Tikai mazie, melnie strādnieciņi mums nav vajadzīgi! (128)

Ar kādām sajūtām bērnu vecāki sagaida jauno mācību gadu? Ko redzat kā galvenās problēmas?

Šobrīd ir diezgan daudz neskaidrību dažādos jautājumos. Mūsuprāt, ir četras aktualitātes: sports, ēdināšana un pārtikas kvalitāte, mācību līdzekļi un vardarbība.

Tad sākam no viena gala – kas jums liekas būtiskākais sporta jomā?

Svarīgs ir fakts, ka bērni ir pakļauti lielai statiskai slodzei stundās. Viņiem nav iespēju pilnvērtīgi izkustēties. Divas sporta stundas nedēļā to nekādā veidā nenodrošina.

Kā ir ar izkustēšanos starpbrīžos? Esmu dzirdējusi, ka tajos var tikai pārskriet no vienas stundas uz otru.

Bērni paliek bērni, un viņi starpbrīžos cenšas izkustēties. Bērnus starpbrīžos ir grūti noturēt uz vietas. Sēdēšanu stundās viņi cenšas kompensēt ar skriešanu un milzīgu troksni starpbrīžos, kā rezultātā rodas arī vardarbība. Tas ir viens no faktoriem, kas noved pie vardarbības.

Bērnu enerģija netiek izlādēta?

Gan netiek izlādēta vispār, gan netiek izlādēta mērķtiecīgi un lietderīgi. Mani pašu šokēja kādreizējā Sporta dispansera, tagad Valsts sporta medicīnas centra dati, ka

tikai 3% viņu klientu-bērnu ir bez stājas problēmām un ar veselu muguru.

Tie ir seni dati?

Nē, tie ir svaigi dati.

Kur mēs šīs problēmas dabūjam? Lielā mērā tieši sēžot, tajā skaitā arī skolas solā.

Kur saskatāt risinājumu? Ko praktiski pamainīt, lai bērni sportotu vairāk?

Neliela attieksmes maiņa vajadzīga arī sistēmā, piemēram, varētu mainīt esošo divu sporta stundu saturu. Vajadzētu vairāk ārstnieciskās vingrošanas elementu, jo stājas problēmas nav tikai retajam skolēnam. Ir diezgan muļķīgi tās veicināt, jo to ārstēšana laika gaitā izmaksā dārgāk nekā ārstnieciskās vingrošanas organizēšana.

Varbūt arī reizi stundā vai ik pēc divām likt bērniem piecelties un izstaipīties?

Protams, tas arī ir risinājums.

Sākumskolā varētu ieviest starp stundām vienu brīvo stundu, par ko klases audzinātājai maksā un kuras laikā viņa izved bērnus pastaigāties. Tad viņi varētu izskrieties, neatkarīgi no gadalaika. Profesors Apinis ir teicis: «Iedodiet bērniem vietu, kur spēlēt bumbu. Vārtus viņi noorganizēs paši.» Bērni atradīs, kā izkustēties.

Protams, skolās jādomā arī par piemērotām mēbelēm.

Otra problēmu grupa, ko minējāt, saistās ar bērnu ēdināšanu. Kur redzat sarežģījumus?

Daudz runāts par kečupiem un pārtikas piedevām, kas šobrīd ir veiksmīgi aizliegtas. Taču, ieejot skolā, es

ieraugu končiņas, kuru sastāvs izskatās pēc Mendeļejeva tabulas.

Tādas lietas skolās nevajadzētu tirgot.

Otrs jautājums ir par bezmaksas pusdienām. Ir izskanējušas versijas par bezmaksas pusdienām pilnīgi visiem skolēniem. No vienas puses, tas izskatās skaisti. Bet, no otras puses, kad sāk analizēt iespējamo rezultātu, sanāk, ka ieguvēji no bezmaksas pusdienām visiem skolēniem būs tikai pārtikas tirgotāji.

Bažījaties, ka ēdiens nebūs gana kvalitatīvs?

Ja vecāki maksā, viņi ir vairāk ieinteresēti kontrolēt rezultātu. Ja būs bez maksas, daļa labāk iedos bērniem papildu naudu, lai viņi var nopirkt kaut ko pēc pusdienām, ja bērni nebūs paēduši.

