Par šīm lietām parasti visi klusē...

Atcerēsimies, piemēram, kā E.Zivtiņa laikā tika sludināts, ka fotoradari visas problēmas atrisinās. Kas notika realitātē? Fotoradari tika salikti vietās, kur nekad neviens bojāgājušais vai pat cietušais nav bijis, un situācija nemainījās vai pat pasliktinājās.

Šīs satraucošās tēmas kontekstā piedāvāju parunāt par lietām, par kurām tiek klusēts vispār, un par risinājumiem, kuri sen pieejami, bet Latvijā netiek apspriesti, jo pretēji fotoradariem nenes peļņu. Autora skatījums balstās gan profesionālajā pieredzē (kā satiksmes jurists esmu piedalījies daudzu CSNg lietu izskatīšanā visās instancēs, kā arī ikdienā strādāju ar ļoti daudziem citiem ar ceļu satiksmi saistītajiem aspektiem), gan arī novērojumos Latvijā un daudzās citās valstīs, piedaloties ikdienas satiksmē gan ar auto, gan motociklu, gan motorolleru, gan velosipēdu, gan arī kājām.

Sodu palielināšana neko nav mainījusi un pie esošās iesaistīto iestāžu attieksmes nemaz nevar mainīt.

Jau daudzus gadus tiek palielināti sodi. Tāpat arī nākotnē kā galvenais ierocis cīņā par bojāgājušo un cietušo skaita samazināšanu tiek minēta sodu palielināšana un panaceja - fotoradars.

Taču līdz šim nav redzēts neviens pierādījums, ka sodu palielināšana kaut ko būtu uzlabojusi.

Gluži pretēji - statistika rāda, ka sodu palielināšana nav devusi cerētos rezultātus. Un pastāvošajā situācijā tas ir likumsakarīgi.

Dažas būtiskas lietas tiek pilnībā ignorētas.

Pirmkārt, palielinot sodus, tiek aizmirsts, ka ne jau soda lielums, bet gan tā neizbēgamība kaut ko var mainīt. Visi, kas ir braukuši uz Igauniju, ir pamanījuši, ka aiz robežas pēkšņi visi ievēro CSN. Tas tāpēc, ka visi lieliski zina, ka no Igaunijas ceļu policistiem nevar atpirkties. Kas Latvijā? Vasarā Rīgā pie savas dzīvesvietas katru dienu redzu šādu ainiņu. Dzīvojamā zona, atļauts braukt ne ātrāk par 20 km/h. Iela plata un labi pārredzama. Vismaz puse vadītāju brauc ar 50 km/h. Policijas ekipāža ķer pārkāpējus. Vienam pārkāpējam protokolu raksta kādas 20 minūtes. Taču katra otrā auto vadītājs iekāpj policijas auto, kamēr otrs policists izkāpj uzsmēķēt... un

jau pēc pusminūtes vainīgais vadītājs smaidīgs ar visiem dokumentiem lec ārā, skrien atpakaļ uz savu auto un brauc tālāk, kā grib.

Un tas viss notiek, nemaz neslēpjoties, vairāku daudzdzīvokļu namu redzeslokā.

Iespējams, ka viens no radikālākajiem risinājumiem būtu Gruzijas variants – visu ceļu policiju izformēt un sākt no nulles. Taču vispirms jāsāk ar pazemojošo atalgojumu, par kuru jau rakstījām.

To var izdarīt, piemēram, 3 reizes samazinot ceļu policistu skaitu, bet atlikušajiem uz tā rēķina 3 reizes palielinot atalgojumu. Iespējams, mums tiešām ir par daudz ceļu policistu. Piemēram, šovasar ar auto aizbraucu līdz Monako caur Lietuvu, Poliju, Čehiju, Austriju, Itāliju un atpakaļ caur Franciju, Šveici un Vāciju. Redzēju tikai vienu ceļu policijas ekipāžu ceļa malā Francijā. Atgriežoties Latvijā, posmā no robežas līdz Rīgai - 3 ekipāžas paslēpušās krūmos. Vadībai jāsāk domāt un plānot resursus racionāli.

