Latviešu valodā ir tāds burvīgs pretstatījuma saiklis “bet”. Ikdienā to diezgan bieži var dzirdēt reizēs, kad kāds cenšas slēpt savu patieso būtību. Piemēram: “Es jau neesmu rasists, bet...”, un tālāk seko kaut kas izteikti rasistisks. “Eiropas vērtības man tuvākas nekā krievijas, bet...” Vienmēr ir kādi izņēmumi, kas padara mūs īpašākus.
Tas “bet” ir tik brangi iesakņojies latvieša ģenētiskajā kodā, ka kļuvis par daļu no katra īstena latvieša. Nupat tas kārtējo reizi izskanējis, varētu teikt, pilnīgi ierastā kontekstā, kas vairs nevienu nepārsteidz. “Vispār jau es atbalstu zaļo enerģiju un Latvijai nepieciešama energoneatkarība, bet...” Bet kaut kur citur!
Jau daudzus gadus pār visu latviešu galvām gluži kā Dāmokla zobens karājas vēja ģeneratori. Kaut kā pavisam negaidīti tie kļuvuši par vienu no lielākajiem vides un individuālās veselības apdraudētājiem. Un, nē, nav jau tā, ka pretenzijas ir pret pašiem ģeneratoriem. Būtībā pilnīgi visi saprot, ka tie ir diezgan laba štelle, kā izmantot dabas procesus ļoti zaļai elektrības iegūšanai. Visi piekrīt, ka vēja ģeneratori Latvijā ir nepieciešami, bet... Kaut kur citur.