/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Nesen kārtējo reizi noskatījos pēdējās piecas britu slepenā dienesta aģenta Džeimsa Bonda sērijas filmas ar Danielu Kreigu. Kopš sevi spēju atcerēties, vienmēr patikušas spiegu filmas, seriāli un grāmatas. Ir uzburts tāds stilīgā mačo spiega tēls, kurš principā dzīvo sapņu dzīvi un laiku pa laikam vienkārši izglābj pasauli.
Vienmēr perfekti saģērbies, vienmēr viegli iereibis no sava leģendārā “shaken, not stirred” martini kokteiļa, vienmēr brauc ar ekskluzīvām luksusa klases mašīnām, sievietes maina tikpat bieži kā zeķes un vienmēr uzvar visus ļaunos. Un vēl, protams, viņam ir Anglijas karalienes dotas tiesības nogalināt, jo kurš gan vēlētos skatīties filmas, kurās Džeimss Bonds ļaundarus arestē un nolasa viņu tiesības.
Tā nu viņš viss tāds stilīgs ceļo apkārt pa visu pasauli, dzīvo pieczvaigžņu viesnīcās un likvidē pilnīgi visus naidniekus, kas stājas viņa ceļā. Turklāt šie ļaundari ir nevis kaut kādi parasti blēži, bet gan kriminālās pasaules ģēniji, kuri vēlas vai nu valdīt, vai pat pilnībā iznīcināt pasauli. Bet aģents 007 vienmēr pēdējā mirklī paspēj visu atrisināt. Bez viņa palīdzības, kopš pirmās Bonda filmas “Dr. No” 1962. gadā, pasaule būtu aizgājusi postā vismaz kādas 20 reizes.
Lūk, jā, izdzirdot vārdu “spiegs”, es automātiski iztēlojos tādu supertēlu no kino ekrāniem. Protams, realitāte ātri vien nosēdina atpakaļ: “Taksometra vadītāju Sergeju Sidorovu apsūdz par spiegošanu krievijas labā. Apsūdzības savāktā informācija liecina, ka Sidorovs ziņojis, kur un kad vedis militārpersonas.”
Spiegs. Taksometra vadītājs. Pa dienu viņš pārvadā pasažierus, bet naktīs vāc slepenu informāciju savas tēvzemes labā. Kā viņu sauc? Sidorovs. Sergejs Sidorovs. Slepenais aģents, kuram ir tiesības vadīt vieglo automašīnu.