Mazais cilvēks — kāju pamesls Rīgas biznesa plānā?
Ar atslēgtu apkuri, aizbāztu skursteni...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Septiņdesmit devīto dzīves gadu slieksnim tikko pārkāpusī rīdziniece Mirdza Skaidrīte Karlane dzīvo Rīgā, Elizabetes ielas 12. nama aptuveni 138 kvadrātmetru lielajā četristabu dzīvoklī. Pareizāk būtu sacīt — izdzīvo. Par cilvēka cienīgu dzīvi Karlanes kundzes vecumdienas nekā nenosauksi.
Deviņdesmito gadu sākumā šo ēku denacionalizēja, atdodot īpašniekiem — Grebenščikova vecticībnieku baznīcas draudzei. Kopš tā laika Elizabetes ielas nams ir pirkts, ieķīlāts un pārpirkts vairākkārt. Pašlaik nama īpašnieks ir britu uzņēmums «Mid Baltic Realty Limited», kuram ir filiāle Latvijā. Uzņēmumam pieder arī daudz citu namu Rīgā.
Visi dzīvokļi stāv tukši…
Kopš 2005. gada aprīļa namam atslēgta centrālapkure. Uzņēmuma «Mid Baltic Realty Limited» Latvijas filiāles namu pārvaldnieks Ivars Gerhards stāsta, ka nams esot avārijas stāvoklī. «Rīgas siltums» atslēdzis piegādi drošības apsvērumu dēļ. Uzņēmuma «Rīgas siltums» siltumrealizācijas iecirknī gan stāsta citādi.
Kad iecirkņa darbinieki jautājuši pārvaldniekam, kā būs ar apkuri, saņēmuši nama pārvaldnieka Gerharda parakstītu iesniegumu, kurā apliecināts, ka siltumu namam nevajagot. Namā īrnieku vairs neesot. Visi dzīvokļi esot tukši… Uzņēmumā «Rīgas siltums» saka, ka viņiem neesot iebildumu pret siltuma pieslēgšanu namam. Bet siltuma cauruļu ventiļus aizgriežot nama pārvaldnieks Ivars Gerhards.
Diemžēl šis kungs nav vienīgais, kuram, šķiet, ir vienalga, kas notiks ar cilvēkiem, kuri ne jau viņu vainas dēļ kļuvuši par denacionalizēto namu īrniekiem un likuma «Par dzīvojamo telpu īri» politiski tuvredzīgo autoru ķīlniekiem.
Bizness ir intereses. Pilnīgi vai daļēji atjaunotos Rīgas centra namos kārtīgi izremontētu un mēbelētu dzīvokļu īre mēnesī maksā vidēji 6–10 latus par kvadrātmetru. Apmēram 350–1050 latu mēnesī. Šie cenrāži stipri apsteidz Saeimas noteiktos īres «griestus» Karlanu ģimenei šogad — 72 santīmus par kvadrātmetru mēnesī. Tāpēc ir pilnīgi saprotams, kāpēc Elizabetes ielas namā bija jāatslēdz centrālapkure.
LA redakcija saņēmusi arī citu rīdzinieku — denacionalizēto namu īrnieku vēstules, kuros aprakstītie notikumi stipri atgādina to, kā izrīkojas ar Mirdzu un Vladislavu Karlaniem Elizabetes ielā 12. Izmisušie cilvēki vēstulēs apraksta, ko dara citi īpašnieki. Tā kā īrniekiem īres parādu nav, namīpašnieki atslēdz centrālapkuri, pārgriež ūdens caurules, norauj elektrības vadus. Ja tas nelīdz, izceļ dzīvokļu ārdurvis. Vai aiznaglo. Vai applūdina griestus. Vai aizbāž skursteņus. Vārdu sakot, nežēlo spēkus un izdomu, lai sagādātu cilvēkiem neciešamus dzīves apstākļus.
Pazemojošā rinda
Kopš 2004. gada rudens Mirdzas Karlanes ģimene (kopā ar viņu dzīvo vīrs Vladislavs, meita un mazmeita) uzņemta Rīgas domes ar dzīvokli pirmām kārtām apgādājamo rindā. Bet Rīgas domes Komunālā departamenta Dzīvokļu pārvaldes priekšnieces Ārijas Stabiņas vadībā rindas iekārtotas tā, ka rindā stāvošie virzās nevis uz priekšu, bet atpakaļ. 2005. gada 31. augustā ģimene rindā bija 1341. Bet 2006. gada 23. februārī —1382.
Kad šomēnes Karlanes kundze gribēja noskaidrot, kāds tad kārtas numurs bijis 2004. gada 14. oktobrī, kad viņa uzņemta rindā, Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldes pirmkārtas reģistru nodaļā atbildējuši, ka par 2004. gadu numuri datorā neesot saglabājušies… Esot vien dati par 2005. gadu.