Vēl ir risks par brīvpusdienu prestižu. Attieksme ir dažāda. Var sanākt – ja tu ēd brīvpusdienas, tu esi zemākās šķiras pilsonis.

Bet ja visiem pusdienas būtu par brīvu?

Ir skolas, kas to praktizē. No bērniem dzirdēts, ka kopgaldā nevarot ēst. Tas tiek sašmurgāts, un bērni iet kaut ko nopirkt..

Svarīgi, lai brīvpusdienas vecākajās klasēs būtu tiem skolēniem, kuriem tas patiešām ir nepieciešams.

Bet tas veicinātu bērnu dalīšanu turīgajos un nabadzīgākajos. Daļa bērnu, ejot šādā situācijā pie kopgalda, var ciest emocionāli...

Parasti sākumskolās pie kopgalda cenšas iesaistīt visus skolēnus. Parasti no 5. klases skolēni vairāk dodas iepirkties paši.

Vai jūtat, ka bērni tiek dalīti pēc vecāku materiālā stāvokļa? Vai tas ir aktuāli?

Tas atkarīgs no skolas attieksmes. Ir skolas, kur to praktiski nejūt, bet ir skolas, kur dalījums tiek ļoti aktīvi izmantots. Ja ir veselīga attieksme skolas vidē un nav dalījuma, arī pie kopgalda parasti nerodas problēmas. Šobrīd maksāšana par to parasti notiek interneta vidē un neviens klasē naudu nevāc. Naudas lietas tiek risinātas ļoti diskrēti.

Tad jūs atbalstītu brīvpusdienas arī vecāko klašu skolēniem, taču būtu jāpārdomā to kvalitāte un pasniegšanas veids?

Jā, piemēram, ir iespēja iegādāties talonus. Ja ir bažas par bērnu diskrimināciju, ēdināšanu iespējams sakārtot diskrētā veidā.

Kā vispār vērtējat vecāku materiālā stāvokļa ietekmi uz bērnu skolas gaitām? Nav noslēpums, ka ģimenes ar bērniem ir vienas no trūcīgākajām.

Ir stereotips par daudzbērnu ģimenēm, kas visas ir riskantas. Taču gadījumi ir ļoti dažādi: ir cilvēki, kuriem ir ļoti labi ienākumi un daudz bērnu, bet ir arī cilvēki, kuriem ir viens bērns un slikti ienākumi..

Nesen intervēju kādu skolotāju, kura teica, ka daļa vecāku ir tik ļoti iejūgušies darbos, ka neatliek laika veltīt bērniem gana daudz mīlestības, uzmanības un rūpju. Līdz ar to skolotāji ir spiesti risināt dažādas sadzīves lietas...

Sabiedrība mums ir raiba, gadījumi ir dažādi. Nevar teikt, ka šāda uzvedība raksturīga visiem vecākiem. Vairāk atkarīgs no vecāku iespējām nopelnīt pietiekami, lai viņi varētu uzturēt savu ģimeni.

Par ko, jūsuprāt, liecina arvien biežāk dzirdamie gadījumi, kad bērni tiek pamesti novārtā un viņiem dara pāri? Sabiedrība par tiem vairāk runā vai arī pašu gadījumu skaits ir lielāks?

Pēc statistikas, skaits nav būtiski mainījies. Iespējams, cilvēki kļuvuši izglītotāki un sākuši saprast –

ja tu esi cietis no vardarbības, tas nav apkaunojums tev,

bet gan tam, kurš darījis pāri. Par to ir jārunā, tā ir problēma, ko var risināt.

Kādi būtu praktiski vecāku ieteikumi, kā mazināt vardarbību skolās?

Iestrādes ir diezgan senas, no 90. gadu vidus, kad Latvijā ienāca Veselīgas vides skolu projekts..

Tagad daudzās skolās ir psihologs, sociālais darbinieks.

Ja viņi strādā ugunsdzēsēju režīmā, lielas jēgas no viņiem nav.

Protams, tas kaut ko uzlabo un palīdz, bet vardarbības mazināšanai ir jāstrādā visai skolai. Psihologs un sociālais darbinieks ir atbalsta punkts, bet tas nav plāksteris visam.

Vai lielāks šo speciālistu skaits būtu risinājums?

Risinājums būtu attieksmes maiņa.

Personāla?

Gan personāla, gan bērnu. Ar to ir jāstrādā pastāvīgi.

Ja skatāmies uz Somijas un Zviedrijas pieredzi, ar ko bija iespējams iepazīties 2012.gada rudenī biedrības rīkotajā seminārā.., redzam, ka shēma ir ļoti vienkārša.

Kāda tā ir?

Katrs vardarbības gadījums tiek fiksēts, un ar to tiek strādāts. Darbojas ne tikai ar vardarbīgo un cietušo personu, bet arī ar visiem iesaistītajiem, apkārtējiem. Vardarbīgajai personai pēc tam ir diezgan stingra kontrole.

Sākumā veido speciālu karti ar vietām, kur bērni jūtas apdraudēti. Tās ir riskantākās vietas, kur vieglāk nokļūt vardarbīgā situācijā. Tās tiek kontrolētas.

Nav tā, kā pie mums, kad bērnus palaiž ārā gaitenī un neviens viņus vairs nepieskata.

Viena no tām vietām, kur bērni visbiežāk cieš no vardarbības, ir mājas. Arī vecākiem ir jāmaina attieksme.

Protams.

Ja skolā rodas aizdomas par iespējamu vardarbību ģimenē vai citā veidā ārpus skolas, būtu jāsadarbojas ar kompetentajiem dienestiem.

Bet, ja runājam par skolu, tad tur vecāka iespējas kaut ko ietekmēt ir nelielas. Šajā vidē toni nosaka skolas politika.

Vajadzētu vairāk kontrolēt nevis klasi, ko skolotājs labi pārredz, bet tumšākus gaiteņus, kur bērni mēdz skraidīt?

Bērnam ir jābūt skaidram –

ja bērns aizies pie skolotāja un pastāstīs, ka ir cietis, tas nepaliks bez ievērības.

Kā ir realitātē?

Skaļi izskanējušais Jaunjelgavas gadījums parāda, ka skolu tagad maina cietušais.

Skarbi.

Iesaistīto atbildīgo personu attieksme pamatā bija noklusēt un noslēpt. Ja mēs to neredzam, tā nav.

Šķiet, ka tas vairs nav pieņemami mūsdienu sabiedrībai.

Bet diemžēl tā tas notiek.

Ir jāmaina attieksme – nav jēgas no kaut kādiem projektiem, kas ir ķeksīša pēc. It kā mēs esam labi un pareizi, bet tajā pašā laikā... Zviedrijā tika slēgta skola, kurā notika līdzīgs gadījums.

Vai arī Latvijā vajadzētu līdzīgus tik drastiskus mērus?

Zināms, ka labākā ārstēšana ir profilakse. Vajadzīga skolas vide, kur līdz šādam stāvoklim nenonāk. Ikdienas konflikti ir dabiski, bet ir jautājums, līdz kādai vardarbības pakāpei tas nonāk. Vai to atrisina saknē, vai arī tas nonāk līdz asinsizliešanai.

Parunāsim par mācību līdzekļiem. Runāju ar vairākiem skolotājiem un vecākiem, kuri teica, ka mācību gada sākumā vēl nebija pilnīgas skaidrības, kas kam ir jāpērk. Jums tāda skaidrība ir?

Man ir pilnīgi skaidrs, ka maniem bērniem nekas nav jāpērk. Tas ir Teikas vidusskolā.

Tajā pašā laikā, ja skatāmies vispārējās tendences: kamēr darba burtnīcas bija jāpērk vecākiem, tas īsti nevienu neuztrauca. Vecāki savā nodabā protestēja, purpināja. Tikko panāca, ka šie izdevumi nokļūst tajā maciņā, kur tiem būtu jābūt, - valsts un pašvaldības, uzreiz tiek saprasts, cik tas izmaksā.

Zināmā mērā varam vilkt paralēles ar brīvpusdienām. Kamēr par to maksā vecāki, tas nevienu īpaši neinteresē..

