/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/06/20/16938519t1hea8c.jpg)
Draugi – jūs būtu gatavi paņemt kukuli? Nu tā, tīri teorētiski. Man viens draugs jautā. Ja kāds jums piedāvātu naudu par to, ka piekrītat veikt kādas nebūt ne pārāk likumīgas darbības, kas varētu viņam kaut kādā veidā palīdzēt. Šķiet, ka lielākā daļa cilvēku uz šādu jautājumu vienmēr atbild ar kategorisku “nē”. Bet, manuprāt, viņi pret citiem un arī pret sevi pašu nav līdz galam atklāti.
Lūdzu, nepārprotiet, negrasos sākt attaisnot kukuļņēmējus vai to devējus. Tomēr nevaram noliegt, ka šajā jautājumā ir kāda ļoti būtiska nianse. Proti – potenciālā kukuļa apmērs. Desmit eiro? Smieklīgi! Nekādā gadījumā. Simts eiro? Joprojām tieši tas pats. Tūkstotis? Nē taču, nenāk ne prātā sevi pārdot.
Desmit tūkstoši? Lai cik vilinoši arī izklausītos – nē, paldies. Simts tūkstoši? Protams, ka nē, bet vispirms tomēr pastāsti, kas tieši no manis tiktu prasīts – varbūt nemaz nav nekas TIK pretlikumīgs. Miljons? Nē, nu... Ja jau tāds daudzums cilvēku ikdienā pārkāpj likumus personīgā labuma gūšanai, tad kāpēc gan es arī nevarētu tikai šo vienu vienīgo reizīti? Neviens jau neuzzinās. Desmit miljoni? Ok – kurš jānogalina?
Citiem vārdiem sakot – cilvēki tik reti ņem kukuļus tāpēc, ka piedāvātie kukuļi ir pārāk bomzīgi. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem no ceļu policista varēja “tikt vaļā”, ieslidinot starp dokumentiem piečuku. Tolaik visi dzīvoja nabadzībā un tā nauda kādam varēja nozīmēt reālu iespēju nedēļu pabarot savu ģimeni.