[..] Tikai kopš pārbaudes Roberts cenšas savā ēdienkartē neiekļaut ogļhidrātus – makaronus, maizi, putraimus, kartupeļus, rīsus, graudus. Reizēm gan sanākot baltmaizi vai kādu hamburgeru pa ceļam uz mājām paķert, bet tad pulss uzreiz uzkāpjot vismaz līdz 120!
56 gadus vecais Roberts ir viens no daudziem 2. tipa diabēta pacientiem Latvijā, kurš par savu diagnozi uzzinājis ļoti novēloti – jau tuvojoties 40 gadu slieksnim, lai gan pirmos aizmetņus tam jutis jau skolas laikā.
Pēdējos gados Latvijā būtiski pieaudzis reģistrēto 1. un 2. tipa cukura diabēta pacientu skaits, sasniedzot 100 000 cilvēku. Kopš 2010. gada 2. tipa cukura diabēta gadījumu skaits kopumā palielinājies par 31,2%, bet 1. tipa – par 26,2%. 2. tipa cukura diabēts (2TCD) ir hroniska vielmaiņas slimība, ko raksturo paaugstināts cukura līmenis asinīs insulīna darbības traucējumu dēļ. 2. tipa diabētu mēdz saukt par dzīvesveida slimību, jo bieži vien tā pamatā ir tieši mazkustīgums un neveselīga pārtika. Jo agrākā vecumā sākas liekā svara problēmas, jo agrāk var sākties slimība. Diemžēl tās novēlota diagnosticēšana un izraisītās komplikācijas var būt ļoti bīstamas.
Sportošana slimību “bremzējusi”
Atklājot savu slimības vēsturi, Roberts vispirms piemin vecotēvu, kurš bijis neliela auguma (172 centimetri), apaļīgs, un viņam ļoti paticis ēst treknu gaļu ar rupjmaizi. Tad, kad viņš saēdies rupjmaizi, parasti teicis: “Nav labi ar sirdi, nav labi…” Arī Roberts 4., 5. un 6. klasē no rīta apēdis maizīti ar kaut ko un, ejot uz skolu, jutis, ka nav labi – stress, nervi… Līdz kādiem gadiem 20 vairs tam nav pievērsis īpašu uzmanību, jo neviens par to nerunāja. “Manā bērnībā tādu slimību vispār nepazina un par to nerunāja,” viņš atceras. Kad palicis 21, atkal jutis, ka ir ļoti slikti – sirds skrien. Pulss bijis 140. Pēc atsevišķu produktu apēšanas 15–20 minūšu laikā pulss varēja pakāpties līdz 120–140 atzīmei, radot nogurumu, auga svars. Tomēr tajā laikā Roberts daudz sportojis, un, kā viņam tagad šķiet, tieši fiziskā slodze bijusi tā, kas problēmu mazinājusi un diabēta komplikācijas attālinājusi. Roberts jaunībā ļoti gribējis līdzināties amerikāņu aktierim un režisoram Silvestram Stallonem, tāpēc bieži apmeklējis treniņus un cītīgi trenējies kultūrismā. Tomēr “sirds skriešana” laiku pa laikam atkal likusi sevi manīt, bet tikai pēc vēl daudziem gadiem nākusi atklāsme, ka problēmas sakne ir insulīna rezistence, kas saistīta ar ogļhidrātu nepanesamību.
Bezjēdzīgi un dārgi testi
Meklējot cēloni sirds skriešanai, diskomfortam, vēlāk arī svara pieaugumam, Roberts apstaigājis dažādus ārstus un veicis dažādus testus. Kamēr nesāka dzert zāles, svars kādā brīdī bija pieaudzis līdz 138 kilogramiem. Piemēram, veicis pārbaudi, ar kuras palīdzību tiek noteikts ēdiens, kuru cilvēkam nevajadzētu ēst. “Bija uz Maskavu jāsūta kaut kādas analīzes, lai noteiktu, ko nedrīkst ēst. Tās toreiz maksāja 100 latu. Atnāca atbilde – nedrīkst ēst brokoļus!!! Es tāpat tos nekad nebiju ēdis, jo man tie negaršoja. Es ne tikai neēdu brokoļus, bet arī mans suns un kaķis tos neēda,” ironizē Roberts, piebilstot, ka tieši pretēji – brokoļi, ņemot vērā viņa diagnozi, viņam tieši būtu jāēd, jo ēdienkartē jāiekļauj vairāk dārzeņu! Nauda kārtējo reizi bija iztērēta pa tukšo.
