Mammīt, tas onkulis ir mans draugs (4)

Aploksne pienāca uz darba adresi — nevienam konkrēti, adresēta vienkārši Re:Baltica. Tajā bija apsveikuma kartīte — brūna zeme, zili viļņi, ar vēlējumu angliski «Īpaši tev». Iekšpusē bija ielīmēta atmiņas karte un blāviem burtiem angliski uzvilkts «Glābiet bērnus».

Kartē bija 100 failu — 99 foto un video, un viens dokuments. Fotogrāfijas bija kā no pedofilu rokasgrāmatas. Vismaz trīs puikas vecumā 10—14 gadu, apakšbiksēs ar paplestām kājām, blakus ēdiena šķīvim, iegrimuši spēlītēs telefonos vai datorā. Fotogrāfijas progresīvi kļuva arvien kailākas un pornogrāfiskākas. Vairākās bija redzams arī pieaudzis vīrietis. Pirmās bija uzņemtas 2014. gadā, pēdējās — 2019. gadā.

Pievienotajā dokumentā bija tikai dažas rindas — uzvārds, nepilnīga adrese, un lūgums neizpaust informācijas avotu.

Pacēlu klausuli un piezvanīju vienīgajam man zināmajam cilvēkam, kurš varētu zināt, kā labāk rīkoties tālāk. Izmeklētāja Lilija Latišenko-Burakova strādā ar smagākajiem seksa noziegumiem Rīgā un rajonā. Bijām iepazinušās par seksuāliem noziegumiem pret pacientēm apsūdzētā imunologa lietas sakarā. Viņa līdz tam bezcerīgo lietu noveda līdz apsūdzībai.

«Izmeklētāj, mums ir anonīmi atsūtīts datu nesējs ar nepilngadīgo pornogrāfiju,» sāku bez gara ievada. Pēc klusuma pāris elpu garumā viņa atbildēja: «Sanit, man liekas, ka jums jābrauc pie mums.» «Man arī tā liekas. Drīz būšu.»

Žurnālista pirmā reakcija ir pašam izmeklēt, atklāt, «pienaglot». Taču šoreiz svarīgāk par atklāšanu bija apturēt. Pēc iespējas ātrāk.

***

2022. gada 2. novembrī policija ierosināja kriminālprocesu par seksuālu vardarbību, nepilngadīgo iesaistīšanu pornogrāfijā un tādu materiālu apriti. Pēc pāris dienām atskanēja zvans — vadība prasa lietu sūtīt uz Daugavpili, jo noziegums noticis tur.

«Tikai ne to,» lūdzos, jo tobrīd jau zināju, ka Daugavpils policija vismaz divreiz ir palaidusi garām iespēju aizdomās turamo apturēt. Izmeklētāja mierināja, ka šoreiz tā nebūs, jo Daugavpilī tagad strādā viņu bijušais kolēģis ar pieredzi šādu noziegumu izmeklēšanā. «Ok, bet mēs strādāsim paralēli,» brīdināju.

Pēc nedēļas izmeklētāja man piezvanīja vēlreiz ar lūgumu vismaz mēnesi uz Daugavpili nebraukt, lai vīrieti neizbiedētu. Tiesa bija atļāvusi viņu novērot, jo policijai šķita aizdomīgs viņa dzīvesveids — bezdarbnieks, kas vizinās ar jaunu auto.

Ja nu viņš pusaudžus ne tikai izmanto, bet pornogrāfiju arī pārdod un no ienākumiem dzīvo?

***

Kamēr policija strādāja tur, es internetā meklēju ziņas par šo personu.

Izrādījās, ka daugavpiliešiem viņš nav svešs — pirms daudziem gadiem pilsētas forumos bijis aktīvs trollis ar segvārdu «Pasha». Sāku ložņāt pa komentāriem, kur Pasha lielījās, ka strādājis vairākos Daugavpils laikrakstos kā karikatūrists, trollējis politiķus.

Un tad ekrānā nogranda bumba. «Šis cilvēks ir sēdējis par bērna izvarošanu. Kur skatās policija. Tādus komentārus, kā viņš raksta, taču vajadzētu pārbaudīt. Nevar taču zināt, kas tādam galvā darās,» pauda cilvēks, kas Pashu bija atpazinis kā savu trolli un ievietojis internetā viņa fotogrāfiju.

