«Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem!» - tas ir pazīstamākais citāts no angļu rakstnieka Džordža Orvela, īstajā vārdā Erika Artūra Blēra, slavenā romāna «Dzīvnieku ferma». Tā ir nežēlīga un trāpīga satīra par komunistu režīmu Padomju Savienībā. Ar «dažiem dzīvniekiem» bija domātas cūkas, kuras bija pārņēmušas varu no cilvēkiem, ar laiku iemācījās staigāt uz divām kājām un ekspluatēja pārējos dzīvniekus daudz pretīgāk nekā iepriekš cilvēki.
Padomju Savienībā valdošais režīms sabruka lielā mērā stulbās dubultmorāles dēļ. Bet ar režīma formālo sabrukumu nekur nepazuda personas, kuras bija piezīdušās ar šo kroplo domāšanas veidu. Ar savu ārprātīgo cinismu, augstprātību viņi kā morāli kropļi turpināja sevi uzskatīt par vienlīdzīgākajiem no vienlīdzīgajiem un turpināja attiecīgi uzvesties. Notika tikai nelielas korekcijas saukļos. Šīs cūkas ļāva pārējiem dzīvniekiem lietot karodziņus tādus, kādi viņiem labāk tīk. Viņi ierīkoja īpašas fermas dažiem visu dzīvnieku izraudzītiem pārstāvjiem. Cūkas veikli nozaga pārējiem dzīvniekiem vistreknākās barotnes. Tad pārējo dzīvnieku priekšstāvjiem cūkas stingri pieteica - jums silē tiks iebērti treknāki graudi, piešķirti smalkāki pakavi un zeltīti iemaukti. Tāpat tika pateikts, ka pareizā formā, tagad to sauca par politkorektumu, ir ļauts blēt, zviegt un maurot visu, kas vien ienāk prātā. Vienīgi cūkas jāgodā dažādos patriotiskos vārdos. Piemēram, Saimniekcūķis, Mākoņcūķis vai Atslēgcūķis. Un jāgādā, lai cūku rīcībā nonāk visas iespējamās barotnes. Kad tās negausīgi tika izrītas, bija jānodrošina, lai viņu pārstāvētie dzīvnieki turpina braši strādāt, lai tās atkal tiktu piepildītas.
Daži dzīvnieki ar to nebija mierā. Par to viņi tika izmesti no barotnēm, tika atmaskoti kā nožēlojami kleperi, stulbas aitas vai pretīgi govslopi. Vēl viņiem atņēma smalkos pakavus un zelta iemaukti tika nomainīti pret sarūsējuša tērauda. Savukārt tie, kuri izcēlās ar īpašu centību, piemēram, pulēja cūku nagus, saskrullēja viņu astes ar īpaši jaukām lentēm, tika godam atalgoti. Pēc kalpošanas beigām tika iejūgti īpaši smalkos ratos, viņiem piešķīra glauni izdekorētus aizgaldus. Daži izpelnījās lielo godu tikt nosūtīti uz tālākām fermām, kur baroja ar virscūku galda delikatešu atliekām.
Dažreiz notika nelieli misēkļi. Dažas dzīvnieki grupas mēģināja izjaukt ierasto kārtību. Tās mazliet patramdīja pašas treknākas cūkas, bet ar laiku tāpat iemācījās staigāt uz divām kājām un … ātri pārvērtās par tādām pašām cūkām. Ātri apguva arī smalko kviekšanas mākslu. Tika izgudrotas arī dažas jaunas dziesmas. Piemēram, «Kviekšanas laimes stāsts».
Orvela Napoleons un Latvijas Napoleons
Tas ir gaumes jautājums, piekrist vai nepiekrist, ka Latvijā pēdējos divdesmit gados esam piedzīvojuši «Dzīvnieku fermas» modificēto versiju. Mulsinoši, ka Orvela stāstā virscūku sauca par Napoleonu. Romānā ar to nepārprotami ir domāts Staļins. Kas varētu būt Latvijas versijā Napoleons, atliek tikai minēt. Daži viņu sauc arī par Mazo. Klīst baumas, ka viņam ir pat personas kods. Bet pierādīts nav nekas un, visdrīzāk, nākamajos simttūkstoš gados arī netiks. Jo pareizos amatos, pareizos aizgaldos ir suķi, kuri gana ilgi barojušies no viņa treknās siles pabirām.
Nule salīdzinoši neliels, bet kārtējais atgādinājums, ka «Dzīvnieku fermas» domāšanas recidīvi nekur nav pazuduši, bija stāsts par Dziesmu svētku biļetēm. Izrādījās, ka 466 ielūgumi uz noslēguma koncertu tiks piešķirti valsts augstākajām amatpersonām - Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, Ministru prezidentam, ārvalstu delegācijām, UNESCO Nacionālās komisijas pārstāvjiem, Saeimas deputātiem, Eiropas Savienības parlamentā ievēlētajiem Latvijas deputātiem, ministriem, ministriju valsts sekretāriem un parlamentārajiem sekretāriem.
Par augstākajām valsts amatpersonām - Valsts prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu un ārzemju viesiem ir saprotams. Nav vērts skaldīt matus - viņi ir vai nav īpašāki cilvēki par pārējiem. Protams, nav, bet viņi ir demokrātiski ieceltas amatpersonas, kuras pārstāv valsti visaugstākajā oficiālajā līmenī. Var vēl pastrīdēties - kas būtu noticis, ja, līdzīgi kā dažviet citur Eiropā, par pašu vai ģimenes locekļu biļetēm samaksātu. Par pārējiem gan ir jautājums kāpēc bija jārada privilēģiju sistēma, kas viņiem ļāva tikt pie īpašiem ielūgumiem, privileģētās vietās, kamēr pārējie valsts iedzīvotāji spiesti stāvēt garās rindas, maksāt naudu un cerēt, ka varbūt tiks pie kārotajām biļetēm. Nebūtu godīgi teikt, ka visi ministri un deputāti ir vainīgi un laimīgi par šo apšaubāmo privilēģiju. Ar galvu domājošie saprot, ka situācija, kaut sīkmanīgi, bet ļoti precīzi ataino orvelisko: «Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem!»
«Dzīvnieku fermā LV» parādījušās plaisas
Te nav tik liela problēma naudā, ko valsts šādā veidā neiegūst. Tiek apgalvots, ka ielūgumi tiks dalīti pret ziedojumiem. Nepatīkamākais ir tas, ka, piešķirot un pieņemot šādus papildu labumus, deputāti un amatpersonas turpina «vienlīdzīgāko» tradīciju. Tas nozīmē, ka «Dzīvnieku fermas» kroplais domāšanas veids turpina dzīvot un uzvarēt. Ir īpaša kasta, kura var pievākt visu, ko sirds kāro - sākot ar naftas trubām, labākajiem pārtikas uzņēmumiem, kuģu flotilēm, treknām prēmijām politpadomēs un beidzot ar smalkām vietām Dziesmu svētku estrādes labākajās rindās. Jo viņi taču ir vienlīdzīgāki - nestāvēs taču kaut kādās tur rindās ar parasto tautu. Sak' - ko tie kvaukšķi iedomājas.
Tomēr arī «Dzīvnieku fermā» sāk parādīties plaisas. Daži deputāti ir stāvējuši rindā kopā ar pārējiem un pirkuši biļetes par savu naudu. Un tas vairs nav stāsts par naudu. Varbūt cūkām laiks palikt bažīgām. Ja nu šie savādie deputāti iedomāsies par citām pārmaiņām Latvijas fermā.
/nginx/o/2016/06/05/5478203t1h591c.jpg)