Piemēram, vasarā reiz viena brauciena laikā pa Jūrmalas šoseju krūmos redzēju noslēpušos 4 motociklu posteņus.

Tā ir bezjēdzība, kura pilnībā jāaizstāj ar fotoradariem. Tajā pašā laikā Rīgas centrā uz CSNg vietām divas stundas jāgaida, kad kāds pa sastrēgumiem ar auto atbrauks (kaut tam piemērotāk būtu izmantot skūterus un velosipēdus (tas palīdzētu uzlabot policistu fizisko sagatavotību).)

Otrkārt, kāda nozīme, vai bezdarbniekam vai aplokšņu algas saņēmējam piespriež EUR 100 vai 1000 lielu naudas sodu, ja viņš nevar samaksāt ne vienu, ne otru. Turklāt sodi ir vienādi gan nabagam, gan miljonāram. Nabags nevar samaksāt EUR 100, bet miljonārs pasmīn par 1000. Abos gadījumos soda mērķis netiek sasniegts. Šīm abām situācijām sen jau ir risinājumi. Piemēram, ja aplokšņu algas saņēmējs nesamaksā naudas sodu, tad to aizstāj ar tiesību atņemšanu.

Bet turīgie ir jāsoda proporcionāli to mēneša ienākumiem.

Piemēram, Vācijā par noteiktu promiļu skaitu piespriež sodu divu mēnešu ienākumu apmērā (tad jutīs gan tie, kuri saņem EUR 500 mēnesī, gan tie, kuri saņem EUR 50 000 mēnesī). Latvijā ir arī tāda braucēju kasta, kurai nav ienākumu, toties ir ļoti dārgi auto. Šādos gadījumos varētu izvērtēt dažādus risinājumus. Piemēram, pirmais, kas iešāvās galvā, - glauno auto novietot maksas stāvvietā, līdz sods, piemēram, 20% no auto vērtības, tiks nomaksāts (tad uzradīsies nauda ne tikai auto, bet arī sodam un, iespējams, arī nodokļiem). Ja auto īpašnieks ir cita persona, tad auto atdod īpašniekam, bet sods paliek piesaistīts auto.

Treškārt, liela problēma ir braukšana alkohola reibumā. Diemžēl daudziem ir apziņa, ka mūsu ceļu policisti palīdzēs tikt cauri sveikā. Šī tēma ir ļoti svarīga, tāpēc par alkohola reibumu atsevišķi nākamajā punktā.

Tehnoloģijas jau sen ļauj atstāt jēdzienu «dzērājšoferis» bez satura.

Ir stāvoklis, kad neatkarīgi no soda lieluma daži neapjēdz, ko dara. Piemēram, alkoholiķis, kurš visu nodzēris, nav spējīgs domāt. Kad atskurbst, viņam ir vienalga, vai sods ir 100, 1400 vai 1 000 000, jo viņš nav spējīgs samaksāt nevienu no šīm summām. Dažreiz arī normāli cilvēki, kad iedzer, nesaprot, ko dara. Šeit arī nav nozīmes sodiem un to lielumiem. Ir arī kategorija, kuriem zemapziņā ir iesakņojusies pārliecība, ka ar policistu varēs «sarunāt» sastādīt protokolu kā velobraucējam (par ko nav paredzēta tiesību atņemšana un administratīvais arests, arī naudas sodi daudz mazāki).

Sodi un to bargums nekad nav atturējuši un pēc būtības nevar atturēt kādu sēsties pie stūres. Diemžēl – arī dzērumā.

Taču iekārta kā Zviedrijā vai komerctransportā, kura neļauj iedarbināt auto, ja vadītājs ir iereibis, gan atturētu.

Tātad, ja reiz savādāk nemākam nebraukt dzērumā, Latvijā ir jāpieņem likums, ka visiem auto ir jābūt aprīkotiem ar alcolock. Izmaksas ir smieklīgas, salīdzinot ar auto iegādes un ekspluatācijas izdevumiem, kā arī ieguvumu (aprēķināts, ka viena cilvēka bojāeja Latvijai nodara zaudējumus EUR 500 000, nemaz nerunājot par naudas izteiksmē neizsakāmām sāpēm, ko tas sagādā tuviniekiem).

