Kuģis - slepkava. Pavāra liecība (111)

Pēc vienas no versijām, jūrnieki mira vadības nolaidības dēļ, novēršot kādu kuģa avāriju. Citi ir pārliecināti, ka Dmitrija nāve iestājās saindēšanās rezultātā. Tieši šo versiju centās atbalstīt kompānija „Baltic Shipmanagement, Ltd”.

Kas tad patiesībā notika uz kuģa? Un kāpēc Dmitrija iekšējie orgāni tika izņemti, iepriekš nevienojoties ar mirušā ģimenes locekļiem?

Ir pagājuši divi gadi un izmeklēšana joprojām nav izbeigta. Dmitrija Balajeva māte vairāk kā jebkad agrāk ir gatava noskaidrot sava dēla noslēpumainās nāves patiesos iemeslus. Lietu varētu atrisināt klātesošo liecības, taču visi Dmitrija kolēģi, kuri šausmīgo notikumu laikā bija uz kuģa, joprojām nav uzdrošinājušies atklāt visu patiesību.

Un tomēr „Subbota” žurnālistiem izdevās sameklēt kādu, kurš bija gatavs izstāstīt visu, ko bija redzējis un dzirdējis. Viņa vārds ir Nikolajs Belošickis, kuģa „Kera” pavārs.

„Es uzkāpu uz klāja Stambulā. Jau pēc tam, kad mirušie Dmitrijs un Māris tika nocelti no kuģa. Sperot pirmos soļus uz kuģa, sapratu, ka nožēlošu pieņemto darbu,” stāsta Nikolajs Belošickis.

„Kuģa iekšpuse izskatījās briesmīgi un tā nebūt nebija estētiska vieta, kur dzīvot un strādāt cilvēkiem. Man piešķirtā kajīte līdzinājās netīrai bezgaisa telpai. Man kļuva slikti ap dūšu. Nezinu, kas mani tik ļoti samulsināja. Iespējams, tas bija saistīts ar ziņām par abu jūrnieku nāvi,” stāsta Belošickis.

Jebkurā gadījumā šīs necilās telpas par darbinieku kajītēm nosaukt būtu neiespējami. Tas bija atbaidošas Dieva pamestas istabas ar saplēstām gultām, kuras likumīgi nemaz nedrīkstēja uz kuģa atrasties.

Troksnis tajās bija tik liels, ka sarunāties varēja tikai skaļi kliedzot. Kondicionieri vairākkārt pārstāja darboties un tad arī no Meksikas līča 60 grādu karstuma glābties bija neiespējami. Mums trūka elpas. Nakts vidū mūs pamodināja nežēlīgas galvassāpes, ko izraisīja skābekļa trūkums. Šādos apstākļos mums nācās strādāt un nevienu no vadības tas neuztrauca.

Slēdzot līgumu ar „Baltic Shipmanagement Ltd” es tiku brīdināts par slikto ūdeni uz kuģa. Mums to nācās vārīt, kas tik un tā neko nemainīja. Jūrniekiem piemetās dizentērija.

Es devos pie vadības, lai lūgtu tīru dzeramo ūdeni. Mums atveda 12 litrus tīra ūdens, par ko nācās arī maksāt.

Vēl viena lieta, kas mani ļoti pārsteidza bija produktu piegāde. Jā, tos piegādāja. Tikai ne to, ko biju pasūtījis. Tie tika ievesti ar norautām cenām. Bet tas taču bija mans darbs – izrēķināt, cik katram darbiniekam pienākas. Kompānija bija nolēmusi ietaupīt uz pilnīgi visu, pat jūrnieku pārtiku. Kāpēc tad lai slēptu no pavāra produktu cenas?

Atlantijas okeānā mūs gaidīja jauns piedzīvojums. Kuģim saplīsa viss, kas varēja saplīst. Mēs kustējāmies bruņurupuča ātrumā. Kuģim ar diviem dzinējiem tas ir vairāk kā smieklīgi. Es pats dzirdēju sarunu ar kādu kompānijas pārstāvi: „Mašīnas deg, katli deg! Dodiet mums rezerves daļas! Savādāk mēs noslīksim vai uzsprāgsim gaisā!” Uz izmisīgajiem apkalpes lūgumiem „Baltic Shipmanagement Ltd” pārstāvis atbildēja: „Ja daudz runāsi, varēsi savu diplomu pakārt tualetē uz nagliņas un nekad vairāk savu kāju uz kuģa nespert!”

