Elīna Geida par produktīvu sūdzēšanos un mākslu sarunāties

"Es atbalstu sūdzēšanos! Jo, pat ja tā sākotnēji ir neproduktīva, tā tomēr norāda uz to, ka cilvēkā vēl ir dzirksts un griba kaut ko mainīt.

Bet kāda ir produktīva sūdzēšanās? Tāda, ja pēc kārtīgas izcepšanās seko jautājumi. Kāds ir plāns? Ko es varu darīt? Kā varu mainīt lietas uz labu?

Arī es pati esmu bijusi cilvēks, kurš sūdzas daudz un neproduktīvi, bet es atradu savu ceļu.

Iestājos biedrībā

Mana sāpe vienmēr ir bijusi cilvēktiesības, vienmēr esmu “cepusies” par nevienlīdzību, īpaši par LGBTQ+ jautājumiem. Pirms apmēram astoņiem gadiem daudz sūdzējos, bet pati īsti nesapratu, ko ar to darīt. Kādas dzirdīgas ausis mani sadzirdēja un tiku uzaicināta uz biedrības “Mozaīka” valdes vēlēšanām. Mani ievēlēja valdē, kurā esmu joprojām.

Viens no lielajiem notikumiem, kopš esmu pievienojusies šai organizācijai, ir pieņemtais Dzīvesbiedru likums, tāpat nozīmīgas pārmaiņas notikušas ikgadējā praida kontekstā.

Praida organizatoriem pievienojos 2018. gadā. Tie, kas tur bijuši kopš paša sākuma 2006. gadā, protams, redz vislielākās pārmaiņas, bet arī šajos pēdējos gados tās bijušas diezgan ievērojamas. Kad sāku, bija ilgi jālūdzas pēc atbalsta, daudz un dažādus mūziķus jāpierunā uzstāties gandrīz bez atalgojuma, tagad tas ir mainījies – ir cilvēki, kuri paši piesakās un ļoti grib atbalstīt šo pasākumu. Ir tāls ceļš noiets. Kā teica mani kolēģi – ja pirmajā praidā bija trīs tūkstoši protestētāju, tad pēdējā to bija tika trīs.

Atrast domubiedrus

Atzīšos, kad nokļuvu “Mozaīkā”, sākumā biju diezgan apjukusi. Zināju, ka gribu kaut ko darīt, bet nezināju, ko. Reizēm joprojām esmu apjukusi, jo lietas mainās. Tad ir jāmēģina atrast sev pielietojumu, saprast, ko māki un kā to vari likt lietā. Kad katrs apzinās, kā var būt noderīgs, veidojas komanda. Un, pat ja ir sajūta, ka neko nesaproti vai nemāki, līdzās parasti ir cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt to saprast.

Tāpat esmu sapratusi, ka ikvienam, pat mazākajam darbiņam ir sava nozīme kopējā bildē. Redzot, ka ir cilvēki, kas dara lielas lietas – raksta projektus, iet tikties ar amatpersonām –, man kādu brīdi bija pašpārmetumi, kāpēc tā neesmu es. Bet sapratu, ka arī mans pienesums skaitās.

Es, piemēram, esmu tā sūdzambībele, kura aktīvi dodas piketos un savu viedokli pauž tādā veidā. Bet mazie darbiņi varbūt arī pavisam ikdienišķi, piemēram, sakārtot biedrības ofisu, lai lielo darbu darītājiem ir patīkama vide, kurā strādāt.

Atrast domubiedrus ir ļoti forša sajūta, un tā ir tā, ko dabū, iestājoties biedrībā. Procesā satiec daudz aktīvu cilvēku, kuri, iespējams, ir vēl produktīvāki un aktīvāki par tevi, tāpēc vari no viņiem mācīties. Tie ir cilvēki, ar ko saproties no pusvārda, un tev viņiem nav ilgi jāskaidro, ko un kāpēc domā.

Demokrātija ir kompromiss

Man tuva ir iekļaujoša demokrātija, tāda, kurā tiek apmierinātas visu cilvēku vēlmes. Palasot interneta komentārus vai paklausoties spraigākas debates, bieži dzirdu, ka mazākumam nav tiesību spriest par vairākuma interesēm. Es tam nepiekrītu. Manuprāt, tā nav demokrātija, kurā vairākums pasaka, kā visiem jādzīvo. Demokrātija ir kompromiss. Turklāt mēs neviens nezinām, kurā brīdī mēs paši vai kāds mūsu tuvinieks var kļūt par mazākumu, iekrist tādā cilvēku grupā, kura ir mazāk aizsargāta.

Labākais, kas mums ir

Kara kontekstā bieži esam dzirdējuši, ka brīvība nevienam nav apsolīta. Es gribu pārfrāzēt – arī demokrātija nevienam nav apsolīta. Un, ja esam nolēmuši, ka tas ir labākais, kas mums šobrīd ir, tad tas ir jāsargā. Ir jāpieņem gudri lēmumi un pašiem aktīvi jādarbojas. Piemēram, jāiet uz vēlēšanām. Diemžēl ikreiz, kad tuvojas vēlēšanas, saskaramies ar populismu, kad cilvēkiem tiek solīts sarežģītām situācijām atrast vienkāršus un ātrus risinājumus. Tas mani tiešām biedē, jo, manuprāt, ir vislielākais drauds demokrātijai.

Nesaku, ka pati nekad neesmu pavilkusies uz kādu populistisku saukli, bet tomēr aicinātu cilvēkus iedziļināties un padomāt kritiski, neļauties manipulācijām.

Jo tieši populistiskie politiķi ir tie, kuri visvairāk šķeļ sabiedrību un diemžēl tieši mazākuma vēlmes mēdz izmantot savās manipulācijās.

Sarunāšanās māksla

Bieži vien mums negribas iesaistīties diskusijās, gribas mīļā miera labad paklusēt, bet mēs nedrīkstam būt neitrāli.

Es aicinu neklusēt un skaļi atbalstīt tos, kuri iet un grib darīt, kā arī mācīties sarunāties ar tiem, kuru viedoklis mums nepatīk.

Es pati agrāk vispār nemācēju sarunāties – ja man kaut kas nepatika, kliedzu, psihoju un gāju ārā no telpas. Joprojām mācos sarunāšanās mākslu. Viena no lietām ir – neaizsvilties. Ja mani kaitina, ko otrs saka, es, pirmkārt, elpoju daudz dziļas elpas un, otrkārt, mēģinu sarunai pieiet ar empātiju, mēģinu saprast, kādēļ tas cilvēks tā domā. Vispirms uzklausu un tikai tad izsaku savu viedokli. Reizēm to arī mainu. Cilvēkus, kas mani agrāk ar savu atšķirīgo viedokli kaitināja, saprotu arvien labāk – redzu, ka viņi par savu tēmu iedegas tāpat kā es par savējo."