Poligāmija Senegālā un sekss Kairā. Afrikāņu sieviešu guļamistabu stāsti (4)

Nana piedzima Londonā poligāmu vecāku attiecībās, taču uzauga Rietumāfrikas valstī Ganā, no kurienes ir arī viņas vecāki. Nanas jaunības gadi pagāja patriarhālā, konservatīvā katoļu režīmā, kas viņā iedvesa bailes no seksa un visām tā iespējamām sekām - grūtniecības, kauna, kļūšanas par "kritušu" sievieti.

"Atceros, ka reiz man nesākās mēnešreizes. Es tajā laikā mācījos katoļu skolā, un katru dienu gāju uz klosteri lūgties, jo domāju, ka esmu stāvoklī," viņa atminas.

Kolīdz meitene bija sasniegusi pubertāti, viņai regulāri piekodināja: "Tagad, kad tev ir sākušās mēnešreizes, tu esi kļuvusi par sievieti. Tu nedrīksti ļaut puišiem sevi aiztikt." Tas visu laiku esot bijis Nanas prātā.

Vēlāk viņai sacīja: "Ja tu aiziesi no vīra, neviens cits tevi negribēs. Ja būsi vientuļā māte, vīrieši tevi uzlūkos tikai kā seksa objektu, nevis potenciālo partneri."

Arī māte sarunās ar meitu par seksu bijusi ļoti piesardzīga.

"Doma par padraiskošanos ar zēniem šķita ļoti biedējoša. Tā mani atturēja no seksa gadiem ilgi," stāsta Nana.

Pusaudžu gados meitene pārvācās uz Lielbritāniju studēt un aizrāvās ar feministu literatūras lasīšanu. Viņa atskārta, cik ļoti viss piedzīvotais terors atturējis viņu un citas sievietes no sava ķermeņa baudīšanas. Vēlāk viņa pārcēlās atpakaļ uz Ganu, kur sāka rakstīt blogu "Afrikāņu sieviešu piedzīvojumi guļamistabā".

"Es dalījos savos stāstos un pieredzē un mudināju to darīt arī citas. Šis blogs kļuva par tādu kopīgo telpu, kurā afrikāņu sievietēm skaļi domāt, dalīties pieredzē un citai no citas mācīties," stāsta Nana.

Blogs, kurā sievietes dalījās stāstos par mīlestību un erotiku, kļuva par īstu veiksmes stāstu. Tas tika novērtēts ar prestižām godalgām, bet Nana un bloga līdzautore Malaka Granta kļuva pazīstamas visā pasaulē. Tomēr pēc kāda laika Nana saprata, ka vēlas radīt kaut ko garāku un nozīmīgāku. Viņa atskārta, ka "cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas par afrikāņu sieviešu reālo pieredzi attiecībā uz seksu un seksualitāti."

"Man šķiet, ka cilvēki vienmēr domā, ka sievietes Āfrikā ir represētas vai pastāvīgi stāvoklī, viņām nav higiēnas pakešu vai arī ģenitālijas apgraizītas.

Es izzināju plašo sieviešu pieredzi, izmantojot savu blogu, un tad sapratu, ka gribu uzrakstīt grāmatu par afrikāniešu pieredzi."

Taču viņas sākotnējās ambīcijas nācās mazliet apslāpēt. "Kad sāku, es gribēju nointervēt sievieti katrā valstī, taču pamazām sapratu, ka tas nav reāli."

Viņa apšaubīja, vai šie stāsti maz ieraudzīs dienas gaismu.

"Godīgi sakot, kā Ganas, kur mums nav izdevniecību, iedzīvotāja, es bažījos: "Vai šī grāmata kādreiz tiks izdota?" Es mēdzu dzīvot ar šīm bailēm," atklāj Nana.

Viņa iesniedza divas intervijas antoloģijai, cerot, ka tās raisīs interesi par grāmatu, taču uztraukumam nebija pamata. "Vēl pirms antoloģijas publicēšanas es noslēdzu darījumu par savas grāmatas izdošanu," viņa stāsta.

Intervijas pie Nanas plūda dažādos veidos. Reizēm viņa satika kādu ceļojot, bet tāpat viņa bija publicējusi aicinājumu sociālajos tīklos sievietēm, kas "dzīvo savu labāko seksuālo dzīvi".

No visas Āfrikas Nana saņēma stāstus par seksuālo atmodu, vilšanos un, galu galā, brīvību.

Radās sava veida intīmu balsu kopiena vairāk nekā 30 valstīs. "Šo sieviešu intervēšana mūs ļoti satuvināja. Ar lielāko daļu šo dāmu joprojām kontaktējamies," stāsta Nana. 

Viņa uzsver, ka sievietēm atklāties palīdzējuši pašas Nanas blogā atklāti un godīgi rakstītie stāsti par savu pieredzi kā "biseksuālai sievietei no Ganas", kuras pašizpēte ietvēra fizisku tuvību ar citām meitenēm skolā un poliamoriju, pirms apprecējās, bet pēc tam viņa atrada spēku, lai atstātu vīru.

Tagad viņa sevi raksturo kā "vientuļo poliamoristi" - viņai ir vairākas attiecības, bet viņa dzīvo neatkarīgu vientuļas sievietes dzīvesveidu. "Dažas sievietes zināja stāstus, kurus biju rakstījusi. Viņas zināja, ka esmu feministe. Viņas bija drošas, ka viņas nevērtēšu un nenosodīšu viņu lēmumus," stāsta Nana.

