Nav nekādu šaubu, ka ātruma režīma ievērošana ir jākontrolē. Taču tas ir jādara likumā noteiktajā kārtībā. Šobrīd visi lēmumi, kur pārkāpums fiksēts ar fotoradaru, ir pretlikumīgi. Līdz ar to visi lēmumi ir pārsūdzami. Vispirms tiks sniegts juridisko problēmu apskats, bet pēc tam apraksts par lēmumu pārsūdzēšanas kārtību, kā arī sūdzības un pieteikuma tiesā paraugs (lēmuma pārsūdzēšana ir bez maksas, turklāt sods nav jāmaksā līdz sūdzības izskatīšanai).
Saskaņā ar likumu ir jāsoda pārkāpumu izdarījušais vadītājs, nevis transportlīdzekļa īpašnieks.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 149.8 p. skaidri un gaiši ir teikts, ka «uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam».1 Valsts policijas mājaslapā ir ievietots raksts ar nosaukumu «Informācija par fotoradariem». Apakšnodaļā «Saukšana pie administratīvās atbildības» norādīts: «Kad pārkāpums tiek fiksēts, pie administratīvās atbildības tiek saukts transportlīdzekļa vadītājs.» Diemžēl realitātē vainīgais vadītājs netiek ne noskaidrots, ne sodīts. Vainīgā vadītāja vietā pretlikumīgi tiek sodīti tikai t/l īpašnieki.
No LAPK 149.8 p. skaidri un nepārprotami izriet, ka policijai pēc foto un transportlīdzekļa reģistrācijas numura ir jānoskaidro transportlīdzekļa vadītājs un jāsoda tas. PoliScan fotoradars nodrošina iespēju fiksēt vadītāju (lietošanas instrukcijas 4.1. pkt.). Gan radara ražotājvalstī Vācijā, gan tepat kaimiņos Lietuvā noskaidro un soda pārkāpumu izdarījušo vadītāju.
Līdzīgs viedoklis ir izteikts LR tiesībsarga R.Apsīša 07.09.2009. atzinumā Nr. 6-8/805. Arī jaunais tiesībsargs J.Jansons, atzīstot, ka esošais regulējums ļauj sodīt tos, kuri nav izdarījuši pārkāpumu, aicina grozīt sodīšanas kārtību. Līdzīgās domās ir arī Latvijas automoto biedrība (LAMB) un sabiedriskais politikas centrs «Providus». Neskatoties uz klajo pretlikumību, tiesībsargs J.Jansons šodien sniedza informāciju, ka atbildīgā Saeimas komisija viņa iesniegtos grozījumus ir noraidījusi.
Kā pareizi un likumīgi jāsoda par fotoradaru fiksētajiem pārkāpumiem?
Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu ir jānoskaidro un jāsoda pārkāpumu izdarījušais vadītājs. Vienkārši tas ir tajā gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašnieks un fotoattēlā redzamais vadītājs ir viena un tā pati persona. Šādā gadījumā policija salīdzina datubāzē esošo īpašnieka foto un fotoattēlā redzamo foto. Ja līdzība ir acīm redzama, tad pieņem lēmumu attiecībā uz šo personu un nosūta lēmumu tai.
Savukārt, ja attēli nav līdzīgi, pilnīgi atšķiras vai īpašnieks/turētājs ir juridiska persona, tad policijai ir jānoskaidro braukušā vadītāja personība. Ceļu satiksmes likuma (CSL) 20. p. 5. d. transportlīdzekļa īpašniekam uzliek pienākumu sniegt ziņas par personu, kura vadīja auto pārkāpuma konstatēšanas brīdī. Gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašnieks nesniedz informāciju, viņam piespriež naudas sodu LVL 30,00-100,00 saskaņā ar LAPK 149.4 p. 9. d.