Protams, kāds uzreiz ierunāsies, ka vienmēr jau var paprasīt kādam, kurš ir skaidrā, iepūst. Ceru, ka lielākā daļa šādam lūgumam pateiktu nē. Ja nu kāds atrodas, tad šis skaidrā esošais, kurš apzināti sūta slepkavot dzērušu vadītāju, ir jāsoda daudz bargāk par pašu dzērājšoferi. Turklāt šī iekārta pēc laiciņa var noslāpēt motoru, ja pēc atkārtotas iepūšanas pieprasīšanas tas netiek izdarīts. Te gan jāmaina prioritātes, jo, kamēr šī joma ir padarīta par naudas sodu iekasēšanas un maksas stāvvietu biznesu, nebūs politiskās gribas alcolock ieviešanai.

Atļautais braukšanas ātrums.

Autors jau ir izteicis savu viedokli par to, kā būtu veicama ātruma režīma ievērošana Latvijā.

Taču būtiski ir atspēkot pāris mītus. Šobrīd nevienam nav noslēpums, ka Vitronic fotoradari savulaik tika ieviesti ar mērķi pelnīt naudu (visi radari tika izvietoti vietās, kur visi brauc ātrāk par atļauto, bet nekad vai ļoti reti notiek CSNg un nav bojāgājušo, piemēram, Krasta iela Rīgā). Šajā peļņas gūšanā privātā uzņēmuma labā Valsts policija visos līmeņos bija tik ļoti ieinteresēta, ka ceļu policistiem tika atņemti radari. Tas noveda pie jau sen neredzētām ainām – motocikli ar atlocītiem numuriem brauca neredzētos ātrumos, jo vairs nebija neviena, kas viņus varētu sodīt. Tāpat daži auto sāka pārvietoties neredzētos ātrumos. Tas tāpēc, ka, saņemot foto ar lēmumu, nevarēja piemērot tiesību atņemšanu un uzskaites punktus. Pat naudas sods tika piespriests minimālais attiecīgās sankcijas ietvaros.

Varētu pat teikt, ka tika izveidota sistēma, kura veicina rupjus ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus.

Ir arī dažādas problēmas ar CSDD sākto Gatso fotoradaru ieviešanu, par ko arī jau rakstīts. Laiks rādīs.

Taču divas lietas šajā sakarā nav pateiktas. Pirmkārt, Latvijā nav nevienas drošas šosejas trases. Piemēram, tepat netālu Pērnavā (Igaunija) ir lieliska, mūsdienīga un droša trase, kur par mazām naudiņām katrs var izbraukt ar savu ātro auto vai motociklu. Latvijā tādas iespējas nav! Biķernieku auto-moto trase ir fiziski un morāli novecojusi un ir ļoti bīstama, jo metru no trases ir koki, sētas un betona sienas. Visas pārējās, tai skaitā 333, ir trasītes kartingiem. Oktobrī publiskajā telpā parādījās ziņas par divu Spyker sporta auto sadauzīšanu Rīgas ielās.

Valstī ir jābūt katram pieejamai sporta trasei, kur var izmēģināt savus un savas tehnikas spēkus, kā arī attīstīt iemaņas.

Tāpēc, autora ieskatā, CSDD vajadzēja sākt ar koku, sētu un sienu likvidēšanu Biķernieku trasē, bet tikai pēc tam ieguldīt miljonus Motormuzeja rekonstrukcijā (muzejam nebija ne vainas, tas varēja pagaidīt).

Otrkārt, mūsdienu tehnoloģijas ļauj jau šodien pilnībā likvidēt ātruma pārsniegšanas problēmu. Nebūtu vajadzīgi ne fotoradari, ne kādi citi radari (tikai pāris izņēmumu, lai kontrolētu, vai kāds nav veicis manipulācijas). Proti, visiem autobusiem un kravas auto ir uzstādīti tahogrāfi un ātruma ierobežotāji no rūpnīcas. Ir GPS iekārtas automašīnās, kuras ļauj izmantot auto jaudas potenciālu tikai sporta trasēs (piemēram, Nissan Skyline GTR Japānā). Piemēram, ja attiecīgi grozītu tiesisko regulējumu, tad neviens transportlīdzeklis tāpat kā autobusi fiziski nevarētu Latvijā pabraukt ātrāk par vasarā atļautajiem 100 km uz dažām šosejām.

