Vilnis Zariņš: "Ja tauta prasīs, tad būs" (2)

Cilvēks nav cilvēka situācijā, ja viņam nav iespējas pašam atbildēt par sevi, - saka Vilnis Zariņš. - Cita lieta, ka atbildību var nejust, var izturēties bezatbildīgi un slikti. Bet tīri ētisko pusi man gribētos vairāk pavērst uz sociālo.

Tieši tā! Cilvēks būtu ar mieru atbildēt par sevi, nevis, piemēram, par visiem Latvijas Republikas pilsoņiem - Saeimas vēlētājiem, kuri kopumā nobalsoja nebūt ne tā kā šis cilvēks. Bet viņam saka: "Jūs visi balsojāt - tad visi kopā arī atbildiet."

Ja liela sabiedrības daļa dod priekšroku primitīvai propagandai un tuvredzīgiem lēmumiem, tad tas nav ne psihiskas dabas, ne izglītības jautājums. Tas ir sociāls jautājums. Šajā gadījumā nekādi nevaru iedomāties, ka būtu beigušās okupācijas sekas. Gan cilvēku sabiedrībā, gan augu un dzīvnieku valstī, nīdējot eksemplārus ar noteiktām īpašībām, ir dreifs uz citām īpašībām. Ja, sacīsim, pļavu vienmēr nopļauj ļoti agri, tad pārsvaru gūst augi, kas garus stublājus nemaz neveido. Ja sabiedrībā noteiktas ētiskas orientācijas cilvēkus sistemātiski iznīdē (diskriminē, neļauj izveidot ģimenes un radīt pēcnācējus), tad tas atstāj ietekmi uz vairākām turpmākajām paaudzēm. Daudzu paaudžu gaitā šādi var izveidot cilvēkus, kuri pieraduši pakļauties patvaļai. Esmu pārliecināts, ka Latvijā šāds ģenētiskais dreifs nav noticis, bet uz vienu divām paaudzēm okupācija, t.i., okupantu realizētais terors, ir atstājis iespaidu. Atcerēsimies, kad okupantu karaspēks aizgāja - 1994. gadā, t.i., pirms 12 gadiem (pat neskaitīsim garnizonu pie Skrundas lokatora), bet pa tik īsu laiku nekas jauns nevar rasties.

Protams, ka 80. gadu beigās Tautas fronte (TF) varēja mobilizēt tikai tos cilvēkus, kuri jau bija piedzimuši un uzauguši - nevis tos, kuri vēl tikai dzims tālās nākotnes labajos apstākļos. Valsts atjaunošanai ar šādu mobilizāciju pietika, bet kas no tā mainījās pēc būtības? Ko citu varēja tālāk veidot padomju valsts produkti kā vien padomju valsti ar jaunu nosaukumu? Vai šajā jaunajā valstī ir parādījies pieprasījums pēc ētiski pilnvērtīgiem cilvēkiem? TF laiku nevajag vienkāršot. Tas bija staļiniski brežņeviskā sociālisma modeļa sabrukums, kad, līdzīgi kā pavasara palos, uzpeldēja visdažādākie spēki - gan ļoti cienījami, gan šaubīgi, gan pretrunīgi, gan nelietīgi. Vecie spēki (galvenokārt Valsts drošības komiteja un armijas izlūkošanas un diversiju iestādes) tajā pašā laikā centās saglabāt kontroli pār notikumiem. Es to nevērtēju viennozīmīgi negatīvi, jo bez šādas kontroles varbūt būtu lijis daudz vairāk asiņu. Arī sabiedrības vairākums nealka asiņu, kaut arī gan veco, gan jauno spēku pusē bija cilvēki, kas gatavi kāpt pāri līķiem. Viņu noturēšana rāmjos bija ieguvums no tautas dzīvā spēka saglabāšanas viedokļa, bet par šādu prieku nākas maksāt tagad, kad nav skaidri zināms, kas īsti katrs ir bijis un kas ir tagad. Valda liela bezprincipialitāte. Jaunajai varai piesmērējās visi prātīgākie no vecās priekšniecības. Paskatieties Latvijas Saeimu - sevišķi pirmo Saeimu pēc neatkarības atjaunošanas - sastāvu, kurā var atrast daudzus 70. un 80. gadu komjaunatnes kongresu delegātus. Neko sliktu par viņiem es negribu teikt. Tie bija sabiedriski aktīvi cilvēki, bet darbošanās Brežņeva, Čerņenko vai Gorbačova sistēmā savu zīmogu viņiem bija uzlikusi.

