Pēc paziņojuma, ka «Saskaņas centrs» gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās Liepājas domes priekšsēdētāja amatam virzīs biedrības «Latvijas Veļas ražotāju asociācija» (LATVERA) valdes priekšsēdētāju Juriju Hadaroviču, atklājās, ka minētā kunga skapī slēpjas padsmit gadu vecs skelets. Proti, J. Hadarovičs ir vairākkārt saukts pie kriminālatbildības. Viņš gan uzskata, ka senie notikumi nav šķērslis kandidēt vēlēšanās.
Sodīts par pierunāšanu sniegt nepatiesu liecību
Kāds ilggadējs Zemessardzes darbinieks, kurš saprotamu iemeslu dēļ vēlējās palikt anonīms, izdzirdējis topošā «SC» pilsētas galvas kandidāta uzvārdu, viņu atcerējās no 90. gadu vidus: «Zemessardzē gan nav dienējis, bija no ierakumu otras puses – draudzējās ar bandītiem.» Viņš stāsta, ka 90. gadu vidū J. Hadarovičs bijis viens no regulārajiem naktskluba «Bohēma» apmeklētājiem: «Nāca toreiz dažādi cilvēki, arī bandīti, kā jau uz naktsklubu. J. Hadarovičs bija viens no klientiem. Parasti ieradās kopā ar kompāniju, bija diezgan lecīgs. Jauns puisis bija. Vairākkārt viņam iznāca saķeršanās ar apsargiem. Aizgāja pat līdz tiesai, jo kopā ar kompāniju piekāva apsargu.»
Mūsu rīcībā esošā informācija rāda, ka naktsklubā «Bohēma» apsardzi 90. gadu vidū nodrošināja Zemessardze, ar ko bija noslēgts līgums par šādu pakalpojumu. Informācijas sniedzējs to apstiprina, norādot, ka piekautais apsargs bijis zemessargs.
Tiesas arhīvā pieejamie materiāli vēsta, ka minētais notikums risinājies 1995. gada 21. oktobrī ap pulksten trijiem naktī, kad klubā «Bohēma», Jūras ielā 13, vairāki apmeklētāji uzbrukuši zemessargam, kurš pildīja darba pienākumus, nodrošinot klubā sabiedrisko kārtību. Par šo incidentu uzsākta tiesvedība, un tiesas nolēmumā atzīts, ka uzbrucēji bijuši Sergejs Gorelovs un Aleksejs Beazovičs, kuri pēc savstarpējas vienošanās un personu grupā ar trešo personu uzbrukuši zemessargam, kurš neitralizēja konfliktu starp apmeklētājiem. Uzbrucēji vairākas reizes iesita zemessargam ar dūrēm pa seju un, kad viņš nokrita, spēra guļošajam zemessargam ar kājām pa galvu, nodarot viņam miesas bojājumus un veselības satricinājumu. Vai J. Hadarovičs liktenīgajā naktī bija klubā un piedalījās zemessarga iekaustīšanā, kā stāstīja Zemessardzes pārstāvis, dokumentālu pierādījumu nav.
Arhīva materiālos arī redzams, ka pēc incidenta klubā «Bohēma» notikumos iesaistījies J. Hadarovičs. Viņš apsūdzēts par to, ka 1995. gada 2. un 3. novembrī kopā ar Andreju Miņinu ar izpirkšanu, draudiem un pierunāšanu piespiedis cietušo zemessargu apzināti dot nepatiesas liecības izmeklēšanas iestādēm. Par šo pārkāpumu pret J. Hadaroviču un A. Miņinu 1995. gada 9. novembrī uzsākta krimināllieta pēc Latvijas KK 175. panta (1993. gada likuma redakcijā) un tajā norādīts, ka 1995. gada 2. un 3. novembrī J. Hadarovičs kopā ar A. Miņinu un vēl vairākām personām gan Policijas pārvaldes telpās K. Barona ielā 8, gan zemessargam piederošajā automašīnā, piedraudot un mēģinot uzpirkt, piedāvājot 300 latu, mēģinājuši piespiest cietušo sniegt nepatiesas liecības, norādot, ka S. Gorelovs nav bijis tas, kurš cietušajam uzbrucis 1995. gada 21. oktobrī klubā «Bohēma». Apsūdzības rakstā minēts, ka zemessarga ietekmēšanai izmantoti arī draudi ar fizisku vardarbību.