Viņš tolaik bija pazīstams, politikai pietuvināts uzņēmējs Daugavpilī, kuram piederēja arī tenisa korti. Vīrietis Re:Baltica pastāstīja,

ka «Pashu» bija atšifrējis, kad tas zvanījis, lai noīrētu kortu spēlei, un nosaucis savu interneta iesauku.

Zvanot no cita numura, vīrietis «Pashu» bija uzaicinājis uz tikšanos, lai it kā nodotu sūtījumu, nofotografējis un foto nodevis vietējam interneta medijam.

No ekrāna man pretī lūkojās seja, kuru biju redzējusi anonīmi atsūtītajās fotogrāfijās.

Viņu sauca Pāvels Kasperovičs.

Avoti ar pieeju arhivētajiem tiesu spriedumiem Re:Baltica apliecināja, ka Kasperovičs notiesāts par nepilngadīgā seksuālo izmantošanu un par to piecus gadus — no 2005. līdz 2010.gadam — pavadījis cietumā Daugavpilī. Pēc iznākšanas no cietuma viņu neviens nepieskatīja. Obligāta probācija par seksa noziegumiem pret nepilngadīgajiem likumā tika noteikta gadu vēlāk. Dzīvē viņš bija brīvs kā putns.

Foruma ieraksti bija datēti ar 2010.gadu. Mums atsūtītajā zīmītē bija minēts, ka Kasperovičs bērnus seksuāli izmantojis no 2012.gada — tātad pēc iznākšanas no cietuma.

Daugavpils policijai šajā laikā bija vismaz divas iespējas to apturēt. Ja vien tā saņemtos ziņojumus būtu ņēmusi nopietnāk.

***

2017.gadā Daugavpils policijas dežūrdaļa saņēma zvanu, ka deviņgadīgam puikam uz ielas pie sporta skolas uzmācies vīrietis. Pie atzīmes policijas sistēmā bija pielikta atzīme — «masu informācijas līdzekļiem informāciju nesniegt» (policija skaidro, ka tā dara, kad vēl nav noskaidrotas visas detaļas vai sargājot nepilngadīgo, taču ziņas par šo notikumu vietējos medijos arī vēlāk nav atrodamas). Policija bija noskaidrojusi, ka uzrunātājs bija Kasperovičs.

2019. gadā viņš citu bērnu bija uzrunājis jau tās pašas sporta skolas zālē. Daugavpils Bērnu un jaunatnes sporta skola lepojas, ka savulaik bijusi lielākā Latvijā — tur trenējas mazie volejbolisti, basketbolisti, futbolisti, biatlonisti un citu sporta veidu pārstāvji. Taču uz trenažieru zāli, maksājot par apmeklējumu pāris eiro, var nākt jebkurš.

«Dēls gāja uz treniņiem uz volejbola skolu. Šis vīrietis tur pie viņa pienāca, prasīja, ar ko nodarbojies, kādi tev nākotnes plāni, ko gribi darīt. Lūk, tajos treniņos arī iepazinās un viņš sāka viņu aicināt ciemos. Cik saprotu, viņš tur bija ne vienu reizi vien,» Re:Baltica pastāstīja zēna mamma.

Tieši viņas vērība paglāba dēlu.

«Bija rudens diena, gājām visa ģimene — es, vīrs, meitiņa, mazais bērns — pastaigāties. Dēls bija izgājis kādu pusotru stundu agrāk. Zvanīju viņam — nāc pie mums. Un fonā bija tāds klusums…Es viņam prasīju — kur esi, viņš — staigāju ar draugu. Tas viss skanēja tik aizdomīgi. es prasu — kurā vietā, viņš saka: pie RIMI,» sieviete atceras (pēc ģimenes lūguma Re:Baltica saglabā ģimenes anonimitāti, lai viņus Daugavpilī nevarētu atpazīt).

«Prasu vēlreiz — kurā vietā, viņš saka — es esmu pie drauga, dzīvoklī. Prasu — cik draugam gadu? Tāds kā tu? Atbild — nē. Prasu tālāk — vecāks? Jā. Prasu, nu, cik — 20? Nē. Saku — kā tētis? Nē. Saku — tu ko, pavisam vecs? Dēls saka — jā. Prasu, ko darāt, viņš — spēlējam video spēles. Tad teicu — savāc mantas un ārā no turienes, ātri!»

