Sofija divu mēnešu laikā pazaudēja visus savus mīļos

Kad ieejam telpā, kas reiz bijusi viesistaba, kur svētkos un jubilejās skanējušas bērnu čalas un pulcējušies radi un draugi, uz mirkli samulstam un pēkšņi visi vārdi kaut kur pazaudējas. Visu niecīgās istabiņas platību aizņem divas funkcionālās gultas, pa vidu šaura taciņa, pa kuru aizspraukties līdz logam, pie kura stāv mazs galdiņš ar smaržīgām sārtām peonijām, kas vienīgās šeit atgādina - ir jūnijs. Ir vasara. Ir dzīve. Kaut kur, tur ārā.