1995. gada 24. novembrī krimināllieta nosūtīta prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. No krimināllietai pievienotajiem materiāliem izriet, ka J. Hadarovičam par drošības līdzekli 1995. gada novembrī noteikts apcietinājums. Apcietinājuma termiņš vairakkārt pagarināts.
Lieta pret J. Hadaroviču (viņš jau tobrīd bijis saistīts ar veļas ražošanu – strādājis SIA «Gracia RIM» par menedžeri) un A. Miņinu Liepājas tiesā atklātā tiesas sēdē skatīta 1999. gada 24. martā. Kaut arī J. Hadarovičš tiesā savu vainu atzina daļēji, tiesa uzskatīja, ka vaina viņam inkriminētajā noziegumā ir pierādīta ar lietas materiāliem. Tiesa abus atzina par vainīgiem. J. Hadaroviču tiesa atzina par vainīgu pēc Latvijas KK 175. panta un sodīja viņu ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem, sodu nosakot nosacīti ar pārbaudes laiku uz vienu gadu.
Laikraksts «Kurzemes Vārds» 1999. gada 20. aprīlī atspoguļojis šo lietu rakstā «Notiesā par piespiešanu dot nepatiesu liecību». Rakstā ir teikts: «Liepājas tiesā izskatīta Andreja Miņina un Jurija Hadaroviča krimināllieta. Viņi apsūdzēti par liecinieka nelikumīgu iespaidošanu, lai viņš dotu nepatiesu liecību. Šis likumpārkāpums noticis pirms vairāk nekā trim gadiem. (..) Spriedumā teikts, ka, novērtējot tiesājamo un cietušā liecības, tiesa nav guvusi pierādījumus, ka cietušajam būtu bijuši reāli draudi. No apsūdzības izslēdza arī uzpirkšanu. Tiesa atzina, ka no Miņina un Hadaroviča ir bijusi pierunāšana, lai tiktu dotas apzināti nepatiesas liecības. (..) Miņinu sodīja ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu nosacīti, Hadaroviču – ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem nosacīti. Abiem pārbaudes laiks noteikts uz vienu gadu.»
Aivars Prūsis 90. gados bija Liepājas Pašvaldības policijas priekšnieks, viņš piedalījās uzbrucēju aizturēšanā naktsklubā «Bohēma» 1995. gada 21. oktobrī. Taujāts par vairāk nekā 17 gadu vecajiem notikumiem, A. Prūsis atzina: «Bandīti, kuri tika aizturēti «Bohēmā», saņēma pelnīto pērienu un tika nogādāti Valsts policijā lietas ierosināšanai. Tas, ka bijušie bandīti un čekisti pārvērtušies par biznesmeņiem un politiķiem, nav nekas jauns. Trakajos 90. gados korumpēta prokuratūra un Valsts policija daudzas krimināllietas piesedza un nobēdzināja. Tādēļ šodien daudzi bandīti ir kristāltīri.»
Tiesāts par izspiešanu
Minētā krimināllieta nav vienīgā, kurā J. Hadarovičs figurē kā apsūdzētais. Mūsu rīcībā esošā informācija vēsta, ka 1996. gadā Kurzemes Apgabaltiesā skatīta krimināllieta, kurā J. Hadarovičs bijis apsūdzēts pēc Latvijas KK 143. panta 2. daļas – par izspiešanu grupā.