Ar GPS var nodrošināt iespēju, ka auto nevar pabraukt ātrāk par konkrētā vietā atļauto ātrumu. Izmaksas ir daudz mazākas par radaru, policijas auto, ceļu policistu algām u.c. izdevumiem un CSNg rezultātā nodarītajiem zaudējumiem. Piemēram, pilsētā ātrums atduras pret 50, dzīvojamā zonā pret 20, ceļu remontu posmos pret attiecīgi uzstādīto ierobežojumu u.tml. Sistēma atslēgtos tikai ārpus Latvijas robežas vai sporta trasē. Tādējādi tiktu glābtas simtiem cilvēku dzīvības. Taču atkal, jāmaina prioritātes, jo pagaidām šajā jomā prioritāte ir iekasēt maksimāli daudz sodu.

Katrā ziņā attiecībā uz auto iegādi un lietošanu ir jāievieš līdzīgi ierobežojumi kā motocikliem saistībā ar jaudu.

Piemēram, līdz 20 gadiem auto jauda nedrīkst pārsniegt 80 ZS (piemēram, VW Up). Līdz 25 gadiem – 100 ZS (piemēram, Ford Focus Ecoboost 1.0). Vispārzināms fakts, ka tieši jauniešiem ir vismazākā pieredze un iemaņas, bet vislielākā pārgalvība un sliktākais tehnikas stāvoklis. Piemērs no dzīves. Mamma iedod dēlam Mazda RX 8 aizbraukt uz veikalu. Dēls paķer draugu un viņa draudzeni. Draudzene aizmugurē nav piesprādzējusies. Auto ir sportisks un aprīkots ar vankeļa motoru, tāpēc jātur lielāki apgriezieni, lai labāk skanētu un ātrāk brauktu. Uz Vagonu ielas netika pamanīta stop zīme un krustojumā notika sadursme ar busiņu. Mazda pasažiere trieciena rezultātā ar savu galvu nosita priekšā sēdošo, bet no busiņa izlidoja nepiesprādzējies cilvēks, kurš mira.

Nebūtu pārsniegts ātrums, nebūtu līķu. Būtu visi piesprādzējušies, nebūtu līķu,

bet par to kādā no nākamajām nodaļām. Šādas sociālās reklāmas man liekas pamācošākas un uzskatāmākas par Latvijā demonstrētajām, kurās parādītas tikai sekas:

Transportlīdzekļu tehniskais stāvoklis un riepu stāvoklis.

Mēs vasarā saskaitījām, ka pie Mežciema veikala Sky 40% viena vācu premium brenda automašīnām bija ziemas riepas. Pusei pārāk nodilušas. Dažiem jau kordi spraucās ārā (tas gan līdzīgā mērā attiecas gan uz Audi, gan BMW, gan Mercedes).

Riepu stāvoklis Latvijā ir katastrofāls. Daudzi sapirkušies vācu premium brendu vecos un nobrauktos modeļus ar milzīgiem riepu izmēriem. Tā kā šādiem auto riepu komplekts maksā jau tūkstošos, tad tiek dota prioritāte ziemā nopirkt 4,5 mm (patiesībā pēdējais brīdis izmest riepas) ziemas riepas, kuras vasarā nobrauc līdz galam. Ja vēl vēsā laikā nekas, tad karstā laikā tās sāk kust, palielinot bremzēšanas ceļu un samazinot vadāmību.

Vēl viena galējība ir nopirkt BMW X5 lētākās ķīniešu riepas, kas tik un tā ir dārgāk nekā nopirkt labas riepas VW Golf.

Atbildīgās institūcijas un apdrošinātāji var ietekmēt šo jautājumu. Piemēram, OCTA likumā veica grozījumus: ja CSNg izraisīšana ir cēloniskā sakarā ar atbilstošu ziemas riepu neesamību ziemā, tad no vainīgā vadītāja zaudējumus piedzen regresa kārtībā. Tas pats jāievieš pret ziemas riepu lietotājiem un nodilušu riepu lietotājiem vasarā! Turklāt ziemas riepu lietošana vasarā ir jāaizliedz.