Bet Rīgas domes Komunālās un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājs Ivars Gaters stāsta, ka pats personīgi izpētījis dažu ģimeņu virzību rindā. Tās visu laiku peldot uz priekšu un atpakaļ. Galvenais iemesls — ar Rīgas domes deputātu lēmumu ievērojami paplašināts to cilvēku loks, kurus uzņem rindās. Tā kā rindas jeb reģistri pašvaldībā ir vairāki, daļa ļaužu, kas agrāk varējuši stāvēt vien vispārējā rindā, tagad pārreģistrējas pirmām kārtām apgādājamo rindā. Ivars Gaters skaidro, ka kārtas numuru skaitīšanas iznākums esot atkarīgs no atskaites punkta, proti, no kāda laika brīža skaita.
Diemžēl Karlanu ģimenei nav nekāda Gatera kunga pieminētā atskaites punkta. No 2004. gada 14. oktobra dators neko nav saglabājis… Tāpēc vēlreiz jājautā tas pats. Kā skaita rindu, ja nav zināms rindas reģistrācijas sākuma kārtas numurs?
Rīgas domes Komunālās un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājs atzīst, ka Dzīvokļu pārvaldei vajadzējis savlaicīgi par to paziņot rindā stāvošajiem.
Karlanu ģimene saka, ka no Dzīvokļu pārvaldes priekšnieces Stabiņas neesot saņēmusi nekādus paskaidrojumus, kad viņiem ir cerības saņemt īres tiesības pašvaldības dzīvoklī.
Starp iespējām un vēlmēm
Nama pārvaldnieks I. Gerhards stāsta, ka daži dzīvokļu īrnieki ņēmuši kompensācijas naudu cita dzīvokļa īrei, citi iemaksājuši bankā kā pirmo iemaksu pret aizdevumu cita dzīvokļa iegādei. Pārvaldnieks uzskata, ka Karlane varot darīt līdzīgi. Cita dzīvokļa īrei naudas pietikšot ilgam laikam. Pārvaldnieks tāpat esot piedāvājis īres tiesības citā namā. Lai tiktu vaļā no pēdējās īrnieces namā, britu uzņēmuma vietvalži Latvijā piedāvājuši 9000 latu. Bet Karlane, lūk, iespītējusies.
Taču īrniece uzskata, ka īres tiesības citā namā neko neatrisina. Arī tur būs jāmaksā par īri, turklāt ar laiku vēl lielākas summas. Labprāt pārceltos uz citu, arī mazākas platības dzīvokli. Bet ar šo naudu Rīgas dzīvokļu tirgū nav ko iesākt. Piemēram, pēc nekustamu īpašumu uzņēmuma «Arco Real Estate» aplēsēm, padomju laikmeta apbūves mikrorajonos triju istabu dzīvoklis, kas varētu būt piemērots Karlanu ģimenei, 2005. gadā maksāja no 27 000 līdz 56 000 latu. Vidēji 39 000 latu.
Rīgas domes brīvprātīgās pārvākšanās pabalstu rindā iestājoties, Karlanu ģimene varētu cerēt uz 11 000 latu. M. Karlane uzskata, ka ar šo summu tāpat neko nevarot iesākt. Ievērojot viņas gadus un ģimenes mazos ienākumus, pretēji Rīgas domes gudrinieku prātojumiem naudu neaizdošot nevienā bankā.
Bet ko Rīgā varētu nopirkt par šo summu? Kad to jautāju Rīgas domes Komunālās un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājam Ivaram Gateram, viņš sengrieķu filozofa garā apcerēja, ka cilvēkiem esot jāizvēlas starp vēlmēm un iespējām.
Nabagus — uz laukiem?
Šo cilvēku vēlmes ir vispieticīgākās. Viņi neprasa ne lielāku dzīvokli centrā, ne savrupnamu ar skatu uz jūru. Vien nodzīvot vecumdienas siltumā un pārticībā pilsētā, kurā viņi piedzimuši, uzauguši un visu mūžu godīgi strādājuši. Vai tās ir vēlmes, kuras jānošķir no cilvēka tiesībām dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi savā valstī un dzimtajā pilsētā? Iespējas? Par šo naudu patiešām var nopirkt dzīvokli. Bet lauku rajonu ciematos, bijušo kopsaimniecību centros, dažās Latgales pilsētās.
Īrēt? Mazgabarīta dzīvokļos mikrorajonos, dzīvokļos ar daļējām ērtībām pirms kara celtajās mājās īre svārstās no 70 līdz 113 latu mēnesī. Rēķinot mazāko īri, Karlanu ģimene var īrēt šādu dzīvokli aptuveni 3–4 gadus…
Bet tad atzīsim, ka Rīgas domes noteikumi ir domāti trūcīgo ļaužu izspiešanai uz lauku pagastiem. Un atzīsim, ka tas ir visīstākais biznesa plāns. Tad jārunā skaidri un gaiši, kā to Karlanes kundzei teikusi kāda no bagātajām nama pārpircējām: «Tādiem nabagiem kā jums Rīgas centrā sen vairs nav vietas!»
