Jāatzīstas, ka 12. nedēļā es biju mazliet palaidusies slinkumā un izvēlējos mazāku slodzi sporta zālē, bet daudz lielāku slodzi SPA atpūtas kompleksā, kopā ar citiem vingruma kluba maratona dalībniekiem. Forši ir pirtī pasēdēt un parunāt, kā tad ir gājis, ko katrs plāno darīt pēc maratona finiša, kurš būs jau pavisam drīz.
Svēršanās pie Normunda mani vairs nebiedē, jo saprotu, ka tie cipari ir būtiski, bet tas nebija mans mērķis. Mans vingruma kluba maratona mērķis bija kļūt fiziski aktīvākai un spēt turpināt sportot arī pēc maratona noslēguma. Patīkami ir secināt, ka es ļoti veiksmīgi esmu sasniegusi savu mērķi, un vēl klāt tam kā bonusu var minēt arī -4,2 kg un -8 cm visās stratēģiskajās vietās.
Esmu nonākusi pie pāris atziņām, kuras man palīdzēs arī turpmāk realizēt Vingruma maratonu, bet jau aizkadrā:
Ja sportot, tad tikai ar prieku, veltīt laiku, lai saprastu, kas tiešām patīk un kas nepatīk. Esmu sajūsmā par trenažieriem, boksu un pastaigu celiņu, bet man pilnīgi nav piemērotas «grīdiņas».
Atpūta un labs miegs ir tievēšanas sastāvdaļa. Pēc slimošanas un SPA tik un tā bija 1 kg nost, tātad process notiek, ja ir iedarbināts!
Atrast pareizo mūziku sportam, šo punktu nedrīkst novērtēt par zemu. Sākumā nesapratu, kā cilvēki tik ilgi var noiet pa to celiņu, man bija garlaicīgi, līdz pamēģināju atslēgties no pasaules un pieslēgties karstasinīgajiem latino dziedātājiem.
Grafiks palīdz sevi noturēt rāmjos. Pēc eksperimentiem secināju, ka sports no rītiem ir tas, kas man ir piemērots, un režīms palīdz to pārvērst mazā rutīnā, kas lēnām kļūst par ikdienišķu vajadzību.
Ēst drīkst visu, bet ar mēru, grēkot arī vajag. Atradu dārzeņus, kas man ļoti garšo, un vakaros mierīgi varu atļauties pieēsties. Baltais redīss (tas, kas ķīniešu) un burkāni man ir kā saldumiņi. Un laba ziņa, ka sportojot pēc vīna vairs tik ļoti nekārojas.
Jo vairāk cilvēkus iesaistu savā maratonā, jo vieglāk ir noturēt fokusu uz mērķi. Milzīgs paldies manai ģimenei, draugiem un kolēģiem, kuri nenoguruši apjautājās, kā man klājas un uzmundrināja, priecājoties par katru manu mazo sasniegumu. Un prieks par tiem, kurus esmu iedvesmojusi kļūt par Vingruma kluba biedriem.
Priecāties par saviem sasniegumiem. Jā, iespējams, ka kādam rūdītam krosfitistam mani sasniegumi šķitīs smieklīgi, bet priekš manis tie ir kā mazi everesti, kuri nebūt tik viegli nepadodas. Tādēļ ir jāpriecājas par katru vismazāko sasniegumu.
Maratons ir noslēdzies, un šobrīd jūtu, ka manī ir gan vēlme gan arī apņemšanās turpināt iesākto.
Sirsnīgs paldies Vingruma kluba komandai – Klintai, Normundam un Darjai, kuri neatlaidīgi palīdzēja man meklēt vispiemērotāko ceļu uz veselīgāku dzīvesveidu.