Ļoti bieži šīs sievietes dalījās savos intīmajos un dziļi personiskajos stāstos tieši politisku iemeslu vadītas.

"Dažas no viņām bija feministes, kuras uzskatīja, ka šie stāsti ir pelnījuši tikt uzklausīti. Citas vēlējās palaist brīvībā negatīvo pieredzi. Bija laiks, kad jutos nomākta, jo ļoti daudzas dalījās briesmu stāstos par seksuālo vardarbību pret bērniem. Tas bija smagi," atklāj grāmatas autore.

Nana uzskata, ka dalīties šajos stāstos ir spēcinoši. Lai kāda būtu šo sieviešu pieredze, "mēs neesam anomālas, un ir tik briesmīgi, ka kaut viena no šīm sievietēm ir cietusi no seksuālas vardarbības bērnībā vai no jebkāda veida vardarbības.

Tomēr cilvēki pārdzīvo arī šādas lietas. Tas, ko esmu sapratusi, - cik svarīgi ir rast vietu un laiku, lai sadziedētu sevi, lai kā tas arī izskatītos. Un katrai sievietei tas nozīmē ko citu.

Kādai tas izpaužas, kļūstot par aktīvisti un cīnoties par savām tiesībām. Cita vēlas 100 dienas ievērot celibātu. Vēl kāda nododas garīgam piedzīvojumam, bet cita - seksam."

Bija sievietes, pēc kuru intervēšanas Nana nodomājusi: "Ak, viņas ir uzlauzušas kodu! Viņas izbauda savu labāko seksuālo dzīvi!" Viņas bija pilnībā atmetušas raizes par citu cilvēku viedokli. "Tās parasti bija sievietes, kuras kaut kādā ziņā dzīvoja ārpus sabiedrības normām. Viņām bija tendence nebūt heteroseksuālām, viņām nebija monogāmas attiecības. Man šķiet, ka viņas pastāvēja par sevis izzināšanu, izmetot no galvas visas sabiedrības troksni."

Tomēr viņa tic, ka tam nepastāv kāda īpaša formula. Kādai palīdz seksuālās vardarbības pieredzes izstāstīšana, kādai galvenais ir uzreiz doties uz priekšu, atpakaļ neatskatoties. "Es nedomāju, ka visām ir jāskatās traumai acīs," pauž Nana.

Viņas galvenais mērķis, rakstot šo grāmatu, bija lauzt stigmas par afrikāņu sieviešu seksa dzīvi un, kamēr lielā mērā tas izdevās, viņa guva vērtīgas atziņas arī par saviem stereotipiem.

"Es intervēju kādu sievieti, kura jaunībā piedzīvoja dzimumorgānu manipulāciju. Man visu mūžu likās, ka šīm sievietēm sekss nevar sagādāt nekādu baudu, bet pēc tam, kad šī dāma aprakstīja, cik prātam neaptverams sekss viņai ir, es biju šokā. Man bija kauns prasīt, kā tas vispār ir iespējams, taču viņa bez jebkādas vilcināšanās paskaidroja, un man par sevi bija kauns," atzīst grāmatas autore.

Galvenais ir romantisko un seksuālo attiecību spektrs, ko piedzīvo sievietes Āfrikā. Audzināšanas dēļ Nana uzskata, ka viņai ir perspektīva, kura neraisa cerības uz monogāmiju.

"Es gribēju parādīt, ka pastāv dažādas attiecību formas. Jo pat man - poligāmas laulības rezultātam - bija sava veida pārsteigums runāt ar mūsdienu pasaules afrikānieti, kura izvēlējusies noslēgt poligāmu laulību.

Mums ir jāpieņem visi dažādie veidi, kuros cilvēki izvēlas radīt ģimenes. Es nedomāju, ka bērni, kas nākuši pasaulē heteroseksuālā laulībā, ir laimīgāki par, piemēram, homoseksuālu partneru bērniem. Es to zinu no savas dzīves," stāsta Nana.

Dažādie sieviešu stāsti viņai ir devuši jaunu cerību un apņēmību pašas dzīvē. Neskatoties uz to, ka jau no mazotnes viņai mācīts baidīties no mēnešreizēm, grūtniecības ārpus laulības, šķiršanās, vientuļās mātes lomas, viņa to visu ir piedzīvojusi un turpina plaukt.

Kopā ar 16 mēnešus veco meitu nu sieviete dzīvo Akrā, spēcīgas feministu kopienas ieskauta, un uzskata, ka viņas kā "feministu mammas" galvenais uzdevums ir saglabāt meitas "bezbailīgo garu". Visas šaubas vai nedrošība par izvēlēto ceļu esot izgaisusi, intervējot sievietes viņas grāmatai.

"Kā vientuļa sieviete 40 gadu vecumā jūs fantazējat, kāda būs dzīve pēc 20 vai 30 gadiem. Tieši tāpēc man bija patīkami satikt 70 gadu vecu sievieti, kura iemīlējusies vien īsi pirms apaļās jubilejas. Tas ir iespējams. Mums ir laiks. Mums nav jāsteidzas," teic grāmatas autore.

Raksts no 2021. gada arhīva.