Liepājas Zonālajā valsts arhīvā pieejamā informācija vēsta, ka 1996. gada 29. februārī Kurzemes Tiesas apgabala prokuratūra Kurzemes Apgabaltiesai nodevusi iztiesāšanai 1995. gadā uzsāktu krimināllietu, kurā J. Hadarovičs apsūdzēts par to, ka pēc iepriekšējas norunas grupā ar Vjačeslavu Tarasovu un ar vienotu noziedzīgu nodomu centās izspiest naudu no kāda vīrieša. Tāpat abi apsūdzēti par to, ka sāka pieprasīt nodot tiesības uz šī vīrieša mantu – pārrakstīt vasarnīcu uz J. Hadaroviča un V. Tarasova vārda.
Šī lieta Kurzemes Apgabaltiesā skatīta 1996. gadā no 3. līdz 6. jūnijam. Kurzemes Apgabaltiesa J. Hadarovičam piesprieda reālu cietumsodu uz vienu gadu, kā arī mantas konfiskāciju.
Spriedums tā arī nestājās spēkā, jo pārsūdzēts Augstākajā tiesā. Augstākā tiesas instance spriedumu grozīja. 1996. gada 21. novembrī Augstākā tiesa iepriekšējās instances spriedumu atcēla. J. Hadarovičs tika atbrīvots tiesas zālē.
Pats neuzskata, ka tie būtu šķēršļi kandidēt
J. Hadarovičs, taujāts par skeletu viņa skapī, neslēpj, ka šāda lappuse viņa biogrāfijā ir bijusi: «Kad man bija aptuveni 20 gadu, man bija nosacīta sodāmība uz pusgadu, taču tā sen ir dzēsta. Un 1996. gadā mani attaisnoja. Kas bija jaunības gados, tas bija. Savas kļūdas atzīstu. Taču šodien, kad sodāmība sen dzēsta, likumīgi nav šķēršļu, lai kandidētu vēlēšanās.»
11. Saeimas deputāts, «SC» Saeimas frakcijas priekšsēdētāja biedrs Valērijs Agešins, kurš ir «SC» Kurzemes vēlēšanu apgabala koordinators, neslēpj, ka tieši viņš bijis tas, kurš J. Hadaroviču ieteicis un virzījis par kandidātu Liepājas domes priekšsēdētāja amatam. Uz jautājumu, vai bijis informēts par vairāk nekā pusotra desmita gadu seniem notikumiem J. Hadaroviča biogrāfijā, V. Agešins atzina: «Biju par to informēts, ar J. Hadaroviču šo tēmu iepriekš bijām izrunājuši. Likums viņam neliedz kandidēt vēlēšanās, jo sods bija nosacīts, turklāt tas jau ir dzēsts.» Savukārt, taujāts par šī soļa ētisko pusi, viņš skaidroja: «Domāju, ka visu izšķirs vēlētāji. Tieši viņiem ir tiesības un pienākums izvēlēties. Domē, paldies Dievam, ievēlē nevis amatpersonas, bet vēlētāji, kā jau demokrātiskā valstī.»
Liepājas pilsētas Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Ildze Lagzdiņa apstiprināja, ka kungu likuma interpretācija ir pareiza: «Ja sodāmība ir dzēsta, tad var kandidēt, nav ierobežojumu.» Viņa paskaidroja, ka savu kandidatūru vēlēšanām var izvirzīt ikviens, taču saraksti tiek sūtīti pārbaudei: «Ja Tieslietu ministrija secina, ka konkrētā persona var kandidēt, tad tai tiek dota zaļā gaisma.» Pārbaude likumā noteiktajā kārtībā notiks arī šajā gadījumā.
«Ētiskais aspekts jau ir cits jautājums,» atzīst I. Lagzdiņa: «Cik nu katram pašam sirdsapziņa atļauj.» Viņas profesionālās darbības laikā bijis viens gadījums, kad kādam kandidātam nav ļauts kandidēt: «Pagājušajās vēlēšanās bija gadījums, kad pret kādu no kandidātiem bija uzsākta krimināllieta un tā bija izskatīšanas stadijā.»
