Pirms sākat suņa apmācību, jādara viss iespējamais, lai kucēns izaugtu veselīgs un stiprs. To nosaka ne tikai pilnvērtīga barība, bet arī regulāra iepazīstināšana ar apkārtējo pasauli — pastaigas ar suni mītnes tuvumā, vēlāk — mežā.
Kā apmācīt suni? (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tieši pastaigu laikā kucēns ielāgo savu vārdu, iepazīst mājdzīvniekus. Šādi jāpanāk, lai 6 — 8 mēnešu vecumā kucēns atsaucas uz savu vārdu, zina savu vietu mājā, klausa saimnieka uzsaucienam, saprot un pilda komandas "nedrīkst", "šurp", "gulēt", "stāvēt", "vietā". Tātad šajā vecumā viņam jau jābūt apguvušam visas gan sadzīvē, gan medībās nepieciešamās iemaņas.
Apmācību pamato ar nosacījuma refleksu veidošanu, tāpēc komandām jābūt nemainīgām. Nepareiza ir šīs iemaņas mācīšana, ja kucēnam dod dažādas komandas, kuras nozīmē vienu un to pašu. Piemēram: "gulēt" un "gulties". Pret suni nevajag izturēties rupji — tā var ieaudzināt tikai neuzticību un bailes no saimnieka. Taču arī pārmērīga "apčubināšana" nav vēlama — suns iemācās neklausīt kā mājās, tā arī medībās.
Lai kucēns izaugtu par īstu medību suni, viņš jau no mazotnes jāņem līdzi pastaigās mežā, ļaujot patstāvīgi iepazīt dabu. Nekādā gadījumā nevajadzētu censties viņu turēt pastāvīgā tuvumā ar piesaukšanu. Ja kucēns uz laiciņu pazūd, viņu nevajag saukt vai īpaši meklēt. Vienkārši jāgaida vietā, kur viņš pazuda. Nepaies ne ilgs laiks, kad kucēns saimnieku atradīs pats. Tieši tādā veidā nostiprinās instinkts atgriezties vietā, kur viņš izlaists no automašīnas vai izgājis no mājas. Savukārt saukšana nākotnē var ietekmēt suņa meklēšanas diapazonu — šāds suns kļūst piesardzīgs, regulāri atgriežas pārbaudīt saimnieka klātbūtni.
Kucēns laikus jāpieradina pie kaklasiksnas un pavadas. Svarīga ir arī suņa attieksme pret šāvienu. Tomēr, radinot kucēnu pie šāviena, nedrīkst šaut viņam ļoti tuvu, nekādā gadījumā pāri viņam.
Pieradināšana pie šāviena ietilpst medību suņa dresēšanas kompleksā, kura laikā suņi pierod iet līdzi saimniekam, pēc komandas gulēt, sēdēt, atbilstoši pamatuzdevumam medībās meklēt medījumu, rādīt to ar stāju, izcelt, atrast un pienest kā no sauszemes, tā arī no ūdens.
Dresūras pamatmetodes: uzslava, piespiešana un aizliegums
Suni uzslavē, ja viņš izpildījis komandu vai paklausījis signālam. Piemēram, saimnieks devis komandu "šurp", un suns pienāk un apsēžas. Šādā brīdī suni jāatalgo ar gaļas gabaliņu vai citu kārumu, jāpaglauda un jāuzslavē mutiski.
Piespiešanu izmanto tikai tajos gadījumos, ja suns saprot komandu vai signālu, taču atsakās to izpildīt. Piespiešana pieļaujama, ja suns nav klausījis atkārtoti jau draudīgā balsī izteiktai komandai. Piespiešanas metodes — rāviens aiz pavadas, sitiens ar pletni, žagaru. Šo metodi nedrīkst pārspīlēt vai izmantot bieži.
Aizliegums — iedarbība uz suni, lai panāktu saimniekam nevēlamu darbību izbeigšanu, piemēram, mājdzīvnieku trenkāšanu, lieku riešanu, barības ņemšanu bez atļaujas, nokārtošanos nevēlamā vietā. Šim nolūkam izmantojama komanda "nedrīkst". Ja suns komandai neklausa, pieļaujama šīs komandas apvienošana ar sāpju radīšanu dzīvniekam. Bezierunu paklausīšana komandai "nedrīkst" ir viena no svarīgākajām iemaņām, kas jāapgūst medību sunim.
Bieži vien medībās ar dzinējiem azartiski suņi aizraujas ar medījuma vajāšanu un uz laiku zaudē kontaktu ar mednieku. Gandrīz vienmēr suns atgriežas vietā, no kuras palaists. Ja mednieks spiests šo vietu pamest, ieteicams tur, kur suns izkāpis no transportlīdzekļa, atstāt kaut ko no sava apģērba un kādu gardumu. Apģērbs suni "piesaistīs" un neļaus aizklīst tālu no pazušanas vietas.
Medībās nedrīkst ļaut sunim plucināt medījumu, medījuma apstrādes laikā nav ieteicams barot suni ar jēlu gaļu, jo tā suns var invadēties ar trihinellām vai lenteni.