Kārtējo reizi nopērkot bodē čebureku - bezgaršīgu mīklas pikuci, kurā no gaļas ir tikai nosaukums, top skaidrs, ka pūstošajā kapitālismā iegādāt labu mantu ir bezcerīgi. Tāpēc laiks apgūt pašiem čebureka recepti! Čebureku gatavošana nav sarežģīta, tiesa, biku ķēpa būs gan.
Kārtīgai kaudzei ar čeburekiem (30 gab) vajadzīgi:
* 500-600 g labas jēra maltas gaļas;
* milti - apvalkam;
* 500 g sīpolu;
* kefīra paka;
* ēdamkarote stiprā alkohola;
* zaļumi;
* sāls, pipari, Romas ķimenes;
* eļļa.
Mīklas pagatavošana
Ņemam tādu lielāku bļodu, lejam tajā 300 gramu verdoša ūdens. Piepilinām šļurciņu - nu kādas divas ēdamkarotes eļļas, ieberam vienu tējkaroti sāls un beram glāzi miltu.
Visu rūpīgi maisām, maisām, līdz pazūd kunkuļi un mīklas sagatave pārvēršas šķidrā klīsterīgā masā. Noliekam bļodu maliņā un ļaujam atdzist.
Pielejam šļurciņu alkohola klāt - te der šņabis, viskijs, konjaks - viss, kam 40 grādu voltāža.
Tas piešķirs mīklai burbuļainību. Rūpīgi maisot, beram mīklai klāt kādas trīs glāzes miltu.
Līdz iegūstam lipīgu līmveidīgu masu - tagad pienācis laiks iegrābties tajā ar rokām. Mīcām, mīcām, mīcām mīklu - ik pa brīdim pieberot pa karotei miltu. Līdz masa sāk atlipt no rokām un izveidojas mīksta plastilīna pika. Liekam mīklu malā uz kādu stundu, «lai ievelkas».
Ķeramies klāt čebureku pildījumam
Čebureks, kā jau klasisks kalniešu ēdiens, top no jēra gaļas: vai nu pērkam jēru un maļam paši, vai uzticam gaļas samalšanu savai «droši zināmai» pārdevējai. Nomizojam apmēram tikpat, cik gaļas, sīpolus un smalki, smalki sakapājam.
Liekam gaļai klāt smalki sakapātus sīpolus, kādu zaļbarības bunti, kas nu kuram garšo. Piparus, sāli - «tā, lai bikucīt pārsālīts». Romas ķimenes, kā jau vienmēr pie jēra gaļas, un viegli visu samaisām.
Tagad būtiskais čebureku knifs - pie gaļas masas pielejam kādu pusglāzi/glāzi kefīra.
Kefīrs būs tas, kas dos to izteikto čebureka buljoniņu.
Viegli visu samaisām, lai veidojas pufīga gaļas masa.
Ķeramies klāt čebureku lipināšanai
No mīklas masas noraujam mazu pikuci un ar pudeli izritinām mīklu milimetru plānā plācenī. Vislabāk to darīt uz gludas virtuves virsmas, bikucīt uzberot miltus, lai nelīp klāt. Ņemam ēdamkaroti ar kaudzi gaļas masas un izveidojam auss formas plakanisku čebureka pildījuma pikuci.
Uzlokām gaļai pa virsu mīklu. Rūpīgi ar dakšiņu aizspiežam čebureku ciet, bet cenšamies nepārdurt mīklas apvalku. Ar kādu atbilstoša izmēra bļodiņu izkožam čebureku no mīklas plāceņa laukā. Čebureka lielums atkarīgs no paša gaumes, bet pārspīlēt arī nevajag - labs ir tāds «pusplaukstas» izmērs.
Mīklu saņukājam pikucī, izrullējam pa jaunam un lipinām nākamo čebureku. Lipinām, lipinām, lipinām, lipinām, kamēr čebureku ierinda krājas. Tik skatāmies, ka tie nepielīp pie virsmas, - pieberam miltus apakšā.
Pienācis laiks čebureku cepšanas priekiem
Ielejam nelielā katliņā puslitru eļļas, uguni apakšā, un metam eļļā sīpolu apcepināties līdz melnumam.
Sīpols izsūks no eļļas visas liekās smakas.
Uzmanīgi, nešļakstoties - eļļas apdegumi ojjj kā sāp - laižam čebureku cepināties. Neuztraucamies par eļļainību - eļļa čebureka iekšienē netiks, ja vien tas būs labi aizlipināts!
Līdz čebureks paliek burbuļains un zeltains. Kad čebureks ir gatavs? To noteikt var ļoti vienkārši ar ausi: kad pildījums ir sacepies, tā tauki sāk spraukties no čebureka laukā un viss sāk izteikti sprakšķēt. Parasti tas ir ap 3-4 minūtēm.
Mazliet pagaidām, lai pildījuma buljons sasūcas čebureka apvalkā un padara to elastīgāku, citādi kraukšķīgs apvalks kožot var saplīst un buljons goda kreklu apsmērēs.
Čeburekus uz šķīvja un ēdam nost!