Protams, ka likuma prasību izpilde šajā gadījumā ievērojami paildzinātu soda piemērošanu un radītu papildu slodzi administratīvajiem resursiem. Taču pilnīgi absurda ir esošā situācija, kur ar prettiesiskām metodēm mēģina apkarot pārkāpumus. Tomēr es sliecos domāt, ka iemesls ir cits. Vainīgā vadītāja identificēšana pēc fotoradara fotoattēla ietver sevī privātās dzīves aizsardzības aspektu, kas aktualizē jautājumu par brīdinājuma zīmi pirms katra fotoradara, kā tas ir redzams, braucot cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai u.c. Šajās valstīs šādā veidā tiek panākts mērķis – uzlabot satiksmes drošību. Savukārt Latvijā tas būtu pretrunā ar privātuzņēmuma biznesa plānu iegūt maksimālu peļņu.
Kā savu rīcību attaisno policija?
Policija savu rīcību mēdz attaisnot ar CSL 43.6 p. 5. d., kura paredz, ka protokolu-lēmumu triju dienu laikā nosūta transportlīdzekļa īpašniekam/turētājam. Taču, pirmkārt, šajā pantā nekas nav teikts, ka policijai ir tiesības lēmumā kā pārkāpēju norādīt kādu citu, nevis LAPK 149.8 p. norādīto vadītāju, kurš izdarījis pārkāpumu.
Otrkārt, CSL 43.6 p. 5. d. ir acīmredzami neloģiska, jo lēmums par sodīšanu kā jebkurš administratīvais akts ir jāsūta personai, attiecībā uz kuru tas pieņemts - šajā gadījumā vainīgajam vadītājam. Līdz ar to ir acīmredzams, ka šis CSL pants ir jāprecizē. Šādus CSL grozījumus iesniedza LR tiesībsargs, kura priekšlikums tika noraidīts.
Fotoradari arī kļūdās, turklāt PoliScan ir Vācijas juristu un tiesnešu viskritizētākais fotoradars no 36 Vācijā lietotajiem
Fotoradars sastāv no divām atsevišķām iekārtām – fotoaparāta un radara. Tas, ko redz fotoaparāts, nemaz nenozīmē, ka to pašu redz radars. Eiropas lielākā autokluba (ADAC) mājaslapā www.adac.de atrodams raksts ar nosaukumu «Blitzer PoliScan in der Kritik».2 ADAC juristu un tiesnešu konferencē par fotoradariem tika runāts par prasībām fotoradariem attiecībā uz 36 dažādiem fotoradaru iekārtu veidiem. Tika runāts par to, ka nav nekādas garantijas tam, ka mērījums attiecas uz konkrētu transportlīdzekli. No 36 iekārtām vislielāko kritiku izpelnījās tieši PoliScan, jo radars nav precīzs, ja uz bildes ir redzamai divi vai vairāki transportlīdzekļi (šādā gadījumā mērījumu precizitāti nevarot garantēt). Problēma esot tajā, ka foto tiek uzņemts vairākus metrus pēc mērījuma veikšanas.
Šī ir atbilde, kā rodas daudzie piemēri no visas pasaules, kur vecām automašīnām, kuras «kopš dzimšanas» nespēj braukt ātrāk par 100 km/h, tiek atsūtītas fotogrāfijas un soda kvītis par ātrumu > 200 km/h – radars nofiksē superbaiku, bet, kad ieslēdzas fotoaparāts, superbaiks jau ir «izlidojis no kadra».
Šajā foto ir redzams PoliScan fotoattēls, kur Latvijā tika sodīts autobusa īpašnieks:
Fotoattēlā blakus autobusam redzams cits t/l, kurš turklāt ir nedaudz priekšā autobusam. Šādā situācijā ir šaubas par to, kuru t/l nofotografē fotoaparāts, bet kuram ātrumu nomēra radars. Lai izslēgtu šādas kļūdas, kā pierādījumu nedrīkst izmantot fotoattēlus, kuros ir redzams vairāk par 1 transportlīdzekli (starp citu, visos PoliScan lietošanas instrukcijā esošajos fotoattēlos ir redzams tikai 1 t/l, turklāt pilnībā). Šādu fotoattēlu izmantošana ir aizliegta arī saskaņā ar PoliScan lietošanas instrukcijas 8.3. pkt., kurā ir norādīti arī citu veidu fotoattēli, kurus nedrīkst izmantot kā pierādījumu.
