Nākotnes Eiropas Savienības dzinējspēks saredzams ap Baltijas jūru

Sarunā Pabriks, kurš EP bija ziņotājs par CETA, atzīst, ka bez tirdzniecības mazai valstij ir ļoti nelielas iespējas panākt savas labklājības pieaugumu. Līdz ar to Latvijai, kas ir ienākusi starptautiskajā tirgū vēlāk nekā citas, ir svarīgi starptautiski nolīgumi, kas veicinātu saražoto preču noietu. Pretestību šiem procesiem parasti sagādājot ideoloģiski motivētas sabiedrības grupas un arī Krievijai ciešāki sakari starp ES un Ziemeļameriku neesot izdevīgi.

Eiropa patlaban saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, neskaidrības ir gan saistībā ar Lielbritānijas izstāšanās procesu no ES, gan arī ar jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas ārpolitiku. Pabriks norāda, ka nākotnes ES dzinējspēkam ir jābūt tieši Baltijas jūras reģionam, kuru vieno gan līdzīga vēsture, gan arī vērtības.

Kādi būs Latvijas galvenie ieguvumi no CETA nolīguma?

Tirdzniecības līgums starp ES un Kanādu ir patreiz modernākais nolīgums. Tas sevī ietver tarifu samazināšanu un standartu vienādošanu, nepazeminot mūsējos. Tas nozīmē, ka mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, vai tirgotājiem vairs nevajadzēs iet cauri divām vai trijām komisijām. Ja viņi būs izgājuši savu standartu akceptēšanas procesu Latvijā – Eiropas Savienībā -, tas nozīmē, ka viņi automātiski tiks iekšā Kanādas tirgū. Tas ir ļoti liels sasniegums.

Eiropas celtniekiem un būvniekiem būs pieeja Kanādas tirgum, lai varētu piedalīties pasūtījumos. Kanādieši apsolījuši, ka tā kā viņi ir federāla valsts, un mēs nevarēsim tik viegli atrast – kādi konkursi ir izsludināti Kvebekā vai Ontario – tad viņi uztaisīs kopīgu interneta vietni, kur mēs redzēsim, kas Kanādā notiek.

Tālāk mums ir arī diplomu salīdzināšana, kas nozīmē, ka mūsu augstskolu beidzēji, varēs piedalīties dažādās programmu apmaiņās. Agrāk tas nebija iespējams. Ir arī dažādu mūsu preču zīmju aizsardzība. Tas ir svarīgi tiem, kuri Eiropā ražoja nišas produktus. Tā kā Latvija ir mazo un vidējo uzņēmumu valsts, šādi līgumu pēc savas dabas nāk par labu tieši viņiem, jo lielajiem tāpat ir daudz naudas, lai tiktu svešos tirgos.

Mums ir dīķis pilns ar zivīm un līgums jums iedot rokā makšķeri. Mēs nevaram apsolīt, ka jūs stundas laikā noķersiet sešas septiņas zivis, bet ir ļoti laba iespēja ar makšķeri tās zivis noķert.

Tagad ES sāksies ratifikācijas process. Vai tas būs pietiekami veiksmīgs un ātrs, ņemot vērā, piemēram, Valonijā jau pieņemšanas laikā izskanējušos iebildumus?

Līguma pagaidu stāšanās spēkā notiek jau pēc ratifikācijas Eiropas Parlamentā. Mēs ar šo balsojumu līgumu esam jau iedarbinājuši. Lai viņš būtu legāli, ne tikai kā starpposms, tas ir jāratificē nacionālajiem parlamentiem. Valstis, kuras ir pārliecinātas, ka šis līgums viņām nes labu – viņas ratificēs samērā ātri. Latvija pirmā, ņemot vērā mūsu specifiskās un speciālās attiecības ar Kanādu. To, ka viņi sūta savu karaspēku pie mums. Tās valstis, kur bija skepse vai kreiso valdības – viņas gada vai divu laikā varēs redzēt, ka šis līgums nes tikai labumus un neko neapdraud. Līdz ar to es domāju, ka opozīcija paliks daudz vājāka. Gala variantā, ja valsts nav gatava ratificēt – viņa var to līgumu nolikt plauktā un nekas ļauns nenotiks, jo viņš jau patreiz strādā.

Vai ir kāda saistība starp to, ka Latvija ir pirmā valsts, kura līgumu ratificē un to, ka Kanāda vadīs NATO bataljonu Latvijā?