Arī Latvijas Republikas Satversmes sapulces un pirmo Saeimu deputāti atnāca ar saviem zīmogiem - kurš no sociāldemokrātu pulciņiem, kurš no Rīgas Latviešu biedrības. Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji visumā bija ļoti konservatīvi, drīzāk lojāli Krievijas caram vai gatavi pieņemt vācu okupāciju nekā cīnītāji par Latvijas un latviešu tautas suverenitāti. Tie, kuri bija gatavi to darīt, nāca no palīdzības komitejām Pirmā pasaules kara bēgļiem un daļēji arī no strēlniekiem, no kuriem ne visi bija "sarkani". Turpat bija arī Ulmaņa aprindas - lauksaimnieki, kuri pirms kara centās ar racionālu saimniekošanu izkonkurēt visumā arhaisko muižu saimniecību. Jā, tie bija sabiedrībā jau iepriekš pazīstami cilvēki. Čakste bija uzstājies kā advokāts tiesu procesos, kuros tiesāja 1905. gada revolucionārus u.c. valdošajam režīmam nevēlamus cilvēkus. Tāpat arī bēgļu komiteju vadītāji bija pazīstami. Toties 1989. gadā priekšplānā iznāca nepazīstami cilvēki - un labi, ka nepazīstami, jo kas tad ar viņiem būtu noticis, ja viņi būtu centušies kļūt pazīstami. Te taču vairs nepastāvēja cara režīms, kas uz saviem pretiniekiem skatījās caur pirkstiem. Cik sāpīgas represijas te tika vērstas pret tādiem cilvēkiem kā Knuts Skujenieks, kā Vizma Belševica, kuri ārēji neko politiski briesmīgu nebija izdarījuši, bet ne tā izteikušies, ne tā uzrakstījuši. Līdz ar to sabiedrības vairākumam nebija iespēju noskaidrot, par ko katrs cīnās. Tāpēc sprieda pēc tā, kādas ir sabiedrisko darbinieku frizūras un cik labi izgludinātas bikses: ja ar to viss bija kārtībā, tad viņiem uzticējās.

Rubika kungs vienmēr ir bijis tīrīgs un kārtīgs.

Bet viņš bija pietiekami spilgti sevi parādījis kopā ar OMON, kā arī ar to, ka, būdams Rīgas mērs vai kā nu viņu varētu nosaukt mūsdienu valodā, bija tik lielu daļu jaunuzcelto Rīgas dzīvokļu atdevis demobilizētajiem padomju armijas virsniekiem, ka, piemēram, "Izvestija" viņu lika par paraugu Tulas, Kalugas u.c. Krievijas pilsētu vadītājiem: Rīgā vairāk nekā 20% dzīvokļu atdod armijniekiem, bet tur tikai 2%, kaut arī daļa bijušo virsnieku būtu gribējuši dzīvot dzimtajā Krievijā. Rubikam nepārmet, ka viņš būtu kaut ko bāzis savā kabatā, bet to, ka viņš centās Latviju pārkrievot, - to zināja vai nojauta visi.

Ko viņš no tā būtu ieguvis? Neesmu ar viņu divatā runājis, bet droši vien, ka viņš ar biedru grupu cerēja palielināt šeit stabilitāti, kas arī šodien ir svarīga un aktuāla: lai ikvienā valstī un ikvienā lielā pilsētā visiem būtu skaidrs, kurš te ir saimnieks, kam ir teikšana un kādā valodā tiks izdoti paši autoritatīvākie lēmumi. Tas ir svarīgi ne tikai tiem, kas valda, bet arī tiem, pār kuriem valda, lai nebūtu nevajadzīgu strīdu. Latviešu valodas, likumu un tradīciju dominēšana visā Latvijas teritorijā, varbūt uz laiku ņemot vērā specifiskos apstākļus Daugavpilī, - tas nāk par labu arī jebkurai citai tautībai Latvijā. Pieļauju, ka Rubikam varēja būt tieši tā pati doma, tikai spoguļattēlā.

Valodas lietošana ir visvieglāk uztveramā pazīme no sērijas "kas ir kas". Bet maz labuma no tā, ja politiķi u.c. amatpersonas par savām blēdībām vienojas daiļskanīgā latviešu valodā. Valoda ir virspusējākā pazīme, bet dziļākie slāņi atklāsies tad, kad kaut cik kārtībā tiks savesta tiesu sistēma un tiesībsargājošās iestādes. Šobrīd tur korupcija atklājas gandrīz pēc katra pieskāriena. Es kā kuriozu izlasīju to, kā tiek saukti pie atbildības Bauskas policisti, kuri bija atraduši alkohola tirgotāja mājā krutku. Var jau būt, ka tur bija arī kaut kādi plašāk nezināmi apstākļi, bet dīvainu iespaidu šis notikums atstāj katrā ziņā.

