Atraktīvais provokators . (5)

Punduršpics pieskaitāms primitīvo suņu šķirņu grupai – kā zināms, špici tiek uzskatīti par senākajām, laika gaitā vismazāk pārveidotajām suņu šķirnēm. Punduršpics, kā jau liecina nosaukums, ir mazākais no špiciem, to sauc arī par Pomerānijas špicu – tieši ar šo apvidu tiek saistīti šķirnes veidošanās pimsākumi. Savukārt Latvijā pirmie punduršpici ievesti salīdzinoši nesen – tikai 1996. gadā. Spītnieka savaldīšana? Punduršpics ir modrs, temperamentīgs un kustīgs sargs, kas izceļas ar lielu drosmi, atzīst Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) prezidente, šķirnes pazinēja Vija Klučniece. «Tiesa, fizisko dotumu dēļ punduršpics nespēj svešiniekam nodarīt fizisku ļaunumu, taču pēc dabas tas ir visnotaļ kareivīgs un, jāteic, arī skaļš četrkājainais. Tāpēc, neraugoties uz mazo augumiņu un efektīgo, šķietami nevainīgo ārējo izskatu, punduršpics nopietni jāaudzina jau no pirmajām dienām.» Kā jau tas raksturīgs visiem primitīvo suņu šķirņu grupas pārstāvjiem, arī šim četrkājainim esot ļoti neatkarīga spītnieka daba. «Ja ar punduršpicu nopietni nenodarbojas, tas izaug cilvēkam nepakļāvīgs,» brīdina V. Klučniece un stāsta, ka savulaik mazie špici bijusi visai izplatīta šķirne, taču laika gaitā to skaits strauji samazinājies, jo tieši nepakļāvības dēļ radušās problēmas tos selekcionēt. Taču nu jaunā paaudze – it sevišķi rudie pomerānieši – psihes ziņā esot daudz līdzsvarotāki un mierīgāki. Nekad nav sadrūmis «Punduršpicu izlutināt ir ļoti viegli, šķiet – kā nu tādu mazu lācīti ņemsi un mēģināsi nolikt pie vietas. Taču rezultātā var izaugt visnotaļ neiecietīgs, pat agresīvs suns, kurš būs jāizolē, kad nāks ciemiņi, un kurš pārstās riet vien tad, kad viesi būs aizgājuši,» audzinot mazo špicu, savulaik pārliecinājusies V. Klučniece. «Punduršpics ir kā tāds mazs provokators – tam netrūkst drosmes un pašapziņas izaicināt pat augumā visvarenākos sugasbrāļus. Turklāt ļoti kustīgs – spēj vien izsekot, kurā brīdī kādi tam nodomi.» Šķirnes pazinēja toties izceļ šo suņu atraktivitāti. «Ja no čau-čau šķirnes pārstāvja nekad nesagaidīsiet cirka triku cienīgus numurus, tad punduršpicam rotaļīguma netrūkst – lielo bumbu sunītis ar ķepiņām veļ uz priekšu bez mācīšanas. Tikpat viegli špics apgūst dancotāja iemaņas, turklāt strādā ar lielu atdevi. Ne velti cirkā tikpat lielu popularitāti kā pūdelis iemantojis arī temperamentīgais špics. Raksturojot īsi: šis ir suns optimists, kurš nekad nav sadrūmis, nekad nav nobēdājies un ārkārtīgi mīl visus savas ģimenes locekļus.» Kažociņš raizes nesagādā Punduršpics ir ilgdzīvotājs (līdz pat 16 gadu vecumam), viņam nav raksturīgas alerģijas, ausu vai kaulu slimības, nopietnas problēmas varot rasties vien tuvradnieciskas pārošanas rezultātā. Vēl jārēķinās – mūža otrajā pusē punduršpics kļūst ēdelīgāks, taču aptaukošanās parasti šīs šķirnes pārstāvjus neapdraud. Pateicoties īpatnajai vilnas struktūrai, kas nemēdz savelties, punduršpica kopšana neprasa īpašas rūpes – kažociņu pietiek izķemmēt reizi nedēļā. Ķepas sunītim klātas ar pavisam īsu vilnu, tāpēc pat pēc pastaigas dubļainā laikā mazais špics tūliņ nav jāliek vannā, tikai jānoslauka pavēdere. Mazgāšana nepieciešama, kad skaistuli pošat izstādei. Turklāt šīs šķirnes pārstāvji labi pacieš gan aukstumu, gan karstumu, jo kuplais kažociņš regulē ķermeņa temperatūru. Punduršpici ir piemēroti turēšanai dzīvoklī, pat trīs četri mazie rakari zem viena jumta problēmas nesagādās – protams, ja laikus tiem tiks ieaudzināts neizpaust savu skaļo dabu, kas, kā uzskata V. Klučniece, nereti esot būtiskākais šo skaistuļu trūkums. Viedoklis Punduršpicu saimniece Ināra SKRIBE, pensionāre: – Manās mājās dzīvo seši punduršpici. Vispirms, pirms astoņiem gadiem, atvedu Princi – tolaik viņš bija pirmais un vienīgais krāsainais špics Latvijā; tad no Čehijas atvedu divas meitenītes. Gribējās paturēt vienu kucēntiņu, tad otru, un tā viņi te saradās… Manuprāt, šie ir vieni no skaistākajiem sunīšiem pasaulē. Es nesaku, ka paši skaistākie, tomēr skaisti gan! Punduršpics ļoti pieķeras saimniekam. Piemēram, Tālaviņš vienmēr grib būt man blakus, Princis gan ir lielāks individuālists. Tomēr visi šie šuņi ir ārkārtīgi mīlīgi un laipni, turklāt gudri un viegli apmācāmi. Princis māk visdažādākos trikus: sēdēt, stāvēt, gulēt, iet čūskiņā starp kājām un mantiņu meklēt – noslēpju starp daudzām mantām, un viņš vienmēr atrod to īsto un atnes man! Tad vēl Princis māk dejot un kūleni mest. Un prot lēkt pār barjeru. Kur to mācījāmies? Mājās! Es pati ar sunīšiem darbojos. Punduršpica spītīgā daba? Nē, nemaz nav spītīgi – kurš jums to teica? Vismaz man neviens no sunīšiem nav spītīgs, visi ļoti jauki! Skaļums – tā gan ir taisnība, ar šo īpatnību jārēķinās. Tiklīdz kāds svešs mājās ienāk, tā visiem suņiem mutes ir vaļā. Cenšos jau klusināt, bet šiem savs vārds tomēr sakāms… Iespējams, pašā sākumā, audzinot punduršpicus, bija vainīga mana nezināšana – vajadzēja iemācīt tik daudz netrokšņot. Pazīstu kādu kundzīti, kurai arī mājās ir punduršpics. Kad nāku pie viņas ciemos, suni nemaz nedzird. Izrādās, kad tas vēl bijis kucēna vecumā, tiklīdz sācis riet, viņa to ikreiz nobārusi – lai nepamodina pašas mazo bērniņu. Tā suns iemācījies uzvesties pavisam klusu. Manuprāt, šī šķirne der katram cilvēkam, kurš vien mīl sunīti. Skaistā kažociņa kopšana nav pārlieku sarežģīta. Tā kā baroju suņus tikai ar profesionālo sauso barību, kurā viss vajadzīgais – vitamīni un mikroelementi – sabalansēts, kopšana man nekādas problēmas nesagādā. Punduršpicam jau daudz nevajag – katrā dzīvoklī rūmes tam pietiks, galvenais, lai to no sirds mīlētu.