Nē, tam nav saistības. No mūsu puses tas ir labās gribas apliecinājums. Patreizējā ģeopolitiskajā situācijā tā ir sanācis, ka kanādieši mums ir apsolījuši savu karaspēka daļu. Tā ir sanācis, ka latvietis ir galvenais ziņotājs Eiropas Parlamentā par šo līgumu, bet mūsu aviokompānija iepērk Kanādas lidmašīnas. Līdz ar to mēs nebūtu gudri, ja neizmantotu situāciju vēl vairāk paātrināt un uzlabot divpusējās attiecības.

Daudz šķēpu tika lauzts par tiesvedības procesiem saistībā ar līgumu.

Opozīcija, kas ir bijusi tai starptautiskajai tiesu sistēmai, kas parasti seko tirdzniecības līgumiem, ir nākusi no šauras grupiņas ideoloģiski motivētu, bieži kreisi noskaņotu sabiedrības slāņu vidus. Es tur neredzu reālo pamatu. Runājot par ES – Kanādas līgumu, starptautiskā tiesa, kuras veidošana ir paredzēta, ir gadījumiem, ja tiešām izcelsies kāds nopietns strīds starp potenciālo investoru vai valsti. Lai viens vai otrs varētu aizsargāt tiesības. Šādus strīdus es tuvākajā piecgadē neparedzu, bet ja gadījumā kaut kas tāds būs - ES, nevis korporācijas vai uzņēmēji, nozīmēs piecus tiesnešus. Līdz ar to – tos pašus tiesnešus, kurus mēs, Latvija, sūtām uz Strasbūru, Luksemburgu, varēsim sūtīt arī uz šo tiesu. Arī Kanāda līdzīgi sūtīs piecus tiesnešus. Līdz ar to mums nav bažu, ka šī tiesa varētu būt subjektīva vai mazāk spējīga objektīvi lemt nekā cita Eiropas vai Starptautiskā tiesa.

Kanādā arī ir zināma pretestība pret līgumu. Iebildumus paudušas arodbiedrības...

Īstenībā mums alternatīvo faktu pasaulē pašreiz ir ļoti uzmanīgi jāskatās uz avotiem. Mēs varam bieži sociālajos medijos, vai internetā redzēt, ka ir opozīcija tam un ir opozīcija šitam. Esmu runājis ar daudziem Kanādas pārstāvjiem. Kanādā opozīcija nāk no 1%, bet 99% ir par. Jautājums nav par lielu opozīciju, bet gan par tās skaļumu. Tie, kas Kanādā pret līgumu iebilda, neieņem nekādas respektējamas pozīcijas. Pat darba ņēmēji saprot, ka tirdzniecība un piekļuve lielajam tirgum dod iespējas. Nevajag arī aizmirst, ka ir arī zināmas ārvalstis, kuras nav ieinteresēts, ka šāda veida transatlantiskie līgumi tiktu slēgti.

Kuras ārvalstis tās ir?

Krievijai nav izdevīgi, ka tiek noslēgts veiksmīgs tirdzniecības līgums starp Ziemeļameriku un Eiropu. Tas pastiprina Eiropas un Amerikas saikni, pastiprina mūsu ekonomiku. Pilnīgi skaidrs, ka tas neveicina Krievijas ietekmes pieaugumu.

Kādas ir TTIP (ES-ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgums) tālākās izredzes?

Patreiz to ir sarežģīti precizēt. Mēs nezinām kāda būs Baltā nama un Trampa attieksme pret tirdzniecības līguma slēgšanu ar Eiropu. Šobrīd nekas negatīvs nav izskanējis, kas pats par sevi ir labi. Mēs esam dzirdējuši virkni negatīvu ziņu par Meksiku, par Klusā okeāna valstīm. Es esmu piesardzīgi optimistisks.

Kamēr ASV domā, mums ir jāizmanto [citas] iespējas - Singapūra, Japāna, Vjetnama, Jaunzēlande, Austrālija un Meksika. Tās ir nākošās vietas, kur mums vajadzētu virzīties uz priekšu. Es domāju, ka Kanādas tirdzniecības līgums būs ļoti labs formāts uz kuru balstīties.