Alkohola tirgošana bez akcīzes nodokļa nomaksas pēc būtības ir pielīdzināma naudas viltošanai, jo apdraud valsts budžetu, un viltota alkohola izplatīšana ir kvalificējama par slepkavības mēģinājumu.

Normāli būtu tādā situācijā konfiscēt visus šo noziedzīgo nodarījumu palīglīdzekļus - kaut vai māju, ja tā izmantota krutkas gatavošanai un tirgošanai. Ja tiesībsargājošās iestādes šādi negrib darboties, tad skaidrs, ka tām ir liela "interese" nedarboties. Ar vārdiem vien tā nav izmaināma. Ir vajadzīgi policisti, kuriem būtu dūša iet un atrast krutku, rēķinoties ar to, ka viņus pēc tam sūdzēs tiesā, un ir vajadzīgi juristi, kuri uzņemsies pierādīt, ka melns ir melns un balts ir balts.

Kā gan šādi policisti, juristi utt. varētu rasties un nonākt kaut cik nozīmīgos tagadējās Latvijas Republikas amatos? Ja tauta stingri prasīs kārtību, tad tā arī būs. Savā laikā tauta uzskatīja, ka pats svarīgākais ir valsts neatkarības atjaunošana. Pēdējās Saeimas vēlēšanās tauta pateica manai partijai - apvienībai "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, ka "moris savu darbu padarījis - moris var iet", jo valsts neatkarība ir kļuvusi stabilāka.

Nevis pēc 9., bet 8. Saeimas vēlēšanām šim "morim" gandrīz vai nācās noiet no politiskās skatuves. Šogad bija kas cits - bija salīdzinoši maz balsotāju kopā, tāpēc jūs, saglabājuši to pašu vēlētāju skaitu, pastiprinājāt savu pārstāvniecību starp likumdevējiem un tikāt valdībā, bet tādā valdībā, no kuras pavalstnieki mūk teritoriālā un garīgā nozīmē.

Cilvēkiem ir ļoti svarīgi saņemt pāris latu vairāk pie pensijas vai algas, tāpēc viņi piemiedz acis, lai neredzētu ētiskā ziņā apšaubāmas lietas. Tiklīdz situācija uzlabosies, ikvienā ģimenē kaut vai pusaudži jautās, ko tad vecāki dara un kādu valsti viņi grib atstāt saviem pēcnācējiem - vai tikai vietu starp zagļiem un blēžiem? Savs laiks tam pienāks, bet pašreiz cīnīties pret korupciju nozīmē iet pret straumi, jo daudzi korupcijā iesaistās vai izturas pret to vienaldzīgi. Turpretī barikāžu laikā gandrīz visi bija gatavi mirt valsts neatkarības dēļ. Mantas dēļ ar dzīvību šodien riskē nedaudzi, bet godīgumu grūti uzturēt bezcerīgā nabadzībā. Tajā rodas sīki zaglēni un prostitūtas, kompromisu cilvēki un kombinatori. Es negribu priecāties par cilvēku aizplūšanu uz ārzemēm, bet algas līdz ar to tomēr ceļas. Nevarētu teikt, ka dzīve tāpēc kļūst stabilāka. Augsts iekšzemes kopprodukta pieaugums kopā ar augstu inflāciju drīzāk ir nestabilitātes pazīme, bet arī tā prasīs no valdības ieviest disciplīnu alkohola lietās, muitas lietās. Vai nu valsts vadītāji kļūs piekasīgāki pret saviem padotajiem, vai arī valsts bankrotēs un vadītāji tiks izsvilpti. Tauta taču nemēdz būt pateicīga pret tiem, kuri tai kādreiz kādu kumosu atmetuši. Vairums cilvēku skatās nevis atpakaļ, bet gan uz to, ko viņi saņem šodien un saņems rīt. Situācija uzlabojas, lai arī daudz gausāk, nekā mums patiktu. Pieaug to cilvēku skaits, kuri domā ne tikai par izdzīvošanu, bet arī par to, kā Latvija varētu izskatīties pēc divdesmit gadiem.