Vēl Roberts, tiesa, bez maksas, izbaudījis “odu terapiju”. Kādos Jāņos, pirms atklāta diagnoze, ar sievu bija nakšņojuši kādā lauku mājā, un no rīta viņam seju bija sakoduši odi. Seja bija pamatīgi aizpampusi, izskatījies briesmīgi un nožēlojami. Sievai – neviens! Roberts pārliecināts, ka arī asinssūcēju uzmācība ir rādītājs, kas liecina par paaugstinātu cukura līmeni asinīs un vēl viena zīme, lai steidzami dotos pie ārsta.
Tikai 2006. gadā Roberts nokļuvis pie ārstes endokrinoloģes Ineses Strautiņas. Daktere uzreiz likusi taisīt cukura slodzes testu, dzerot ūdeni ar cukuru. Tika veiktas asins analīzes pirms šķidruma dzeršanas un pēc tam. Pēc šīs pārbaudes daktere uzreiz pateikusi, ka Robertam ir otrā tipa cukura diabēts. Tikai kopš šī brīža Roberts cenšas savā ēdienkartē neiekļaut ogļhidrātus – makaronus, maizi, putraimus, kartupeļus, rīsus, graudus. Reizēm gan sanākot baltmaizi vai kādu hamburgeru pa ceļam uz mājām paķert, bet tad pulss uzreiz uzkāpjot vismaz līdz 120. Tāpat viņam tikuši izrakstīti medikamenti. Ar tādu pulsu, protams, nekāda sportošana nesanāk.
Diabēta slimnieku var pamanīt pa gabalu
Atskatoties uz to, cik ilgs un sarežģīts pašam bijis ceļš, lai nonāktu līdz diagnozei, ar tagadējo pieredzi Roberts jau pa gabalu varot pateikt, kam ir cukura diabēta pazīmes. “Pirmkārt, tas ir nedabīgs uzpampums, piemēram, uz rokas pirkstiem ir tādi kā pauguriņi; cilvēks var arī nebūt resns, bet ir uzblīdis.” Tā kā savulaik, 2008. gadā, viņš piedalījies tievēšanas šovā “XXL”, tur bijis daudz cilvēku ar šādām pazīmēm. Ieteicis pat vairākiem tā dalībniekiem, ar kuriem kopā piedalījies, uztaisīt cukura slodzes testu, bet tie tikai atmetuši ar roku un turpinājuši visu, kas pa rokai, štopēt iekšā. “Kas tur no tā ābolīša! Bet, ja tev jau ir paaugstināts cukurs, tā ir problēma! Un tas cukurs aiziet taukos! Ir cilvēki, kuri izliekas to nemanām. Ja cilvēkam jau 19 gados ir 130 kilogrami, viņam noteikti viss nav kārtībā!” pārliecinājies Roberts.