Vai nebūtu arī laiks padomāt ne tikai par pārkāpēju sodīšanu, bet arī par apzinīgo autobraucēju apbalvošanu? Viens no šādiem projektiem tagad top, sadarbojoties BTA apdrošinātājam un iSOS. Reģistrētiem iSOS lietotājiem, kas izmanto speciālo BTA KASKO apdrošināšanas piedāvājumu un divu gadu laikā nav izraisījuši nevienu avāriju, trešais apdrošināšanas gads izmaksās vien 1 EUR. Braukt apzinīgi ir izdevīgi!

Tas pats attiecas uz amortizatoru un bremžu stāvokli, jo šo auto uzturēšanu nevar atļauties lielākā daļa to īpašnieku. Tekoši amortizatori, nodilušas riepas un bremzes var novest tikai pie letāla iznākuma! Turklāt daudzi no šiem vācu «premium» ir frankenšteini (no vairākiem auto sametināts auto) no Lietuvas, kur pie salīdzinoši maznozīmīgiem CSNg gaisa spilvena vietā var dabūt dūrienu ar metinājuma gabalu. Gaisa spilvenu šādiem auto visdrīzāk nav. Auto drošības struktūra ir iznīcināta. Autora rīcībā ir informācija, ka Autoasociācija gatavo projektu, ka pēc CSNg nopietni cietušiem auto anulēs tehnisko apskati un satiksmē šāds auto varēs atgriezties tikai pēc remonta sertificētā uzņēmumā. Turklāt nepieciešams ieviest tiesisko regulējumu, kas aizliegtu «frankenšteinus» izmantot satiksmē.

Drošības jostas.

Saskaņā ar CSN 38.5. punktu transportlīdzekļa vadītājam ir jābūt piesprādzētam un aizliegts vest nepiesprādzētus pasažierus. Šī ir viena no retajām jomām, kur ievērojami jāpalielina sodi! Ja CSNg izraisa iedzēris vadītājs, tad mūsdienu auto ir tik droši, ka visdrīzāk pasažieri necietīs. Taču šajā pašā CSNg, ja kāds nav aizsprādzējis drošības jostu, tad tā ir droša nāve vai invaliditāte, vai vismaz traumas.

Līdz ar to sodiem par drošības jostu nelietošanu un nepiesprādzētu pasažieru vešanu pēc loģikas vajadzētu būt pat lielākiem nekā dzērājšoferiem.

Apskatīsim automašīnas Audi bildi pēc kāda CSNg, kurā 2014.gada 11.martā Ogrē gāja bojā 6 (!!!) cilvēki. Vispirms atzīmēsim, ka nu jau ir zināms, ka tika pārsniegts atļautais braukšanas ātrums, un vadītājs atradās alkohola reibumā. Tātad, ja Latvijā savlaicīgi būtu ieviestas 2. un 3. punktā norādītās tehnoloģijas, tad visdrīzāk šāds CSNg nebūtu noticis un 6 jaunieši nebūtu gājuši bojā. Taču traģiskāks ir kāds cits apstāklis. Foto ir redzams, ka automašīnas Audi 100 aizmugure ir neskarta. Tas nozīmē, ka aizmugurē sēdošie neviens nebija piesprādzējušies. Piesprādzēšanās varēja glābt trīs dzīvības! Šajā auto bija viens lieks cilvēks, kurš tur nedrīkstēja atrasties, jo piesprādzēties var tikai pieci cilvēki.

Un te ir jautājums: kā jaunieši, kas nav mācījušies auto skolā un kuriem, iespējams, ģimenē nemaz nav auto, var zināt par sprādzēšanās nepieciešamību un braukšanas dzērumā sekām? Mūsdienās jaunieši arvien mazāk skatās televizoru, tāpēc, iespējams, nemaz neredz TV kampaņas par atstarotājiem, braukšanu dzērumā u.c. Kā vislabāk uzrunāt šo auditorijas daļu, ja mājās ar viņiem par šiem jautājumiem nerunā? Skolā, kur skolotāji un policisti stāsta par sekām un rāda video, kuros šīs sekas uzskatāmi parādītas. Jāpalīdz jauniešiem iemācīties rūpēties par savu drošību. Taču arī tas vēl nav viss – jāiemāca rūpēties par līdzcilvēkiem, lai pat prātā nevarētu ienākt ļaut dzērājšoferim sēsties pie stūres, apdraudot sevi un apkārtējos.

Ir cilvēku kategorija, kuri domā, ka pilsētā nav jāpiesprādzējas.

Pat stāvošā auto ir jābūt piesprādzētam, ja blakus brauc citi transportlīdzekļi.

Autors pats ir redzējis gadījumu, kad krustojumā taksometrs nogriezās nedaudz pa labi un apstājās, lai palaistu gājējus. Pa aizmugurējo labo spārnu uzsita ar aptuveni 60 km/h braucošs trolejbuss. Taksometra aizmugurē sēdošais pasažieris no trieciena inerces ar savu galvu vispirms izsita labās puses stiklu, pēc tam kreisās puses stiklu, bet pēc tam palika guļam ar pārsistu galvu un neatjēdzās līdz ātrās palīdzības atbraukšanai.

Tad ir vēl tādi «varoņi», kas drošības jostu aptin ap sēdekli, lai nepīkst (vai šrotā dabū sprādzi). Kaut ko stulbāku tiešām ir grūti izdomāt. Vispirms vajadzētu apskatīt pamācošus video, kāda ir starpība:

Otrkārt, gaisa spilvens bez drošības jostas var nogalināt.

Taču visbiedējošākie ir bērnu nīdēji-slepkavas.

Šausminoši ir biežie skati, kad mazi bērni «tusē» pa braucošiem auto nepiesprādzēti.

Jebkurš, pat maznozīmīgs CSNg var izraisīt bērna nāvi! Autora ieskatā vadītāji, kuri ved bērnus nepiesprādzētus, tikpat labi var viņus uzreiz nošaut, pirms viņi kļuvuši par invalīdiem un visu dzīvi pavada sāpēs rehabilitācijas centros (šādus vecākus vajadzētu vest ekskursijā uz rehabilitācijas centriem).

Interesanti, ka visi iepriekšminētie vienmēr stāsta par kādu radinieku vai paziņu, kurš nepiesprādzējies pēc CSNg zaudēja samaņu, auto aizdegās, bet viņš izglābās, jo cauri priekšējam stiklam bija izlidojis no auto. Kad paprasu radinieka vārdu, uzvārdu un iespēju redzēt šo cilvēku dzīvu, tad izrādās, ka tas ir urbāns mīts, kurš tiek stāstīts no paaudzes paaudzē. Taču mīts ir tik noturīgs, ka garām paslīd fakts, ka miljonos gadījumu mūsdienās pēc CSNg auto nekad neaizdegas, bet nepiesprādzētie likumsakarīgi mirst kā iepriekš minētajos piemēros.

Bedrainie ceļi un infrastruktūra.

Šī ir tik smaga un sasāpējusi tēma, un liekas, ka par to šajā valstī vairs nav vērts pat runāt. Vistraģiskākās sekas ir CSNg ārpus apdzīvotām vietām, kur notiek frontālās sadursmes un sadursmes krustojumos. Neticami, ka attīstītajās pasaules valstīs jau sen šīs divas problēmas ir atrisinātas, bet Latvijā attiecīgajā jomā neviens neko par to nezina.

Nezinu, kam ir jānotiek, lai saprastu, ka ārpus pilsētas vismaz uz maģistrālajiem ceļiem pretējā virziena kustībai ir jābūt nodalītai!

Kā var remontēt ceļus uz Liepāju, Ventspili vai Valmieru, nenorobežojot pretējo satiksmi kā citviet civilizētā pasaulē!? Kāpēc Lietuvā maģistrālie krustojumi ārpus pilsētas tiek būvēti pa loku, bet Latvijā nē!? Kā var runāt par drošību, ja vadītājam nav laika pievērst uzmanību satiksmei, jo ir jāapbrauc bedres, lai nenolauztu riteņus!? Kāpēc uz maģistrālajiem ceļiem ik uz pāris metriem ir aku vāki, kuri iznīcina auto un apdraud cilvēku dzīvību un veselību, par ko arī tika rakstīts.