Runājot par citām aktualitātēm, Krievija šogad rīkos ievērojamas militārās mācības «Zapad». Tādas tika rīkotas arī laikā, kad bijāt aizsardzības ministrs. Ir pamats satraukumam par kaimiņvalsts patiesajiem nolūkiem mācību aizsegā?

Jautājums ir – ko mēs saprotam ar satraukumu. Šīs mācības 2013. gadā un pirms tam bija ar mērķi - Rietumi. Šobrīd NATO dalībvalstīm trūkst atklātas informācijas no Krievijas par to, kā viņi tās plāno. Kādi būs mācību apmēri un galvenie mērķi. Ja Krievija vēlas uzlabot savstarpējo uzticību starp abām pusēm, tad tai būtu jāseko tiem piemēriem, kurus sniegušas NATO dalībvalstis. Krievijai būtu maksimāli jāiepazīstina ar to, kādā veidā mācības norisināsies, kurā vietā norisināsies un ko viņi mācīsies. Šādas mācības arī iepriekš ir bijušas ļoti liela apjoma, ar ļoti lielu karaspēka iesaisti. Mūsu reģionā tajā laikā bruņotie spēki būs augstākā gatavībā.

Šajās mācībās parasti izspēlē Baltijas ieņemšanas scenāriju. Ja gadīsies situācija, ka kāda vienība «nejauši» iemaldās mūsu valstu teritorijā...

Es domāju, ka mūsu aizsardzības spēki būs gatavi šādiem «noklīdušiem sēņotājiem». Esmu pārliecināts, ka tas nenotiks. Par to nevajadzētu satraukties.

Nesen Briselē ASV aizsardzības ministrs Džons Matiss kārtējo reizi no jauna apstiprināja, ka Vašingtona vēlas, lai sabiedrotie palielina finansējumu aizsardzībai līdz 2% no IKP. Cik reāli ir NATO valstīm sasniegt šos rādītājus?

Protams, ka tā ir bīstamība, ja Eiropas valstis nepilda savus pienākumus. Ministra Matisa, arī Trampa prasība Eiropas sabiedrotajiem vairāk maksāt NATO budžetā ir pamatota un objektīva. Pēdējo divdesmit gadu laikā amerikāņu proporcija NATO maksājumos ir pieaugusi no 50% līdz 75%. Tas ir neadekvāti, ņemot vērā to, ka ekonomikas ASV un Eiropā ir līdzvērtīgas. Mēs varam droši maksāt vismaz 50%.

Pirmais skatiens ir vērsts uz tādām valstīm kā Vācija, Francija, Itālija un varbūt atsevišķas Ziemeļvalstis. Vācija šobrīd aizsardzībai tērē 1,22% no IKP. Tajā pašā laikā pozitīvais Vācijas budžeta pārpalikums ir aptuveni seši miljardi eiro. Ir ļoti grūti pamatot, kādēļ Vācija nevar vairāk ieguldīt drošībā. Problēma, ka, atšķirībā no mums Baltijā un Skandināvijā, tādas sabiedrības kā vācu un franču bažas [par drošību] līdz šim nav izjutušas. Viņiem šķiet, ka drošība tiek garantēta, neviens neapdraud un vara mierīgi staigāt pa ielu un grauzt savas desiņas. Tas laiks ir pagājis.

Vāciešiem nāk vēlēšanas, viņi pieredzēs to, kādā veidā no ārpuses tās mēģina manipulēt. Vāciešiem ir jāsaņemas. Nekas cits. Protams, ka ir arī pozitīvās tendences. Vācijas aizsardzības budžets ir nedaudz pieaudzis, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Vācieši ir uzņēmušies sūtīt arī savas karaspēka vienības uz Lietuvu. Tas ir ļoti pozitīvi. Pirms kādiem pieciem gadiem, kad es «Rīgas konferencē» teicu, ka mēs sagaidām «vācu zābakus uz Baltijas zemes», visi šausminājās. Tagad tas laiks ir pienācis.

Tajā pašā laikā daudziem ir pievilcīgs vēstījums, ka ar Krieviju jādraudzējas un jāveido tirdznieciskās attiecības.

Neviens no mums neiestājas pret draudzību un sadarbību ar Krieviju. Šī ir tāda situācijas mālēšana tikai divās krāsās – baltā un melnā. Mūsu pašu drošības nodrošināšana, mūsu pašu suverenitātes stiprināšana nekādā veidā neapdraud labas attiecības ar Krieviju. Krievija nevar interpretēt to, ka Latvijai ir spēcīga armija un ekonomika kā draudu sev. Diemžēl ir bijuši pietiekami daudzi politiķi Krievijas pusē, kas to tā ir darījuši. Jā, mēs esam gatavi draudzēties un tirgoties ar Krieviju, bet protams ne jau uz savu nacionālo interešu rēķina. Ne izlaužot sev durvis, izdauzot logus un sakot: «lūdzu, lūdzu, mēs te pliki stāvam, nākat iekšā, dzīvojat mūsu istabā cik gribat». Tas nav draudzības pamats.

Lielbritānija Eiropas Savienībā līdz šim ir bijusi viena no tām valstīm, kas bijušas pret ciešāku federalizāciju. Vai «Brexit» rezultātā neīstenosies dažādas vāciešu idejas par bloka centralizāciju, piemēram, Eiropas armija?

Eiropas armija pašreiz ir nereālistisks plāns. Mums ir jāiet maziem solīšiem uz priekšu. Varbūt ir atsevišķas vietas, kur mēs varam centralizēt vai izveidot kādas kopīgas institūcijas. Visas mūsu valstis atrodas zināmā pārmaiņu periodā. Mums ir jāparāda sabiedrībai, ka Eiropas Savienības eksistence sniedz pievienoto vērtību. Tā nav tikai finansiāla vērtība, kuru mēs Latvijā saņemam kā naudu vai līdzekļus. Tā ir kopīga robežu aizsardzība, sadarbība terorismā.

Es nedomāju, ka mums draud federālisms, vai stāv priekšā federālisms. Tas, ka mums ir atsevišķos jautājumos nepieciešama ciešāka sadarbība tas ir fakts. Tas, ka briti mums ir bijuši labi sabiedrotie daudzos jautājumos, tas arī ir fakts. Britu problēma ir tāda, ka viņi divdesmit gadus savu sabiedrību ir barojuši ar tādu antieiropeisku retoriku. Pēc tam ir ļoti grūti sagaidīt, ka sabiedrība spēj objektīvi paskatīties, ko sniedz dalība ES. Kamēr savienībā viss funkcionē, mēs varam sūdzēties – cik tas lēni notiek, varbūt nesaņemam to, ko gribam. Ja ES beigtu eksistēt rīt no rīta, lielie zaudējumi tiktu ievēroti ļoti ātri.

Tas tāpat kā mūsu balsojumā par CETA. Ja mēs nobalsojam par – cilvēkiem šķiet, ka viss notiek tā kā vajag, nekas sevišķs nav bijis. Ja mēs nobalsotu pret, tā būtu liela traģēdija – ne tikai politiski, bet arī ekonomiski. Līdz ar to, es ļoti ceru, ka «Brexit» process beigsies maigā formā. Vai tas tā būs, es nezinu.

Tomēr no ES aiziet projām viens spēka centrs. Paliek Parīze un Berlīne...

Parīzi vairs nevar saukt par spēka centru. Francija ir ļoti vāja. Mums īstenībā paliek tikai Vācija kā galvenais spēka centrs. Latvijai ļoti svarīgi tuvākajos gados ES iekšienē vēl vairāk stiprināt attiecības ar Ziemeļvalstīm, Vāciju un Poliju. Baltijas jūras reģions ir tas, kas mums šajā mirklī ir vissvarīgākais.

Tas nozīmē, ka ES iekšienē veidojas jauna interešu grupa?

Viņas vienmēr ir bijušas – starp Ziemeļeiropu, Dienvideiropu, Rietumeiropu, Austrumeiropu. Mūsu gadījumā, sākot ar ekonomisko, politisko domāšanu, beidzot ar ēdienkarti, ir līdzības visā Ziemeļeiropā. Mums uz šiem līdzības pamatiem ir jābūvē arī nākotnes ES māja. Ja nākotnē būs kāds dzinējspēks ES iekšienē, tad es to neredzu Vidusjūras reģionā, bet redzu ap Baltijas jūru.

Ziemeļvalstīm ir daudz vienkāršāk vienoties un saprasties ar tādām valstīm kā Vācija, Holande, Polija un mums. Tās ir arī pasaules ekonomikā visattīstītākais reģions. Ja mēs skatāmies uz Baltijas jūras reģionu, tad labāk integrēta un spēcīgāka nav. Arī Kanāda ir tuvāk nekā atsevišķas ES valstis.