Dženija Bairna savulaik iegādājās divas mazas, piemīlīgas cūciņas. Pārdevēji viņai teica, ka šīs esot pundurcūciņas - miniatūri un neparasti jauki mājdzīvnieki. Taču tad šņukurzvēri sāka augt...
Sievietei nepaveicās... Pirka «pundurcūciņas» un tagad dzīvo ar trekniem barokļiem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bairna savu pirmo mīluli - cūku Meku nopirka pirms septiņiem gadiem. Un gadu vēlāk iegādājās vēl vienu, kurai deva vārdu Mollija, raksta «Caters News».
Cūkas drīz vien sāka augt un pamatīgi pieņemties svarā. Tagad abas cūku dāmas sver jau ap 150 kilogramiem.
Dženija stāsta, ka pirmo cūciņu Meku iegādājās par dārgu naudu - 350 britu mārciņām (aptuveni 450 eiro).
Pārdevēji dievojās, ka tā arī pieaugusi būšot teju tējas tases izmēra cūciņa.
Drīz vien saimniecei radās aizdomas, taču skāde jau bija nodarīta.
Un ar to stāsts nebeidzās.
Gadu vēlāk Dženija nolēma laimi izmēģināt vēlreiz un iegādāties īstu pundurcūciņu, taču viņa tika piemānīta vēlreiz.
Tiesa, šoreiz vismaz sieviete šķīrās no mazākas summas - 50 britu mārciņām (apmēram 64 eiro). Vēlāk noskaidrojās, ka nopirktā Mollija ir mājas un mežacūkas krustojums.
Neskatoties uz cūķu pamatīgajiem izmēriem, Dženija ar draugu Deivu abas tagad ļoti iemīļojuši. «Man nebija ne jausmas, ka cūkas vispār var kļūt tik lielas,» atzīstas Dženija. «Viņām taču bija jāizaug ne lielākām par nelielu kokerspanielu, taču to izmēru viņas sasniedza jau sešu mēnešu vecumā. Un tā viņas turpināja augt.»
Amizanti, ka saimniece sākotnēji neticējusi cilvēkiem, kas teikuši, ka augošās cūciņas tomēr nav pundurcūkas.
Tagad cūciņas pieņēmušās svarā tādos apmēros, ka ar grūtībām var pastaigāt garākas distances. «Viņām patīk, kad viņas samīļo un pakasa vēderu,» jūsmo saimniece, atklājot, ka Mollijai un Mekai iemācījusi dažādus trikus. Viens no tiem ir kājas došana, līdzīgi kā suņi dod ķepu, ja kaut ko vēlas.
«Viņas tiek ļoti lutinātas un patiešām ir ļoti meitenīgas - es viņas mēdzu sapost tilla svārkos, dažkārt palutinu ar pedikīru un nokrāsoju viņu nadziņus.
Viņas ir manas princesītes un dievina viņām veltīto uzmanību,» stāsta Dženija.
Saimnieki stāsta, ka neparastie mīluļi vienmēr ir pamatīgs pārsteigums cilvēkiem, kas viņu mājās ierodas pirmo reizi. To vidū arī remontstrādnieki vai piegādātāji.
«Viņi vienmēr ir šokā, jo nespēj noticēt savām acīm. Pēc sākotnējā šoka cūciņas visiem liekas ļoti foršas, un viņi grib uzņemt ar tām selfijus.»
Saimniece stāsta, ka cūciņas sagādā pamatīgus izdevumus. Viņām vajag ēdienu, zāles un aprūpi, taču tas esot tā vērts. Viena no cūciņām esot veģetāriete.
«Es pat esmu iemācījusies viņu valodu - ko varētu nozīmēt visi tie dažādie trokšņi un urkšķēšanas nianses.
Es viņas abas tik ļoti mīlu. Vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez viņām,» noslēgumā piebilst Dženija.