Lūk, divi lieliski piemēri, kā līdzīgos slidenos braukšanas apstākļos ar barjerām nodalītas pretējās braukšanas joslas esamība vai neesamība izšķir dzīvot vai mirt:

Šajā gadījumā gan iesaistīta arī pārgalvība un absolūts stulbums, uz tik slidena ceļa apdzenot līkumā un lejupceļā pa nogāzi (pretim braucošais acīmredzami pārbijās, sāka bremzēt un ieslīdēja pretimbraucošajā joslā). Visdrīzāk, ka abi vieglie auto tika samalti starp kravas auto un visi iekšā esošie gāja bojā. Nākamajā video var redzēt, kas notiek, ja auto sāk slīdēt vietā, kur pretējā virziena kustība ir nodalīta:

Atbilstoša ceļu infrastruktūra atrisinātu arī ātruma režīma plānošanas problēmu. Rietumeiropā atšķirībā no Latvijas jau sen ir noteikti augstāki atļautie braukšanas ātrumi, lai cilvēki varētu ātrāk, bet neietekmējot drošību nonākt savos galamērķos. Modernā autobūve ir panākusi drošības un komforta līmeni, kamēr Latvijā nekas nav mainījies kopš 60. gadiem!

Riteņbraucēji/gājēji.

Nav saprotams, kāpēc CSN 218.1. punktā no 01.10.2014. ieviesa paplašinājumu aizsargķiveru lietošanai riteņbraucējiem bērniem līdz 12 gadu vecumam, lai gan patiesībā pilnīgi visiem riteņbraucējiem būtu jālieto aizsargķiveres! Decembrī tumšajā un lietainajā laikā es divas reizes Rīgā esmu apstājies, apstādinājis riteņbraucējus, kuriem nav neviena atstarotāja un gaismas elementa, par aizsargķiveri nerunājot. Viens bija aizmirsis tikai ieslēgt, bet varēja būt par vēlu. Par gājējiem melnās drēbēs uz gājēju pārejas bez neviena atstarojošā elementa vai kuri iet pa brauktuvi, lai gan blakus ir atdalīta ietve... Viņu ir pārāk daudz, lai policijas vietā viņiem ko skaidrotu.

Taču nekad dzīvē neesmu redzējis nevienu ceļu policistu pie gājēju pārejas, kurš veiktu skaidrojošo darbu un dalītu atstarotājus.

Tajā pašā laikā uz Jūrmalas šosejas, kur reti kaut kas bīstams notiek, pilni krūmi ar radariem.

Par šito murgu Rīgas ielās, ka blakus auto ir riteņbraucēju joslas... Ar spoguli aizķer stūri, un riteņbraucējs ir zem auto. Šā projekta autoriem steidzami jādodas, piemēram, uz Zviedriju iepazīties ar Vision Zero realizāciju dzīvē – starp auto un riteņbraucēju ir jābūt metāla barjerai tāpat kā starp pretējās kustības satiksmi. Šobrīd Rīgā esošais risinājums ir radījis ne tikai nevajadzīgus satiksmes sastrēgumus, bet jaunu traumu, invalīdu un līķu kalvi.

SMS rakstīšana pie stūres.

Šī blakus drošības jostu nelietošanai ir otra joma, kur sodi ir jāpalielina. Ievērojami jāpalielina. Katru dienu satiksmē var vērot cilvēkus, kuri runā pa telefonu vai raksta sms, neko apkārt neredzot un nedzirdot.

Labs sociālās reklāmas paraugs par šo tēmu:

Katrā ziņā policijai ir videoaparatūra, un visus šos pārkāpumus var masveidā piefiksēt. Ja ievērojami palielinātu sodus, tad varbūt plāna pildīt budžetā miljonus ietvaros policijai parādītos interese apkarot šo bīstamo sērgu.