Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
No Rendas ciema dodamies Usmas ezera virzienā, kur pa ceļam ir ieplānots apskatīt noslēpumaino Acleju. Ceļš ved gar Lielrendas muižas augļu dārzu. Ir agrs un neparasti saulains pavasara rīts, kas putnus ir padarījis trakus aiz laimes. Te simtiem dažādas putnu skaņas rada tādu troksni, ka mēs knapi dzirdam viens otru. Pēc brīža šķērsojam plašu lauku un celiņš pazūd mežā, kur 100 metru distancē pielasām pirmo atkritumu maisu pilnu ar iztukšotu alkohola taru. Mēs mežā esam ciemiņi un, cik mūsu spēkos, cenšamies aiz sevis dabu atstāt nevis tādu pašu, bet tīrāku.
Usmas ezera apkārtne var lepoties ar īpaši plašiem mežiem un tā ir reti apdzīvota. Iespējams, tam par iemeslu kalpo tas, ka tikko nokusis sniegs un mēs te esam pirms pavasara talkām,
tomēr visspilgtāk no šī divu dienu gājiena atmiņā paliks ciniskais kontrasts starp žilbinoši skaisto dabu un sirdi plosošo netīrību mežos, ceļmalās un ezera krastos.
Vietā, kur ceļš šķērso Dzelzāmurupīti, kāds bija izgāzis vismaz simts stikla pudeles, un, ja vien tās netiks savāktas, daba ar tām cīnīsies vairākus gadsimtus.
Tālāk daba kļūst aizvien mežonīgāka. Mans skaļais šķaudiens, kurš dažkārt nobiedē arī mani pašu, no pļavas iztramda, divas rubeņu vistas. Tas gan ir tikai minējums, jo rubeņu mammas nezinātājam viegli sajaukt ar medņu mammām vai rubeņu jaunuļiem. Mežā pazūd zaķis, pēc brīža stirna, un gaisā riņķo zosu bari. Netālu no mums ceļu pārskrien un apstājas milzīgs briedis, arī mēs sastingstam. Briedis ir labā noskaņojumā un jūtas droši, tāpēc mums ir iespēja viņu vērot. Pēc neilga laiciņa viņš mūs ir saskatījis un intensīvi osta gaisu, paiet pāris soļus mums pretī, atskārš, ka mēs esam cilvēki, strauji salecas un pazūd mežā.
Brieži acīmredzot te nav retums, jo pēc brīža redzam trīs briežu mammas ar diviem mazuļiem.
Brieži ilgi skrien paralēli ceļam, dodot mums iespēju apbrīnot šo dzīvnieku vieglumu un grāciju. Rodas priekšstats, ka tie skrien pa līdzenu parketa grīdu, nevis celmiem klātu izcirtumu.
Pēc brīža ceļš šķērso melnu lēni plūstošu upīti ar zemiem, ģeometriski precīzi veidotiem krastiem. Rūpīgāk ieskatoties, atklājas, ka upītes ūdens ir kristāldzidrs un tās tumšā kūdrainā gultne veido optisku ilūziju. Dodamies pret straumi, nolemjot, ka tā visticamāk sākas Aclejas avotos.
Gājiens pa dzīvnieku iemītajām taciņām ir viegls un ainavisks. Daba te ir savdabīga un noslēpumaina. Apmēram pēc 10 minūšu gājiena upīte pārvēršas par purvainu dīķīti, tomēr pēc neliela gabala turpinās atkal, met līkumu un pēkšņi beidzas. Straumes te vairs nav, un ūdens šķietami stāv. Negribas ticēt, ka tas arī viss, un pēc īsas izpētes tik tiešām atrodam vietu, kur kanāliņš atsākas. Rodas sajūta, ka mēs staigājam pa otro stāvu, jo soļi dobji atbalsojas kaut kur zemāk. Pusdienas saule ļauj mums ielūkoties nelielajiem dobumiem līdz pašam dibenam, no kurienes uz mums skatās dzidras, pat zilganas acis.
Avotos ir apstājies ne tikai ūdens, bet arī laiks, apkārt nedzird putnu dziesmas un tajos esošās kritalas izskatās kā pārakmeņojušās. Lai arī nedaudz biedējoši, tomēr šeit gribas palikt ilgāk. Līdzās, stāvs kā siena, izslējies kailais Abavas senlejas krasts, caur kura vērtīgajiem iežiem skalojas Aclejas avotu ūdens. Piecdesmit metrus no krasta virsotnes sākas karjers, kas tīkoja pēc šiem iežiem, tomēr tā izplešanos Aclejas virzienā apstādināja dabas liegums. Šodien karjera ūdeņos saimniekoja lauči, pīles un divi dusmīgi gulbji.
Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos: