Ne jau švaki izglītotie ir pret Latvijas iestāšanos eirozonā. Šāds secinājums neatspoguļo mūsu sabiedrības šizofrēniju visā tās daiļumā. Sarunāties mēģina neizglītotie bailuļi jeb eiro oponenti ar pašapmierinātajiem bailuļiem, kas ir tie paši neizglītotie, jo nemākulīgi rīkojās ar varas instrumentiem. Pa vidu stostās veselais saprāts, kas patiesībā nav ne vesels, ne saprāts.
Diskusijas par eiro Latvijā nesen tik sākušās, bet uzlēcošā zvaigzne Iveta Grigule jau pretendē uz Augusta Brigmaņa vietu Puzes zvaigznājā. Zaļzemnieces iniciatīva jebkādiem līdzekļiem panākt referendumu par eiro ieviešanu LV nepelna uzmanību - tā nav viņas pārliecība, jo pilda tikai vēstneša funkciju. Sarmītes Ēlertes fiksi uzmeistarotā «atbilde», vainojot Griguli par sadarbību ar «sarkanajiem», ir tikpat nejēdzīga salmu kulšana. Blaumanis gan ierēktu par dāmu lakatiņu mētāšanos.
Provokācija kā politisko kukaiņu cīņas metode vairāk interesēs pētniekus, bet labums mums no mākslīgas konfrontācijas = 0. Atstāsim Griguli Saskaņas centra saplosīšanai, labāk parunāsim par to, kas svarīgs.
Defektīva diskusija rada defektīvu rezultātu
Iestāsimies eirozonā, neiestāsimies; lats paliks, nepaliks... Latvijā reti kuru tas interesē. Un kāpēc gan rūpētu, ja 22 gadus Latvijas politiskajā kultūrā dominē etniskais dalījums, kā dēļ mēs nekad neesam domājuši/balsojuši par Latvijas valsts ekonomisko attīstību. Bet kļūdaini domāt, ka etniskais dalījums ir kaut kas ārpus mums eksistējošs, kas atrisināsies ar laiku, ar minimālu piepūli un bez mūsu pašu tiešas līdzdalības, - refleksija vienmēr ir nopietns izaicinājums, jo spoguļattēlā sevi redzam tādu, kādu gribam redzēt.
Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, kas šodien notiek Eiropā un pasaulē. Šā gadsimta finanšu krīze nesākās ar miljardu spekulācijām finanšu tirgos, alkatīgo banku un citu augļotāju neremdināmo apetīti. Ja mūsu satrunējusī augstākā izglītība būtu domātprasmju kaltuve, mēs jau būtu ieraudzījuši, ka nav divu sugu cilvēki a la «riebīgie finanšu spekulanti» un «saprātīgie» valsts pārvaldē. Tas novestu pie neizbēgama secinājuma:
Nav sliktas ekonomikas, ir slikta politika
Tas ir paradokss, ka vairāk nekā trešdaļai (SC+NA) Saeimas deputātu galvenais kritērijs politiķu vai citu amatpersonu uzticamībai ir etniskais dalījums. Protams, partiju iekšienē segregācija neeksistē, bet publiski abas dirn pretējos ierakumos, baiļojoties par pašu izdomātā etniski sadalītā elektorāta uzticību, katru reizi savstarpēji koordinējot rīcību, ja centriski politiskie spēki grib konsolidēties. Šādos nenormālos apstākļos – visi ar visiem un visi pret visiem - tiek iecelti neaptēsti finanšu ministri un vārgi premjeri, jo nepietiek saprātīgā vairākuma. Pajautājiet sev, cik stabils ir lats, ja tā uzticību var iedragāt divi nekompetenti cilvēki, kā tas jau ir noticis iepriekšējos gadus. Ja vēl galvenā lata stabilitātes garanta – Latvijas Bankas prezidenta krēslā ierāptos kāds diletants, prognozējama valsts ekonomiskā politika būtu aizslaucīta vienā rāvienā. Šajā aspektā Latvija ir neuzticama kandidāte eirozonai, jo iestāšanās varbūt atvieglos, bet noteikti neko automātiski neatrisinās.
Nacionālās valūtas devalvācija vai pat sabrukums var būt lokāls, kāpēc lai nenotiktu Eiropas Savienības mērogā ar eiro? Eirozonas pilnīgs sabrukums ir automātiskas Eiropas Savienības beigas. Vienkāršais skaidrojums - tas nav izdevīgi nevienam, ne pašai ES, ne ASV, Ķīnai, Krievijai un pat ne Deivida Kamerona Lielbritānijai, jo brīva piekļuve pasaules lielākajam - ES vienotajam tirgum ir pārāk kārdinoša.
Tad kādēļ tāda ņemšanās ar eiro, ja visam ir skaidrojums?
Eiropas Savienība ir valstu brīvprātīga sadarbība, kas atšķirībā no PSRS kroplā veidojuma nemet plinti krūmos, satiekot lāci. Tam apliecinājums ir redzams ik uz soļa - ja ES nespētu [negribētu] vienoties par konstruktīvu rīcību [kompromisu] 27 valstu starpā pat rukšu (PIGS - Portugāle, Īrija, Grieķija, Spānija) krīzes risināšanai, eirozona jau būtu izformēta līdz ar visu Eiropas Savienību.
Mēs nezinām, kāda būs Eiropas Savienība nākotnē, bet varam būt droši, ka neatkarīgi no institucionālās struktūras (centralizēta/decentralizēta), varas centriem (Vācija/Polija) vai nosaukuma (savienība/federācija) Eiropā vienmēr bijuši, ir un būs jaunatklājēji, kas būvē ceļu, kur iepriekš pastaigājās tikai teorētiskās prātulas. Būs daudz kļūdu, taustīšanos, kolīziju, bremzējošu kompromisu. Šis process nekad nebeigsies, kas ir ļoti labi.
Latvija ir Eiropa, kas vienmēr ir kustībā, tā nekad nav stabila [pabeigta], tādā izpratnē, ka demokrātija ir nemitīgs kompromiss starp padarītu darbu un konstantu neapmierinātību ar padarīto. Pārfrāzējot Džona Stjuarta Milla fabulu, - kas gan ir demokrātija, ja ne paciešama neapmierinātība, apzinoties, ka pilnība nekad nav sasniedzama.
Ja viss šķiet kārtībā, tad kaut kas nav īsti labi, jāmeklē un jāatrod, kā to uzlabot, pārspēt.
Ja piemetas iesnas, tad vainīgs ir deguns
Pārspēšana kā sevis pārvarēšana ir brīvas gribas izpausme. Mūsu sabiedrībā tā eksistē tikai noslēgtās grupās, reti pavīd ārpusē, gandrīz nekad negūst publikas atsaucību. Tādēļ loģiski, ka Latvijas suverenitāte un ciešāka integrācija ES tiek uztverta kā savstarpēji izslēdzoša. Pat ja tiek piedāvāts vienkāršs skaidrojums.
Latviešiem ļoti patīk idiotisks pašapmierināšanās sports – salīdzināt savu varēšanu [izredzes] pēc citu neveiksmju mērauklas, nepievēršot nekādu uzmanību pašai auklai [metodei], kas patiesībā ir pašrocīgi veidota karātavu cilpa. Bailes no eiro, no bērnu grāmatiņām, no Krievijas ietekmes, no imigrantiem, no identitātes zaudēšanas utt. Tās ir bailes no kļūdām, kas ir nopietna problēma, jo traucē iniciatīvai. Mēs spējam vienoties, lai balsotu pret otru valsts valodu, pret oligarhu vasaļiem Saeimā, pret... Bet vairs nemākam būt PAR.
Socioloģiskās aptaujas parāda, ka vairums Latvijas iedzīvotāju vēlas maksimālu Latvijas pastāvību un neatkarību, kas prasa indivīda brīvas pašizpausmes iespējas un tolerantas sabiedrības veidnes. Tik teorija neatspoguļojas praksē. Mūsu iedomātā Latvija ir ļoti tāla no reālās valsts, jo esam slimi ar akūtu pašiniciatīvas trūkumu, pat plašiem protestiem neesam spējīgi, jo vēlamies, lai mistiskā «Latvijas valsts» visu izdomā mūsu vietā.
Šie savstarpēji izslēdzošie absurdi ir mūsu izķēmotā realitāte, mūsu pašiznīcināšanās gēns... sauciet, kā vēlaties. Vēl dziļāk muļķu purvā lienam, gribas trūkumu attaisnojot ar «konservatīvu sabiedrību», paši sevi dēvējot par «konservatīvo vērtību atbalstītājiem».
Ko tik neizdomāsi, lai nebūtu jāpiepūlas un sevi jāpārvērtē. Iniciatīvas trūkums nav konservatīvisms. Tas ir gribas trūkums. Ja nevēlēšanās piepūlēties ir hroniska, tad tumsonību noslēpt nav iespējams. Kaunpilns piemērs ir Saeimas 36 (!) pepijprinču un pirātprincešu protesta vēstule premjeram, kurā tautas kalpi vienbalsīgi atzīst melnās maģijas ietekmi, kapitulē horoskopu pareģojumu visvarenības priekšā, pie tam nemaz necenšas noliegt placebo stimulantu lietošanu.
Dažreiz šķiet, ka mēs neesam tikuši daudz tālāk par Ziemeļāfrikas arābu valstīm, kas lēnām sāk virzīties no apspiestības alām uz gaišo izeju, līdz top apžilbināti, jo demokrātiju nevar iemācīties vai aizgūt. Ir aktīvi jāpiedalās, lai gūtu pieredzi. Bez pieredzes ir tikai greizo spoguļu valstība. Un tā visu mūžu, nepaceļot galvu pavadīsim savā sētā ar zemām durvīm, maziem logiem, sīkām vajadzībām un zemu domas lidojumu?
Ja nepārspēsim sevī šķībo cilvēku, rīt uz mums rādīs ar pirkstu un teiks – viņiem bija viss, bet šie visu pazaudēja, jo domāja, ka nespēs panest, – viņiem šķita par daudz iespēju, par daudz laimes, par daudz sāpju, vēlmes, par daudz visa kā... Viņi nobijās un ierāvās sevī. Žēl. Bet suvenīri gan ļoti skaisti un lēti, tos Rīgā var nopirkt... - tikai par latiem.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