Man ir pamatotas aizdomas, ka ar fotoattēliem lēmuma sagatavošanas gaitā notiek manipulācijas. Uz šā paša lēmuma pamata parādīšu, kā citā gadījumā blakus esošo transportlīdzekli vienkārši izgriež ārā (crop funkcija), lai nerastos šaubas, ka ātrums ir fiksēts tieši autobusam (šos abus lēmumus pārsūdzējām šeit minēto iemeslu dēļ). Šaubas radīja tieši fakts, ka parasti visos fotoattēlos t/l ir redzami gandrīz pilnībā (autobusi un kravas t/l redzami vairāk par 60%), bet konkrētajā gadījumā - tikai pati priekša:
Vitronic radari ir vienīgie lāzerradari Latvijā. Tomēr, lai arī tie pretendē uz precizitāti, salīdzinājumā ar doplera tipa radariem, tas negarantē, ka tie ir nekļūdīgi. Kāda žurnāla publikācijā tika apskatīts kāds ADAC pētījums. Tajā ar atkārtotiem mērījumiem tika konstatēts, ka lāzerradars pat stāvošām automašīnām uzrāda ievērojamu ātrumu – 20-40 km/h, ja radara darbības zonā ir cits transportlīdzeklis. Tika konstatēts, ka mērījumus ietekmē pat automašīnas krāsa.
Fotoradaru tiesiskais regulējums ir trūcīgs
CSL 43.4 p. nosaka, ka braukšanas ātruma ievērošanu kontrolē ar tam paredzētām mērierīcēm. CSL 43.6 p. 1. d. nosaka, ka Ministru kabinets nosaka fotoiekārtu lietošanas kārtību. 22.08.2006. Ministru kabineta noteikumi Nr. 694 «Tehnisko līdzekļu (fotoiekārtu vai videoiekārtu) izmantošanas kārtība» ar dažiem punktiem uz puslapas neregulē gandrīz neko.
Piemēram, Vācijā katram portatīvajam fotoradaram, kuru uzstāda privātpersona, līdzi dodas amatpersona, kura kontrolē radara izvietošanu un iestatīšanu atbilstoši ātruma režīmam dotajā vietā.
Visbeidzot, 09.01.2007. MK noteikumi Nr. 40 «Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu» nosaka, ka ātruma mērīšanas ierīces ir pakļautas metroloģiskajai kontrolei un radariem tā veicama reizi gadā. Praktiski verificēšana tikai konstatē faktu, ka sterilos apstākļos radars precīzi nosaka ātrumu. Tas arī diemžēl viss.
Fotoradaru izvietošana
Valsts policijas interneta mājaslapā attiecībā uz fotoradaru izvietošanu ir norādīts: «Radaru izvietošanā ģeogrāfiskie kritēriji nebūs galvenie – radari tiks izvietoti bīstamo ceļa posmu vietās – tur, kur notiek avārijas ar bojāgājušajiem un cietušajiem, kā arī potenciāli bīstamajās vietās, lai šādas avārijas nepieļautu.»3 Taču minētais ir tālu no patiesības. Piemēram, katru dienu fotoradari stāv uz Krasta ielas zem Salu tilta virzienā uz centru un pirms Dienvidu tilta virzienā uz Rumbulu. Šajās vietās nekad nenotiek avārijas, kur nu vēl ar bojā gājušajiem, un tās nav potenciāli bīstamas vietas, jo pretējā virziena satiksme ir norobežota ar metāla nožogojumu, kustība notiek trīs joslās, gan ceļš, gan apkārtne ir labi pārskatāma, blakus nav ne skolu, ne bērnudārzu. Praktiski šajās vietās atļautajam ātrumam jābūt 70 km/h, nevis 50. Taču šīs vietas ir ļoti pateicīgas no biznesa viedokļa, jo satiksme ir intensīva un šajās vietās katrs normāls un pieredzējis vadītājs tīri instinktīvi brauc ātrāk par neloģiskajiem 50 km/h. Turklāt šīs vietas ir pateicīgas ar to, ka ceļa zīmju režīmu nepārzinošie bieži nepamana 70 km/h zīmes darbības beigas, jo to liedz pa 1.joslu braucošie autobusi un kravas t/l (zīmes nav izvietotas virs katras joslas, kā tam vajadzētu būt). Arī tas, kā fotoradari tiek slēpti, pat naivajiem sagrauj pēdējās ilūzijas, ka fotoradariem ir kaut kāds sakars ar satiksmes drošību.