Aktīvie vecāki, kuri ir gatavi iesaistīties, lai kvalitāti nodrošinātu, tomēr ir mazākā daļa.

Skolā bērni pavada lielāko daļu sava laika. Kāpēc vecāki nav gatavi iesaistīties?

Liela daļa vienkārši paļaujas, ka skolas to nokārtos.

Vairums atceras arī savus skolas gadus, kad viņi nebija iesaistīti šajos procesos.

Tagad ir skolu padomes, bet tām vairāk ir konsultatīva funkcija. No skolu direktoriem atkarīgs, vai viņi ņems vērā vecāku viedokli. Viņi var izteikt savu nostāju, bet vai to ņems vērā?

Tagad notiek diezgan skaļas diskusijas par skolotāju atalgojumu. Pedagogi sola, ka varētu piketēt, protestēt un pat streikot. Kā vērtējat esošo pedagogu atalgojumu? Vai tas ir samērīgs?

Pedagogu atalgojums ir ļoti atšķirīgs, ir diezgan liela diferenciācija. Es nestrādāju skolā, un tāpēc man nav pieejas algu sarakstiem. Man ir tikai vispārīgs priekšstats.

Slikti, ka pedagogi vēl līdz septembrim, oktobrim nezina, cik viņi saņems. Slikti ir tas, ka pavasarī nav skaidrs, kāds nākamgad būs finansējums.

Ir ļoti daudz neskaidrību, kas noskaidrojas tikai oktobrī.

Tas nebūtu īsti saprātīgi.

Sistēma «nauda seko skolēnam» kaut kādā mērā attaisno pilsētu skolas. Bet arī te rodas risks, ka pieprasītās skolās rodas milzīgas klases, no kā cieš bērni. Uzskatu, ka lielajās klasēs vajadzētu arī skolotāja palīgu. Savukārt lauku skolas ar esošo principu nespēj savākt puslīdz normālu finansējumu.

Teicāt – ja ir pārāk liela klase, bērni var ciest. Kā vispār vērtējat izglītības kvalitāti? Vai mūsdienās nevajadzētu nedaudz pamainīt uzsvaru no faktu iekalšanas uz sociālo prasmju attīstīšanu, piemēram, kontaktēšanos, sava viedokļa aizstāvēšanu?

Ar pliku komunikāciju diemžēl būs par maz. Tomēr ir jābūt arī kaut kādai zināšanu bāzei.

Skatāmies, ko gribam sasniegt! Demogrāfiskie skaitļi liecina – bērnu ir maz. Tas nozīmē, ka

mēs nevaram atļauties izniekot nevienu bērnu.

Mūsu interesēs ir maksimāli kvalitatīva un pieejama izglītība visiem bērniem neatkarīgi no materiālā stāvokļa. Tai jābūt maksimāli pietuvinātai viņa individuālajām spējām - iekļaujošā izglītība.

Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotās pamatnostādnes turpmākajiem septiņiem gadiem vairāk skar tikai sociālo plāksni. Tajā pašā laikā izskan, ka katrā klasē ir vidēji vismaz viens bērns, kuram ir disleksija. Tas nav nekas īpašs, bet ar to ir jārēķinās. Viņu papildu vajadzības kompensēt nav sarežģīti, tas vairāk ir attieksmes jautājums..

Kā vērtējat digitālo mācību līdzekļu ieviešanu?

Man fantāzija šajā jomā ir tāda: bērnam mājās ir mācību grāmata, no kā viņš var mācīties, bet skolā strādā ar digitālajiem mācību līdzekļiem, piemēram, interaktīvajām tāfelēm, izdales materiāliem. Tas samazinātu arī skolas somas svaru.

Vai vairāk digitālo mācību līdzekļu uzlabotu zināšanu un prasmju līmeni?

Mums ir digitālā paaudze. Visi, kas ir jaunāki par 16 gadiem, ar to vienkārši ir piedzimuši. Gribi to vai ne. Arī mana jaunkundze trīs gadu vecumā paņēma rokās viedtelefonu un jau pēc piecām minūtēm ar to darbojās tā, it kā visu mūžu būtu ar to strādājusi.. Ir jāizmanto tas, kas bērniem tagad no dabas ir dots.