Piebilde par gaušanos
Arī daži ar namīpašumu tirgu saistīti ļaudis man sacījuši: «Ko tu tur gaudies par tiem īrniekiem? Ja nevar maksāt, tad jāiet citur uz mazāku dzīvokli!» Tā patiešām varētu spriest, ja ap 50 000 ģimeņu īrētu dzīvokļus denacionalizētajos namos labprātīgi. Bet viņiem šos dzīvokļus izīrēja valsts. Ja valsts izdeva citus likumus un lauza īres līgumu noteikumus, tad bija jādomā par reālu palīdzību. Nevis jāliek stāvēt ačgārnās rindās vai jāpiesola pabalsti, ar kuriem šie cilvēki neko nevar iesākt.
2005. gada maijā valsts aģentūra «Mājokļu aģentūra» aptaujāja 500 denacionalizēto māju īrniekus, kuri īrējuši dzīvokļus pirms un pēc denacionalizācijas. Gandrīz pusei aptaujāto īrnieku ir 55 un vairāk gadu, tātad ļaudis, kuriem līdz pensijai vairs nav tālu. Trešdaļa aptaujāto jau ir pensionāri. Ceturtajai daļai vidējie ienākumi nepārsniedz 100 latu mēnesī pēc nodokļu nomaksas. Gandrīz tikpat lielai daļai mēneša vidējie ienākumi ir 101–150 lati. Divas trešdaļas aptaujāto īrnieku mēnesī maksā par īri un komunālajiem pakalpojumiem vismaz trešdaļu no ienākumiem. Lielākā daļa aptaujāto īrnieku atzīst, ka viņiem nav naudas, lai nopirktu dzīvokli citur.
Aptauja skaidri apliecina — denacionalizēto namu īrnieki paši neatrisinās dzīvokļu problēmas. Reizē tā apliecina, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Rīgas domē, Saeimā un citās iestādēs nav priekšstata, kā dzīvo cilvēki, kuri ne jau aiz laba prāta īrē dzīvokļus saimnieku namos.
Vienīgais glābiņš
2001. gada novembrī par īri un komunālajiem pakalpojumiem Karlanes kundze maksāja 88,22 latus. 2004. gadā — jau 148,53 latus. Rēķinot abu pensionāru mēneša pastāvīgos ienākumus — pensijas, kopā 146 latus, aptuveni pietiek īres un komunālajiem maksājumiem.
2005.gada nogalē un šogad rēķins par dzīvokli bija mazāks — 108,68 lati. Bet tas tāpēc, ka kopš pagājušā gada rudens Karlanu ģimenes dzīvokli neapkurina.
Kad šā gada janvārī un februārī Rīgā termometra stabiņš noslīdēja pat līdz 30ºC iedaļai, istabās bijis ap +7ºC. Nelaimīgie ļaudis tinušies segās un vilkuši mugurā mēteļus. Reizēm izmantojuši elektrības sildītājus. Bet arī tos naudas taupīšanas nolūkā varējuši ieslēgt vien tad, kad aukstums istabās bijis pavisam neciešams. No aukstuma sirmgalvji vēl glābušies, reizumis iekurinot malkas krāsni. Bet dzīvoklī tā ir tikai viena un no tās visām istabām siltuma tik un tā nepietiek.
Karlanu ģimenei īres un komunālo pakalpojumu parādu nekad nav bijis un nav. Tas līdz šim bijis viņu vienīgais glābiņš. Pagaidām no dzīvokļa viņus bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas nevar izlikt. Sirmgalvji taupa uz pārtiku, uz zālēm, vārdu sakot, uz veselību, lai tikai nebūtu jānonāk uz ielas.
Mirdzas kundze nostrādājusi «Preses apvienības» Rīgas nodaļā par preses izdevumu pasūtījumu instruktori. Pensija — 82 lati mēnesī. Agrāk bija vien 76 lati. Vīram 64 lati. Meitas un mazmeitas ienākumi nav pastāvīgi. Mirdzas kundze saka — dažu mēnesi meita nopelnot ap simt latu, citu mēnesi vēl mazāk. Iespējams, viens iemesls pastāvīga darba trūkumam ir izvēlētajai profesijai. Meita savulaik strādājusi par kostīmu mākslinieci. Bet tagad darbu profesijā nevar atrast. Arī par šuvēju strādājot, nesapelnīsi tik daudz, lai aizņemtos hipotekāro kredītu bankā.
No kā ģimene pārtiek, ja visa pensiju nauda aiziet par dzīvokli? Mirdzas kundze stāsta, ka šajā laikā pārdevusi antikvariātu uzpircējiem senlaicīgas mēbeles un sadzīves priekšmetus. Kas notiks, kad vairs nebūs ko pārdot? Uz šo jautājumu viņai nav atbildes.