Kāds tiesnesis Vācijā pirms aptuveni gada pat atteicās sodīt ātruma pārkāpējus, jo fotoradari «nevis palielina drošību, bet izspiež naudu no braucējiem».4
Soda iekasēšana par +1 km/h ir vistīrākā naudas raušana, kam nav ne mazākā sakara ar satiksmes drošību, kā rezultātā var tikt sodīti daudzi pārkāpumu neizdarījušie
24.01.2012. preses konferencē E.Zivtiņš solīja, ka «fotoradaru nemākulīgu izvietošanu drīz novērsīsim», aizbildinoties ar «cilvēcīgo faktoru». Šajā pašā preses konferencē viņš paziņoja, ka apdzīvotās vietās sāks sodīt no 54 km/h (54 mīnus kļūda 3 km/h, sods par pārsniegtu 1 km/h). Vispirms atcerēsimies, ka iepirkuma laikā publiski izskanēja informācija, ka par +1 km/h nesodīs, kas būtiski maina aprēķinus par potenciālajiem ienākumiem un ietekmē pretendentu loku. Taču jau tad nekorektā un necaurspīdīgā iepirkuma gaita radīja pārliecību, ka tas ir šaura pietuvināto loka biznesa projekts un ilgi nebūs jāgaida sodīšana no +1 km/h.
Taču atgriežoties pie «cilvēciskā faktora». Lielākā daļa uz Latvijas ceļiem esošo t/l nav aprīkoti ar kruīzkontroli. Šāda sodīšana par tik niecīgu pārkāpumu (sods ir vienāds par pārkāpumu līdz 20 km/h) jau ir novedusi pie tā, ka daudzu vadītāju uzmanība ir piekalta spidometram, nevis uz ceļa notiekošajam, kas rada reālus draudus satiksmes drošībai. Turklāt pēc šā paziņojuma var redzēt, ka daudzi fotoradariem brauc garām ar rezervi – 45 k/h, kur uz Krasta ielas atļauti 50 km/h, bet vajadzētu būt 70 km/h.
Taču pats traģiskākais šajā sakarā ir neko nepārkāpušu vadītāju sodīšana spidometru rādījumu dēļ. Spidometri reti rāda patieso braukšanas ātrumu, jo to rādījumus ietekmē riepas (pat to nodilums), spiediens tajās, atmosfēras temperatūra, ceļa segums u.c. faktori. Eiropas Padomes 1975.gada 26.jūnija Direktīva 75/443/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu atpakaļgaitu un spidometra ierīci paredz spidometra rādītāju pārbaudi konkrētos apstākļos (līdzīgi tas ir ar atšķirībām ražotāja uzrādītajos degvielas patēriņa rādītājos, kuri praktiski nekad neatbilst reālajiem).
Latvijā spidometru verifikācijas pienākums Nacionālajā metroloģijas centrā nav noteikts. Tādējādi, piemēram, ja pie atļautajiem 50 km/h vadītājs ir uzstādījis kruīzkontroli uz 50 km/h, tad a/m patiesais ātrums var būt 55 km/h. Tādā gadījumā sods tiek piemērots, kaut arī nav izdarīts administratīvais pārkāpums. LAPK 9.p. par vainojamu atzīst nodomu vai neuzmanību, kuru vadītājs šajā gadījumā nav pieļāvis. Lai izvairītos no šādu neko nenoziegušos vadītāju sodīšanas, robežu vajadzētu noteikt tikai ar + 10 km/h. Pēc E.Zivtiņa paziņojuma sekoja CSDD likumprojekts par naudas soda nepiemērošanu par ātruma pārsniegšanu līdz 10 km/h. Ja šādi grozījumi tiks pieņemti, tas visu atrisinātu, bet pieļauju, ka fotoradaru biznesa intereses šo iniciatīvu nogremdēs.