Kad dēls pārradās mājās, viņš sākumā nevēlējās stāstīt neko, kamēr mamma nepiedraudēja ar policiju. «Tad viņš teica — mammīt, es visu pastāstīšu. Viņš ir labs, viņš neko sliktu nedarīja, tikai spēlēja ar mani un pacienāja. Prasīju — vai viņš piesējās, aiztika tevi, vēl kaut ko, teica, ka nē. Tikai satiekoties apskāvis un viss. Es viņam prasīju — droši? Viņš teica jā, viņš man neko sliktu neizdarīja,» viņa stāsta.

Noskaidrojis adresi, kur puika bijis, viņa tēvs devās uz turieni. Durvis atvērusi Kasperoviča māte.

«Sāka klaigāt, ko jūs te atnākuši, tā un šitā. Vīrs prasīja — kādā sakarā tu vispār ved nepilngadīgu bērnu uz savu dzīvokli? Viņa teica — viņi videospēles spēlē, es viņu ar kaut ko tur pacienāju. Nebija kautiņa, nekā tāda. Pēc tam vīrs aizbrauca rakstīt iesniegumu uz policiju, diezgan ilgi bija. Mēs, protams, bijām šokā.»

Beigās policija kriminālprocesu ierosināt atteicās. Tā nepabrīdināja pat sporta skolu, lai gan abi notikumi bija sākušies tur. «Pirmā dzirdēšana,» Re:Baltica teica ilggadējais sporta skolas direktors Imants Utināns.

Valsts policija runāt ar mums Daugavpilī ir deleģējusi divus darbiniekus — par vēsturisko lietu iecirkņa priekšnieku Vladislavu Okuņevu, par pašreizējo — Ingunu Pužuli, kam ir lielāka pieredze ar medijiem nekā Kasperoviča pēdējā kriminālprocesa izmeklētājam, kuru vēlējās satikt Re:Baltica.

Okuņevs stāsta, ka abās iepriekšējās reizēs policija esot izvērtējusi Kasperoviča darbības, bet tajās neesot varējusi saskatīt nozieguma sastāvu. Viņš atsakās konkretizēt, kas tieši darīts: «Darīja visu iespējamo, lai šādus pierādījumus rastu par iespējamo, teiksim tā, viņa nodomu, bet diemžēl tobrīd šādi pierādījumi netika gūti.»

Okuņevs tobrīd strādāja pavisam citā policijas nodaļā. Internetā atrodamās ziņas liecina, ka viens no 2019.gada notikumā iesaistītajiem policistiem vairs nav dienestā, bet otrs uz Re:Baltica saziņas mēģinājumiem neatsaucās.

Taču ir skaidrs, ka bez kriminālprocesa ierosināšanas nav iespējams ne pārmeklēt aizdomās turamā māju, ne viņa sakaru ierīces. Labākajā gadījumā ir nopratinātas abas puses, varbūt veikta bērna psiholoģiskā ekspertīze, varbūt atpazīšana — mēs to nezinām. Bet zinām, ka Re:Baltica atsūtītajā datu nesējā bērni bija redzami gan 2017., gan 2019.gadā.

Neskaidrs ir vēl viens jautājums — vai policijai šajos gados bija zināms par Kasperoviča iepriekšējo sodāmību.

Par katru no mums policijas datu bāzēs glabājas fails ar pamatinformāciju — pases foto, adresi, saziņas kanāliem, kā arī iepriekšējo saskari ar policiju un iepriekšējām sodāmībām. Pēc Re:Baltica informācijas, Kasperoviča failā atzīmes par sodāmību nebija. Pieredzējuši izmeklētāji saka, ka tā mēdzot būt, un visai bieži — piemēram, sistēmas uzturētājam informācija nav nodota. Okuņevs, runājot teorētiski, saka, ka bija jābūt, bet atvērt failu mūsu klātbūtnē nedrīkstot, jo tādas tiesības ir tikai izmeklētājam.

Turklāt jaunajā lietā fakti būtu jāvērtē atsevišķi, sodāmība nevarot spēlēt nekādu lomu.