Laikam jau valdība arī par to domāja, bet izdomāja pilnīgi bezjēdzīgu vārdu virkni ar nosaukumu "valdības deklarācija". Varat pulcēt valdībā, kādus ģēnijus gribat - neko daudz labāku viņi neuzrakstīs, un nav arī nozīmes tam, ko viņi uzraksta. Kad Solons Atēnās mainīja likumus, viņam jautāja, vai tagad tie būs patiešām paši labākie. Viņš atbildēja, ka tie būs labākie no tiem, kādus atēnieši ir gatavi pieņemt. Vadītāji var arī nebūt tādā līmenī kā tauta, kas viņus izvēlējusies. Viens otrs no viņiem ir gudrāks, nekā ir spiests izlikties, lai nezaudētu popularitāti ātrāk, nekā viņš kaut ko paveic.

Jūs teicāt, ka valsts vadītājiem turpmāk nāksies būt "piekasīgākiem". Tāds mēģināja būt Repšes kungs. Kurš gan pēc viņa riskēs nopelnīt psihopāta slavu? Neesmu ārsts un nevienam tādu diagnozi neesmu noteicis. Labā saimniecībā talantīgu cilvēku dīvainības un kaprīzes varētu iegrozīt tā, lai tās nesabojā pārējās attiecības. Tas nenotika galvenokārt tāpēc, ka organizācijās pastāv arī daudzas citas ne ar kādām slimībām nesaistītas problēmas. Jā, citas partijas piedāvā darboties citā stilā, bet neuzņemos paredzēt, cik ilgi Šķēle ar Kalvīti spēs sadzīvot mierā un saskaņā, jo arī viņu piekoptie vadīšanas stili ir diezgan atšķirīgi. Blakus viņiem "zaļie zemnieki" spēja priekšvēlēšanu kampaņā iekļaut Ingrīdu Ūdri, kas sapņoja par Krievijas plašajiem tirgiem, kopā ar Visvaldi Lāci. Tas nozīmē, ka Brigmanis ir ļoti spējīgs organizators, bet grūti noticēt, ka tik raiba sega būs stipra arī lielu pārbaudījumu laikā.

Kā 1940. gadā. Vai tauta tagad neuzgavilētu jebkuram, kurš sarīkotu viena otra šeit minēta personāža pēršanu Rātslaukumā un dedzināšanu Doma laukumā?

Tā ir jau cita problēma par vidusslāņa lomu sabiedrībā. Visu otrās neatkarības laiku ir attīstījies tikai lielkapitāls, kas cenšas pārējos sabiedrības slāņus proletarizēt vai vismaz turēt ļoti trūcīgā iztikā.

Kā tas krietnam lielkapitālistam arī jādara pēc Kārļa Marksa mācības.

Jā, bet pēc Marksa jebkurā gadījumā, kad kāda šķira kļūst skaitliski pārāk nenozīmīga un pārējās šķiras zaudē ilūzijas, kādas pagaidām vēl tinas ap mūsu "nacionālo kapitālu", lielkapitālistus pakar pie laternu stabiem, pat ja viņi ir dažkārt nodarbojušies ar filantropiju, kaut ko devuši bērnunamiem un - kas ir ļoti svarīgi - maksājuši stipendijas studentiem.

Kāpēc gan bezgaldaudzie politoloģijas un sabiedrisko attiecību studenti un profesori nebrīdina lielkapitālistus par šādām briesmām? Varu tikai citēt Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa "Vēstures filozofiju": "Vēsture un pieredze māca, ka tautas un valdības nekad neko nemācās no vēstures un pieredzes." Lai nu cik to politologu mums arī būtu, savu lodi viņi nedzirdēs un savu cilpu nepamanīs. Nelaime nenāk no tās puses, no kuras to gaida. Tas neizslēdz veco lozungu un pat veco karogu krāsu atkārtošanos, bet tikpat labi ir iespējams reliģiskais vai ētiskais fanātisms, kas nepavisam nav saudzīgāks par politisko fanātismu. Ne to var paredzēt, ne arī jaunu mākslas darbu rašanos. Starp jaundzimušajiem nevar atpazīt tos, kuri apdraudēs iekārtu. Ja viņi nāktu pasaulē ar tādu zīmogu, tad tūlīt tiktu nomaitāti, bet visi viņi izskatās vienādi derīgi varai, kaut tā vis nav. Šajā ziņā varasvīri ir tikpat bezspēcīgi kā tie, kuri neko nezina un neprot. Tādas pretrunas pastāv uz katra soļa, un par tām nav pārāk daudz ko uztraukties. Sabiedrība un tāpat arī atsevišķa persona ir tik stabilas, ka pat pie nemākulīgas rīcības uzreiz nebrūk kopā. Un ir jau mūsu dzīvē arī kaut kas labs un saprātīgs.

Ar ko arī apsveicam visus 18. novembra svētkos!