Nobeiguma vietā – risinājums, kurš varētu piespiest pārtraukt nelikumības.
Ņemot vērā esošo prettiesisko sodīšanu privātā biznesa interesēs, kā arī nevēlēšanos esošajā situācijā kaut ko mainīt, man radās ideja par praktisku risinājumu – visi lēmumi ir jāpārsūdz kā nelikumīgi, kam būs sekojošs rezultāts. Lēmumu ir izdevīgi pārsūdzēt, jo par pārsūdzēšanu nekas nav jāmaksā, bet sods nav jāmaksā līdz sūdzības izskatīšanai. Tādējādi ne PoliScan, ne budžets ilgi, pat vairākus gadus nesaņems piespriesto soda naudu (administratīvajā rajona tiesā kā 1.instances tiesā lietu izskatīšanas sākšana ir jāgaida vismaz 1-2 gadus). Ja sūdzības tiks iesniegtas masveidā, tad naudas plūsma ievērojami apsīks, bet sūdzību izskatīšana paralizēs Prevencijas pārvaldes darbu.
Turpmāk detalizētāk par pretlikumīgo lēmumu pārsūdzēšanu.
1. Kas drīkst iesniegt sūdzību?
Saskaņā ar LAPK5 279. p. lēmumu var pārsūdzēt persona, par kuru tas pieņemts. Te ir tā lielā sākumā minētā problēma, ka vainīgais vadītājs netiek noskaidrots, lēmumā neviena persona netiek norādīta, bet pats lēmums par piespriesto sodu tiek nosūtīts t/l īpašniekam, nevis pārkāpējam. Latvijā tiesu praksē šobrīd īpašniekam tiek liegtas tiesības pārsūdzēt nelabvēlīgu administratīvo aktu. Tāpēc lēmums jāpārsūdz kādai fiziskai personai, kura vadīja t/l, vai kādai cita fiziskai personai.
2. Vai par sūdzības iesniegšanu ir jāmaksā?
Saskaņā ar LAPK 280.p. 3.d. par lēmuma pārsūdzēšanu valsts nodeva netiek iekasēta. Arī par pieteikuma iesniegšanu administratīvajā tiesā par piespriesto naudas sodu valsts nodeva nav jāmaksā.
3. Kāds ir pārsūdzēšanas termiņš?
Lēmumos ir norādīts, ka tos drīkst pārsūdzēt viena mēneša laikā no spēkā stāšanās dienas. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (APL) 70. pantu lēmums stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam. Vienkāršošanas nolūkos labāk to pārsūdzēt mēneša laikā no lēmuma sastādīšanas datuma.
4. Kādai jābūt sūdzībai?
APL 78.pants (Iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu) nosaka:
«(1) Iesniegumā par administratīvā akta apstrīdēšanu norāda:
1) kuru administratīvo aktu apstrīd;
2) kādā apjomā administratīvo aktu apstrīd;
3) lūgumu.
(2) Iesniegumā par administratīvā akta apstrīdēšanu var norādīt arī administratīvā akta apstrīdēšanas motīvus.»
Tātad sūdzībā nav jānorāda nekādi motīvi, pietiek norādīt, ka nepiekrīt lēmumam. Šeit ir paraugs sūdzībai, kuru var aizpildīt datorā vai izdrukāt un aizpildīt ar roku. Sūdzība jāparaksta un jāiesniedz adresātam pret parakstu pašā iestādē, kā elektroniski parakstītu dokumentu vai ar ierakstītu pasta sūtījumu.
5. Vai piespriestais sods ir jāmaksā līdz sūdzības izskatīšanai?
APL 80. p. 1. d. nosaka, ka iesniegums par lēmuma apstrīdēšanu aptur tā darbību. Līdz ar to piespriestais naudas sods nav jāmaksā, ja sūdzība ir iesniegta termiņā. Ja uz sūdzību saņemto lēmumu pārsūdz administratīvajā rajona tiesā, tad saskaņā ar APL 185. p. 1. d. lēmums nestājas spēkā un sods nav jāmaksā līdz brīdim, kad stājās spēkā spriedums ar galīgās instances nolēmumu. Šobrīd administratīvās tiesas ir tik noslogotas, ka tas noteikti nebūs ātrāk par trim gadiem.
