“Atpakaļceļa vairs nav – vai nu visu, vai neko. Vai nu 7. oktobrī mēs veidosim valdību, vai arī 7. oktobra rītā es sakrāmēšu čemodānus un ar savu ģimeni pametīšu Latviju,” Aldis teica 2018. gadā. Nākamais rīts pienāca vairāk nekā četrus gadus vēlāk, un jāteic – ja Smiltēns jau tolaik būtu pie varas, es būtu pieprasījis izsludināt nacionālo svētku dienu un brīvdienu.
Labāk vēlu nekā nekad. Iespējams, šis bija vienīgais solījums, kuru viņš kā politiķis, lai arī ar nokavēšanos, tomēr izpildīja. Varētu diezgan droši apgalvot, ka Gobzems bijis līdz šim spožākā pašmāju politikas komēta. Tā negaidīti parādījās, ļoti strauji uzliesmoja, bet pēc tam izšķīda, atduroties pret realitāti.
Nu jau kādu pusgadu vai pat vairāk no viņa pilnīgi nekas nav dzirdēts. Pirms kādām pāris nedēļām pat pieķēru sevi googlējam “Gobzems”, jo pieminēju viņu kādā rakstā, bet bija izkritis no prāta bijušā deputāta vārds. Tieši tāpēc, lai arī sena latviešu paruna māca neaiztikt atsevišķas lietas, lai tās nesāktu kaut ko darīt, nolēmu noskaidrot, kā Aldim sokas šobrīd.
Laikā, kad pie varas rausās KPV LV, saprātīgi domājošā civilizācijas daļa teica – nekas tur nesanāks, viņi izjuks. Izjuka. Kad izveidojās "Katram un katrai", kas solīja, ka šoreiz nu patiešām viņiem viss izdosies, saprātīgi domājošā civilizācijas daļa teica – nekas tur nesanāks, viņi izjuks. Izjuka.