Lai arī iepriekš citām nedemokrātiskām valstīm piemērotās sankcijas reti sasniegušas savu mērķi, Krievijas gadījumā Rietumu sabiedrībai būtu jāvienojas par gana stingrām sankcijām. Turklāt Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks sarunā ar portālu TVNET uzsvēra, ka sankcijām jābūt gudrākām un mērķētākām uz tiem lielvalsts cilvēkiem, kam tās tiešām sāp.
«Mani pēdējā laikā ļoti satrauc tas, ka Krievija ziņo par it kā lādiņiem, sprādzieniem, šāvieniem tās teritorijā,» viņš teica un piebilda, ka pagājušajā nedēļā Krievija uz šīm vietām bija aizvedusi pat visus savus atašejus.
«Manā izpratnē tas liecina par klasisku gatavošanos ja ne intervencei, tad lielākai iesaistei Ukrainas krīzē.» Tam esot daudz pierādījumu, piemēram, cilvēku un ieroču plūsma no Krievijas.
«Tas nozīmē, ka mēs, Eiropas Savienība (ES), mēs, Rietumi, mēs, starptautiskā sabiedrība, neesam bijuši pietiekami spējīgi līdz šim nodrošināt, ka Ukrainas robeža ir droša no šāda veida pārkāpumiem. Principā šeit
no Krievijas puses notiek visu starptautisko normu un vienošanos pārkāpšana,
jo tā turpina nodrošināt separātistus, teroristus, kaujiniekus, sauciet viņus, kā gribat, ar bruņojumu, kā arī pieplūdināt klāt bruņojumu. Tas nav normāli.»
Tāpēc bijušais aizsardzības ministrs uzskata, ka jau pirms vairākiem mēnešiem bija jānodrošina zināms minimums. Pirmkārt, tas, ka robeža ir ciet un Krievija neiejaucas. Patlaban Krievija turpina iejaukties.
Otrkārt, bija jānodrošina ES maigās varas izpausme – jāiet palīgā Ukrainas jaunajai valdībai un sabiedrībai, finansiāli un politiski palīdzot visu veidu reformās. Tas palīdzētu Ukrainai reformēties un doties uz priekšu valsts pārvaldes, saimniecības, likumdošanas pilnveidošanā.
Vai sankcijas palīdzēs?
Runājot par Krievijai piemērojamām sankcijām, Pabriks norādīja, ka tām ir dažādi vērtējumi.
«Protams, sankcijas Krieviju ietekmē. Krievija ir zaudējusi diezgan lielu apjomu naudas un ilgākā termiņā uzņēmēji un cilvēki, kas pelna, protams, cieš zaudējumus.
Tajā pašā laikā sankciju iespaids uz politiku kopumā (ne tikai uz Krieviju) vēsturiski ir diezgan ierobežots,» viņš sacīja un kā piemēru minēja savā laikā noteiktās sankcijas Kubai, Irānai un Ziemeļkorejai.
Sankcijas reti kad sasniedz savu mērķi.
Parasti sankcijas vērstas pret valstīm, kas nav demokrātiskas, un līdz ar to sankciju stiprums nespēj samērīgi ietekmēt sabiedrības spiedienu.
«Krievijas sabiedrība patlaban ir tādā nacionālisma vilnī, ka sankcijas savā ziņā ļauj [Krievijas prezidentam Vladimiram] Putinam un valdošajai Kremļa elitei manevrēt un mēģināt rast kaut kādus vietējus, vismaz īstermiņa risinājumus, kā papildināt naudas krājumus.» Viens no veidiem ir tirgus noslēgšanas virzienā.
Tuvo Austrumu krīzes dēļ degvielas cenas Krievijai patlaban «strādā par labu». «Kamēr degvielai būs laba cena un no Krievijas to pirks, Krievija spēs sev iegūt kaut ko vairāk. Īsāk sakot, sankcijas līdz šim nav attaisnojušās.»
Bet ko tad mums darīt? Pabriks uzskata, ka
mums ir jāiet uz vēl stingrāku sankciju piemērošanu, kam jābūt gudrākām un mērķētākām uz tiem cilvēkiem, kam tiešām sāp.
Pašiem savi mājasdarbi
Arī skatoties uz Latviju, redzams, ka neesam izpildījuši savus mājasdarbus, piemēram, enerģētiskās neatkarības jomā.
«Daudz politiķu ūsās smīkņāja, ka lietuvieši atkal ies savu ceļu un būvēs gāzes staciju, bet mēs taču gribam kopīgu Baltijas. Bija politiķi, kas teica - nav svarīgi, kurā vietā tā ir, ka tikai Baltijas reģionā. Mīļie draugi, ja tas nav svarīgi, kāpēc katra valsts to vēlas pie sevis? Somi saka, ka grib pie sevis, igauņi un leiši – arī, bet mēs sakām, ka vienalga, kur tā atrodas. Vai tad mēs esam vienīgie gudrie un viņi visi ir muļķi? Mēs neesam mājasdarbu izdarījuši, bet lietuviešiem būs. Protams, tas makā kaut kādu naudu. Mums tomēr ir arī liels Krievijas biznesa lobijs politikā.»
Otrkārt, Latvijai jāsakārto sava aizsardzības joma. «Mēs varam kritizēt vāciešus, frančus, itāļus un visus pārējos, bet vai mēs savu mājasdarbu esam izpildījuši? Mēs neesam. Mēs neesam spējīgi saprast, ka īstenībā pirmajai prioritātei nākamā gada budžetā jābūt drošībai. Pāri skolām, pāri veselībai. Tas nenozīmē, ka jāatsakās no šīm pārējām lietām, bet šī ir numur viens, kas ir jārisina.»
Valsts kopējo drošību veido kārtīgs aizsardzības budžets, nopietns darbs pie enerģētikas diversifikācijas, kā arī kiberdrošības. Tieši kiberdrošība nākotnē kļūs arvien aktuālāka.