«Bet kāda jums ir reālā sajūta? Kad salikās kopā šie fakti, kad atnāca šīs fotogrāfijas, un tad jūs apskatījāties vēsturi, kas par to cilvēku ir iepriekš bijusi — kāda jums ir sajūta?» nenoturas kolēģe Inga Spriņģe, ar ko kopā esam devušās uz Daugavpili vecajām lietām pa pēdām.

«Protams, ka viņa nav patīkama. Šādās lietās strādāt nekad nav patīkami,» atbild Pužule. «Bet arī jāatzīmē, ka tie bērni, kas bija 2017. un 2019. gadā, viņi šajā jaunajā kriminālprocesā nefigurē,» papildina Okuņevs.

***

Mēs neuzzināsim, ko savai aizstāvībai varētu teikt Kasperovičs. Pagājušā gada 12.decembrī policija 1978.gadā dzimušo vīrieti aizturēja. Viņam inkriminēja seksuālu vardarbību, bērnu pornogrāfijas izgatavošanu un nepilngadīgo iesaistīšanu šajā nodarbē. Tiesa viņu izmeklēšanas laikā nolēma paturēt apcietinājumā — sākumā uz diviem mēnešiem.

Naktī pēc ievietošanas Daugavpils cietumā vīrietis pakārās.

Ieslodzījuma vietu pārvaldē Re:Baltica informēja, ka viņš kamerā bijis viens, bet atteicās sniegt sīkākas ziņas, kā tas varēja notikt.

Pēdējos gados cietumos pašnāvību izdara vidēji 5 — 7 cilvēki gadā. Pēc likuma lietas pret viņiem ir jāizbeidz.

Senajos komentāros internetā lietotājs ar segvārdu Pasha apgalvoja, ka nevienu nepilngadīgo neesot izvarojis, un salīdzināja sevi ar režisoru Romānu Polaņski un dziedātāju Maiklu Džeksonu, kurus arī pievilka nepilngadīgie.

Mēs nezinām arī, ko par notikušo saka viņa māte, kas dzīvoja tai pašā dzīvoklī. Likums ļauj neliecināt pret savu tuvāko. Tāpat vienā mājoklī dzīvojošos nevar apsūdzēt par neziņošanu. Dienā, kad Re:Baltica centās viņu uzmeklēt, durvis neviens neatvēra. Arī uz kaimiņiem atstāto zīmīti, kurā paskaidrojām, ka gribam runāt par viņas dēlu un atstājām telefona numuru, viņa neatbildēja. Kaimiņiene runāt par ģimeni kategoriski atteicās.

***

Tikmēr policija vēl lietu nav izbeigusi, jo caurskata kratīšanās atrasto datoru un citus saziņas kanālus. Par cietušajiem atzīti trīs puikas, taču attēlos ir redzams vairāk bērnu. Policija neatklāj precīzu skaitu.

Tas bija iemesls, kāpēc Re:Baltica tomēr nolēma nosaukt aizdomās turamo vārdā (sākumā domājām atstāt anonīmu, jo cilvēks nevar aizstāvēties). Taču, nezinot vārdu, potenciālie cietušie pat nevar zināt, ka bija ierosināta lieta, un pieteikties. Policija atgādina, ka noziegumos cietušajiem pienākas valsts kompensācija, taču Re:Baltica tikpat svarīga šķiet vīrieša darbības patiesā vēriena noskaidrošana.

Pužule saka, ka pašreizējā stadijā policija nonākusi pie pārliecības, ka bērnu pornogrāfiju vīrietis izgatavojis savām vajadzībām un nav pārsūtījis, piemēram, starptautiskajiem pedofilu tīkliem. Par to liecinot informācija viņa saziņas kanālos — telefonā, epastā un tamlīdzīgi.

«Ja, jūsuprāt, šie dati nekur citur nav izgājuši, kā tie varēja nonākt datu nesējā, kas tika atsūtīts Re:Baltica?» skeptiski jautāju Pužulei. «Ar datu nesēju».

«Bet datu nesējs kā — nozagts, vai?» turpinu. «Es saprotu, ka šajā gadījumā pie cilvēka mājās apgrozījās vairākas personas,» saka Pužule. «Žēl, ka šis cilvēks nepastāstīja, kā tie dati pie jums nokļuva. Bet paldies viņam, ka viņš paziņoja, jo diez vai tie bērni, kas nonāca mūsu redzeslokā, paši tuvākajā laikā par to būtu stāstījuši.»