinformāciju izmantoja kā ieroci, lai uzvarētu kaujās, politiskie un garīgie līderi “Melnās nāves” laikā to lietoja, lai vajātu dažādas reliģiskās un citādi domājošo grupas, bet Aukstā kara ēras spiegi ar dezinformācijas palīdzību centās destabilizēt citu valstu valdības.
Mūsdienās ir mainījies vienīgi dezinformācijas viltus ziņu izplatīšanās ātrums un dezinformācijas lietošanas apmērs. Mūsdienas par dezinformācijas zelta laikmetu padarīja internets un sociālie tīkli, kas ļauj melus izplatīt ikvienam, sākot ar pusaudžiem un beidzot ar diktatoriem.
Dezinformācijas nodarītie postījumi kļūst arvien plašāki, tomēr laiks, ko cilvēki pavada, pārbaudot faktus, kļūst mazāks. Sarūk arī pati vēlme šos faktus pārbaudīt.
Dezinformācija tagad var apšaubīt jebko, sākot no privātpersonām un uzņēmumiem, turpinot ar sabiedrības veselību un beidzot ar vēlēšanu rezultātiem vai pat karu, uzsver Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) eksperti.
Saskaņā ar ASV domnīcas “Oliver Wyman Forum” 2021.gadā veiktās aptaujas rezultātiem, vairāk nekā 80% no domnīcas aptaujātajiem 125 000 cilvēku dezinformāciju atzina par problēmu. Savukārt trešdaļa respondentu norādīja, ka ir uzķērusies uz viltus ziņām.
Dezinformācijas un viltus ziņu tēmai veltīta arī dokumentālā filma “After Truth: Disinformation and the Cost of Fake News” (“Pēc patiesības: dezinformācija un viltus ziņu cena”), kas stāsta par ASV viltus ziņu fenomena radītajiem draudiem un sekām. Filma tagad skatāma “LMT Viedtelevīzijā”.
Kad ASV laikraksts “The Washington Post” 2017.gada 17.februārī prezentēja savu jauno saukli “Democracy Dies in Darkness” (“Demokrātija tumsā mirst”), cilvēki ASV mediju pasaulē par to nereti smīkņāja.
Tomēr jau tobrīd, kad vēl nebija pagājis mēnesis, kopš Donalds Tramps stājās ASV prezidenta amatā, bija skaidrs, ka tradicionālo mediju uzticamības iznīcināšana būs viena no jaunā prezidenta prioritātēm, kas ietvers nekaunīgu, pat līksmu melošanu un faktu noliegšanu.
“The Washington Post” toreiz apņēmās sekot līdzi visiem Trampa meliem.
Laikraksts vēlāk saskaitīja, ka savas prezidentūras četru gadu laikā Tramps bija publiski melojis 30 573 reizes.
Gandrīz nekavējoties pēc kļūšanas par prezidentu Tramps sāka tradicionālos medijus dēvēt par “amerikāņu tautas ienaidnieku”. Termins “viltus ziņas” kļuva par standarta Trampa un Baltā nama atbildi uz dažādiem mediju rakstiem, kas prezidentu atspoguļoja ne tajā pozitīvākajā manierē. Šādu rakstu bija ļoti daudz. Paziņojums “viltus ziņas” bieži bija vienīgā Baltā nama reakcija uz šādiem rakstiem.
Abpusējas aizdomas, acīmredzamu iemeslu dēļ, ir neatņemama valdības amatpersonu un preses pārstāvju attiecību sastāvdaļa, tomēr normālos apstākļos abas puses saprot nepieciešamību saglabāt vismaz šķietamu draudzīgumu un pieklājību, raksta ASV izdevums “The New Yorker”.
Žurnālistiem nepieciešama piekļuve amatpersonām, lai viņi varētu rakstīt savus rakstus, bet politiķi vēlas, lai šie raksti būtu viņiem iespējami labvēlīgi. Žurnālisti arī vēlas, lai viņu raksti būtu godīgi un objektīvi, savukārt politiķi vēlas izskatīties atklāti un godīgi. Abas puses ir gatavas pieņemt zināmu devu otras puses liekulības.
Ar Trampu tas viss mainījās. Tramps bija rupjš - pieklājība un draudzīgums nav viņa zīmola raksturīgās iezīmes.
Tramps sāka karu pret neatkarīgo presi un gandrīz uzvarēja. Viņam izdevās pārliecināt miljoniem amerikāņu neticēt nekam, ko viņi redz vai dzird Trampa neatzītajos medijos, tostarp arī 2020.gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem.
Trampa valdīšanas gados neatkarīgā prese netika apklusināta. Tā tika diskreditēta, un vismaz Trampa atbalstītāju vidū tas darbojās tikpat labi kā apklusināšana. Tā bija cenzūra ar citiem līdzekļiem.
Ja 1976.gadā, pat pēc Vjetnamas kara un Votergeitas skandāla, presei uzticējās 72% ASV iedzīvotāju, tagad šādu cilvēku ir 34%.
Ja 2017.gadā sauklis “Demokrātija tumsā mirst” nedaudz izklausījās pēc panikas celšanas, tad Trampa uzkūdītā viņa atbalstītāju ielaušanās ASV Kapitolija ēkā 2021.gada 6.janvārī to padarīja par pravietisku. Jo demokrātija tik tiešām bija likta uz spēles.
Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".
