Viņdien vakarā aizbraucu meitai pretī uz mākslas skolu. Viņa jau liels cilvēks un parasti brauc pati mājās ar sabiedrisko transportu, bet bija tas pretīgais laiks, kad uz ielām un trotuāriem viena vienīga žļurga. Tā kā pats tikmēr vienkārši sēdēju pie televizora un man ir automašīna, nolēmu, ka būšu foršs tēvs un aizbraukšu pretī.
Saprotu, ka mūsdienās jau, “lieki” pārvietojoties ar automašīnu, tiek teju vai pastrādāts noziegums pret cilvēci. Zināt, kā – izplūdes gāzes, lieka ielu noslogošana, autocentrisms, par degvielu vēl jātērē nauda, kamēr sabiedriskais transports skolniecei būtu bez maksas. Būtībā manai rīcībai vieni vienīgi mīnusi.
Bet domāju, ka pēc 12 stundu mācību dienas ikviens labprātāk izvēlētos iespēju iesēsties ērtā, siltā automašīnā tā vietā, lai slapjām kājām pa žļurgu bristu uz sabiedrisko transportu.
Mājās braucām pāri jaunajam, ērtajam un visādi citādi lieliskajam Brasas tiltam, un atcerējos to vaimanāšanu par tehnisko trotuāru, kurš esot par šauru. Un automašīnu joslām, kuras savukārt esot daudzkārt par platu. Lūk, braucu un domāju – kurā brīdī izveidojās šis naids pret automašīnām?
Labi, cilvēki cīnās par to, lai galvaspilsētā un tās centrā būtu mazāk mašīnu, kas, protams, ir ļoti svētīgi. Lai pilsētas centrs būtu dzīvs, foršs, interesants un ar fokusu uz ielu kafejnīcām, gājējiem jābūt prioritātei. Un tieši gājējiem, nevis velosipēdistiem. Ir jauki, ja tie aizstāj automašīnas, bet tas nav tik svarīgi kā gājēji.