Šis ir līdz šim mans pats dārgākais raksts. Vārda tiešā nozīmē. Iepriekš biju apskatījis dažādas pusdienotavas, pircis informāciju par ierakstiem kadastrs.lv, bet visvairāk naudas – veselus 17 eiro –, iztērēju, lai iegūtu akreditēta dzīves kouča sertifikātu. Domāju, ka šis sertifikāts tikai palīdzēs leģitimēt manas pārdomas par apmeklēto lekciju, kas maksāja 50 eiro, bet izpirktas bija pat uz pusi dārgākās vietas.
Bet par visu pēc kārtas. Jau uzreiz jāteic, ka nekad neesmu bijis Džordana Pītersona fans. Tam nav nekāda sakara ar ideoloģiju – es vienkārši nezināju, kas viņš tāds ir. Ja vēlējos palasīt vai paklausīties kādu no īstiem mūsdienu domātājiem, labprātāk izvēlējos Kristoferu Hičinsu, kura diskusijas gan “dzīvajā” apmeklēt jau kādu laiciņu vairs nav iespējams.
Protams, Pītersona vārds kaut kur bija uzpeldējis, bet tas nebija nekas pārāk atmiņā paliekošs. Tas, kas tomēr aizķērās, – biju lieliski informēts par viņa savdabīgajiem izteikumiem Ukrainas un krievijas kara kontekstā.
Pēc pasākuma Nils Konstantinovs sociālajos tīklos rakstīja: “Skaidrs, ka Pītersonam piešūtais “putinisms” ir mēģinājums kancelēt spēcīgāko un intelektuālāko kultūrkaru kritiķi.” Patiesībā Džordanam nekas nav jāpiešuj – viņa izteikumi ir diezgan nepārprotami un ar tiem jebkurš var brīvi iepazīties internetā. Nu, vismaz jebkurš, kurš nedzīvo krievijā vai baltkrievijā.
Burtiski pāris minūtes internetā, un jūs jau klausīsieties labākos Pītersona citātus par to, kā sapuvušo Rietumu izplešanās izprovocējusi putinu steigt palīgā Ukrainas krievvalodīgajiem. Var jau visādi žonglēt ar vārdiem, bet ir neapstrīdams fakts, ka viņš ir pateicis daudz tādu lietu, kuras vismaz Baltijas iedzīvotājiem izklausās pretīgi un nepiedodami.