Vai, pēc vecāku domām, patlaban skolēnu slodze skolā un mājasdarbu apjoms ir samērīgi? Izskan, ka skolēniem nevar ielikt trešo sporta stundu vai veselības mācību, jo jau patlaban viņu slodze ir tuvu maksimumam.

Ja runājam tieši par sporta stundu, tad arī Saeimas atbildīgajā komisijā sprieda, ka sportu nevar skaitīt pie galvu noslogošajiem mācību priekšmetiem. Tas būtu jāveido kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļa, lai kompensētu skolās esošo statisko slodzi..

Jāanalizē esošie mācību priekšmeti. Patlaban atsevišķas stundas ir sociālās zinības, klases stunda un ētika. Tās ir trīs stundas, kurās ļoti daudz kas pārklājas. Mēs patērējam tīs stundas, mācoties vienu un to pašu. Vai tas ir vajadzīgs?

Un kā ar esošo mājasdarbu apjomu?

Ir lietas, ko vajag nostiprināt, bet ir lietas, ko mājās nevajadzētu darīt. Iespējams, sākumskolās būtu saprātīgāk, ja mājasdarbunebūtu. Labāk, lai bērns skolā pavadītu stundu ilgāk, bet vakarā viņam vairs nav jāmācās. Kādreiz nebiju aizdomājusies, bet mājasdarbu pildīšanu ietekmē arī vecāku materiālais stāvoklis. Vai bērnam ir vieta, kur viņš var pildīt mājasdarbus? Cik tas ir ērti un iespējami? Lai izpildītu mājasdarbus, ir vajadzīgs kāds kaktiņš ar puslīdz normālu apgaismojumu.

Vai atbalstāt veselības mācību kā atsevišķu mācību priekšmetu?

Īsti nav pamatojuma atsevišķam mācību priekšmetam, jo veselīgs dzīvesveids vispirms sākas veselīgā vidē. Un nav nozīmes stundā stāstīt, kā ir pareizi jāuzvedas vai jāēd, ja turpat skolā bērnam ir risks ciest no vardarbības vai nopirkt nekvalitatīvu ēdienu.

Veselīgs dzīvesveids būtu pilnvērtīgas sporta stundas un sportiskas aktivitātes stundu starplaikos. Tā būtu no mobinga un citiem vardarbības veidiem brīva skolas vide. Tas būtu veselīgs ēdiens skolas ēdnīcā un uzturmācības apguve dabas zinībās un mājturībā. Tas būtu dažādu ķīmisko vielu ietekmes uz organismu apguve dabas zinībās un ķīmijā.

Iespējams, integrēts priekšmets, kur būtu gan ētika, gan sociālās zinības, varētu apskatīt tēmas, kas neiekļaujas tradicionālajos mācību priekšmetos, bet, piemēram, alkohola un narkotisko vielu atkarības lietas, kā arī citi veselības jautājumi ir skatāmi arī dabas zinībās – bioloģijā. Modernā skola paredz priekšmetu savstarpējās saiknes izveidi un integrēšanu.

Šaura specializācija kādā jomā vairs nav mūsdienu prasībām atbilstoša.

Šodien cilvēkam jāspēj nemitīgi papildināties un pilnveidoties, tāpēc skolā ir jāieliek stingrs pamats.

Ne tikai spēja atrast nepieciešamo informāciju, bet arī pietiekama zināšanu un prasmju bagāža, jo radīt ir iespējams tikai no tā, kas jau ir mūsos, nevis no tā, kas atrodas kaut kur interneta plašumos vai bibliotēkas plauktos. Iespējams, ka tas prasa finanšu ieguldījumus tagad, bet tas ātri atmaksātos.

Nav jābaidās ieguldīt bērnos, jo tie varētu aizbraukt. Viņiem ir jāļauj attīstīties par spējīgiem, izglītotiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, lai viņi labprātāk savas spējas ieguldītu savā valstī. Iespējams, ka te ir runa arī par patriotisko audzināšanu un lepnumu par savu valsti.