Liekais svars rada kūtrumu, apātiju. Neko negribas darīt. Ja dzīvesveidā nekas nemainās, bet svars sāk palielināties, piemēram, par pieciem kilogramiem gadā, tam obligāti jāpievērš uzmanība. Ja endokrinologs ir labs un zinošs, viņš noteikti liks veikt cukura slodzi. Neko nedarot, piecu gadu laikā svara pieaugums var būt 25 kilogrami. Viena no 2. tipa diabēta pazīmēm ir sāta neesamība – tu visu laiku ēd, ēd, bet nejūties paēdis…
Ja spilvens smaržo pēc etiķa…
Vēl viena pazīme, kas liecina, ka varētu būt sācies diabēts, ir spilvena smaržošana pēc etiķa. Tas nozīmē, ka cukurs no organisma tiek izvadīts nepareizi. Ķermenis gluži vienkārši meklē, kā no cukura atbrīvoties citos veidos. Tā bijis gan Roberta vectēvam, gan viņam pašam. Esot pat speciāli apmācīti suņi, kuri ar ožas palīdzību noteic, vai cilvēkam ir diabēts vai nav. Tomēr, kā secinājis Roberts, tas, ka 2. tipa diabēts ir bijis kādam no tuviem radiniekiem un var būt ģenētiski pārmantojams, vēl nenozīmē, ka ar to noteikti saslimst visi. Diemžēl iespēja saslimt ar diabētu šobrīd ir ļoti augsta – nepārtraukta sēdēšana pie datora ar kolas pudeli, picu vai hamburgeru rokā. Pat vienā kolas glāzē ir ārkārtīgi daudz cukura – to izdzerot, jānoskrien kādi 5 kilometri, lai dabūtu to ārā, tas pats ar saldējumu. Kad mācījies skolā, apaļīgu bērnu tikpat kā neesot bijis, tagad tādu, kuriem “apaļa seja, sarkani vaigi, rokas uzpampušas un kājas iksā”, ir daudz un diemžēl kļūst arvien vairāk. Tāpēc arī vecākiem ir jābūt ļoti vērīgiem un atbildīgiem.
Var sekot ļoti smagas komplikācijas
Modrību zaudēt nedrīkst – ja svars ik gadu neadekvāti pieaug par pieciem kilogramiem, piemēram, piecu gadu laikā sasniedzot 25 kilogramus, tā jau ir pazīme, ka kaut kas nav kārtībā. Tas arī ir ļoti bīstami – nepievērst uzmanību pārmaiņām ķermenī, jo 2. tipa diabēta izraisītās komplikācijas var būt ļoti nepatīkamas un smagas.
Nedaudz paaugstinātu cukura līmeni cilvēks parasti nejūt. Ja tas netiek izmērīts, vairākus gadus cilvēks var dzīvot ar mēreni paaugstinātu cukura līmeni, kas lēni, tomēr nopietni bojā cilvēka organismu. Paaugstināts cukura līmenis veicina aterosklerozi jeb asinsvadu aizkaļķošanos, un vēl kombinācijā ar paaugstinātu holesterīnu draud tādas slimības kā miokarda infarkts, insults, kāju artēriju nosprostošanās, kas var novest pie gangrēnas.
Paaugstināts cukura līmenis veicina arī sīko asinsvadu nosprostošanos acīs, nierēs, rezultātā pasliktinās redze un var attīstīties nieru mazspēja.
To, ka novēršamās diabēta izraisītās komplikācijas skar arvien lielāku pacientu daļu no tiem, kuriem noteikta šī diagnoze, nesen veiktajā Latvijas Diabēta federācijas ārstu aptaujā norādījuši endokrinologi, ģimenes ārsti un kardiologi. Aptaujātie mediķi atzinuši, ka diabēts kļūst arvien būtiskāks veselības aprūpes un sociālais slogs Latvijā un tam jākļūst par vienu no veselības aprūpes prioritātēm.
Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane, vērtējot aptaujas dalībnieku pausto, akcentē, ka diabēta ārstēšanā ir pienācis laiks kompleksai pieejai. Tas nozīmē, ka ir jāpiešķir lielāki resursi ārstu pieejamībai, savlaicīgai diagnostikai, efektīviem, starptautiskajās vadlīnijās iekļautiem medikamentiem, kas palīdz novērst arī smagās diabēta komplikācijas un ar tām saistīto pāragro mirstību un nesamērīgo ekonomisko slogu. Ārkārtīgi liela loma ir arī sabiedrības izglītošanai, veselīgam dzīvesveidam un cilvēku spējai uzņemties atbildību par savu veselību.