6. Pieteikums tiesai
Kad policija izskata sūdzību, par to ir jānoformē lēmums rakstveidā (1 mēneša laikā) un jānosūta iesniedzējam. Tieši šis lēmums jāpārsūdz administratīvajā rajona tiesā 1 mēneša laikā.
APL 186.pants nosaka šādu pieteikuma formu un saturu:
«(1) Pieteikumu iesniedz rakstveidā.
(2) Pieteikumā norāda:
1) tās tiesas nosaukumu, kurai iesniegts pieteikums;
2) pieteicēja, kā arī viņa pārstāvja, ja pieteikumu iesniedz pārstāvis, vārdu, uzvārdu un dzīvesvietu, kā arī citu adresi (ja tāda ir), kurā persona ir sasniedzama. Ja pieteicējs vai viņa pārstāvis ir juridiskā persona, norāda tās nosaukumu, reģistrācijas numuru, ja tāds ir, un juridisko adresi;
3) iestādes nosaukumu un adresi;
4) pieteikuma pamatu un pierādījumus, ja tādi ir viņa rīcībā;
5) prasījumu;
6) prasījuma summu, ja tajā ietverts prasījums atlīdzināt zaudējumus;
7) pieteikumam pievienoto dokumentu sarakstu, ja tādi ir pievienoti;
8) pieteikuma sastādīšanas vietu un laiku.
(3) Pieteikumā var norādīt:
1) atbildētāju, institūciju, kura to pārstāv, un tās adresi;
2) prasījuma summu, ja pieteikumā ietverts prasījums atlīdzināt personisko kaitējumu;
3) citas ziņas, kas var būt svarīgas lietas izskatīšanai;
4) viedokli par lietas izskatīšanu rakstveida procesā.
(4) Pieteikumu paraksta pieteicējs vai viņa pārstāvis. Ja pieteikumu pieteicēja vārdā iesniedz pārstāvis, viņš pieteikumam pievieno attiecīgu pilnvaru vai citu dokumentu, kas apliecina pārstāvja pilnvarojumu iesniegt pieteikumu.»
Šeit ir paraugs pieteikumam tiesai, kuru var aizpildīt datorā vai izdrukāt un aizpildīt ar roku. Sūdzība jāparaksta un jāiesniedz adresātam pret parakstu tiesā, kā elektroniski parakstītu dokumentu vai ar ierakstītu pasta sūtījumu.
Attiecībā uz motivāciju tā ir atkarīga no katra konkrēta lēmuma argumentiem. Argumenti var būt dažādi. Piemēram, ceļa zīme bija aizsnigusi (publiski izskanējušais gadījums par Garkalni) vai fotoattēls PoliScan radara lietošanas instrukcijā ir norādīts kā nederīgs pierādījums. Paraugā tāpēc minēšu tikai vienu variantu.
7. Vai vajadzīgs pārstāvis?
Administratīvajā procesā pastāv objektīvās izmeklēšanas princips, kas teorētiski ir pretstats sacīkstes principam civilprocesā. Saskaņā ar APL 103. p. 2. d. tiesa administratīvajā procesā pati objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu. Tāpēc šajās salīdzinoši maznozīmīgajās lietās nav nepieciešamas ne pārstāvis, ne arī pašam jāiet uz tiesu (pieteikumā norādot, ka piekrīt rakstveida procesam). Tādējādi praktiski šāds process neko nemaksā.
Atsauces:
1) http://www.vp.gov.lv/?id=616&topid=616&said=615
2) http://www.adac.de/infotestrat/ratgeber-verkehr/verkehrssuenden-auswirkungen/verkehrskontrollen-messfehler/default.aspx?ComponentId=103194&SourcePageId=48432
3) http://www.vp.gov.lv/?id=616&topid=616&said=615
4) Vācijas tiesnesis atsakās sodīt ātruma pārkāpējus. Pieejams: http://www.tvnet.lv/auto/jaunumi/353768-vacijas_tiesnesis_atsakas_sodit_atruma_parkapejus (aplūkots 11.11.2010.)