Virtuvē situācija nebija labāka. Ledusskapji izslēdzās un produkti kļuva nelietojami. Es biju panikā. Man bija jāpabaro viss personāls. Es vārīju kaut kādus rīsus, makaronus... Un labi zināju, ka cilvēki no tā nepaēdīs. Viņi taču vienmēr bija izsalkuši. Mani gan vienmēr cienīja un respektēja, jo acīmredzot iepriekšējais pavārs bija pamatīgi zadzis.

Es sūdzējos kuģa priekšniekam par slikto pārtiku, ūdens trūkumu un darba apstākļiem. Kā atbildi es saņēmu: „Vai vēlies braukt mājās?” Es viņam vēlreiz pateicu ko domāju un atkal saņēmu atbildi: „Es tev prasu, tu gribi braukt mājās?”

Tajā brīdī es sapratu, ka sarunas ir bezjēdzīgas. Visiem ir uzspļaut uz to, kādos apstākļos mēs dzīvojam un strādājam. Daudziem jūrniekiem sākās smagas veselības problēmas. Vienam no motoristiem kļuva slikti ar sirdi. Matrozis Vadiks Pimenovs nonāca līdz tam, ka nespēja vairāk paiet. Viņš nepiecēlās trīs diennaktis un svēra tikai 35 kg. Vienīgo reizi, kad viņš nostājās uz kājām bija tad, kad vēlējās piezvanīt savai sievai, no kuras atvadījās, jo bija pārliecināts, ka drīz mirs. Nonākot Rīgas ostā viņu nekavējoties nogādāja slimnīcā.

Es sapratu, ka Dmitrijs un Māris varētu nebūt tie vienīgie nāvējošā kuģa upuri. Es nolēmu izsaukt jūrnieku profesijas pārstāvjus. Piezvanīju uz Londonu no Ņūorleānas un paskaidroju, pie mums jau ir miruši divi cilvēki, ka nekādas palīdzības nav. Teicu, ka mums trūkst ūdens un drīz mirsim. Es lūdzu pēc palīdzības.

Kad „ITF” pārstāvji atbrauca uz kuģi, visi pēkšņi kļuva tik laipni un nevainīgi. Priekšnieks paziņoja, ka esmu piedzēries. Taču visi strādnieki bija manā pusē. Es piedāvāju paņemt analīzes, lai pārliecinātos par alkohola neesamību manā organismā. Teicu, ja viņi neko neatradīs, tad iesūdzēšu kuģa vadību tiesā tepat Amerikā.

„ITF” pārstāvis tajā klausījās un klausījās... Pēc tam viņš uzsita ar roku pa galdu un teica, ka runāšot tikai ar mani.

Man sūdzība tika ņemta vērā un kuģis arestēts. Kuģis nebija aprīkots ne ar glābšanas ierīcēm un skābekļa baloniem, ne arī citām jūrnieku darbam nepieciešamām lietām.

Pārbaudot uz kuģa pieejamos gaisa balonus, izrādījās, ka tie bija tukši. Tas nozīmē, ka, ja Dmitrijs ar Māri patiešām mēģināja salabot kādu bojājumu, tad, izmantojot tukšos balonus, viņi ieelpoja nāvējošas ķīmikālijas.

„ITF” pārstāvis „Kera” kuģa vadībai pavēlēja nekavējoties samaksāt manis nopelnīto naudu un nopirkt lidmašīnas biļeti atpakaļ uz Rīgu. Es aizlidoju mājās, bet kuģis netika izkustināts veselus trīs mēnešus.

Protams, jūrnieki atlīdzību par padarīto darbu varēja saņemt tikai tad, kad „Baltic Shipmanagement Ltd” ofisā parakstīja dokumentus, apstiprinot, ka nevēlas iesniegt pretenzijas pret kompāniju. Viņus var saprast, jo baidījās zaudēt savu vienīgo iztikas līdzekli.

Viens ir skaidrs, nekāda palīdzība Dmitrijam un Mārim netika sniegta, bet versija par alkohola lietošanu nepārprotami bija tikai un vienīgi izdomāta. Abu Latvijas jūrnieku nāve ir kompānijas „Baltic Shipmanagement Ltd” nolaidības sekas.